Atgriezušies un laimīgi: divi repatriantu stāsti

Latvietis Jānis Lūsis ir repatriants no Krievijas, latviski viņš nerunā ne vārda. Latvijas krieviete Aļona Kononoviča ir repatriante no Jaunzēlandes – un viņa valsts valodu zina tik labi, ka varētu to mācīt sirmajam vīram.

Saskaņā ar oficiālo statistiku pērn dzimtenē atgriezušies 119 cilvēki. Taču patiesajam skaitlim jābūt lielākam, jo ne jau visi aizbraucot piezvanīja Latvijas valstij, lai pateiktu – čau, uz neatgriešanos. Un tāpat ne jau visi atgriežoties sacīja – sveiki, te es atkal esmu.

Mājas sajūta

Cilvēki Latviju pametuši un turpina aizbraukt dažādu iemeslu dēļ: padomju varas represijas daļu Latvijas pārcēla uz Sibīriju, bailes no baptistu sludināta pasaules gala lielā mērā sekmēja Austrālijas latviešu kopienas izveidi, labākas dzīves meklējumi, pašsaprotamā jaunības vēlme redzēt pasauli, iemīlēšanās ārzemniekā arī tagad Latvijas cilvēkus izkaisa pa visu pasauli. Taču, kad viņi atgriežas dzimtenē, iemesls visiem ir kopīgs – māju sajūta. Nosaukt to var dažādos vārdos, sešdesmitgadnieks Jānis Lūsis saka – sadzirdējis asins balsi. Nekad te iepriekš nav dzīvojis, bet piepeši sapratis, ka jābrauc mājās. Krievijā vienmēr juties kā ārzemnieks. 27 gadus vecajai Aļonai Kononovičai atgriešanās dzimtenē iezīmē pabeigtu posmu savas personības meklējumos. Atbildes uz eksistenciālajiem jautājumiem, ko viņa meklējusi plašajā pasaulē, izrādās visu laiku atradušās tepat Latvijā. «Dzīves jēga ir dzīves jēgas piešķiršanā,» tā ir būtiskākā atziņa, ko sapratusi un, galvenais – sajutusi Aļona. Saturu savai dzīvei cilvēks piešķir pats. Viņa ir diplomēta filozofe un savu turpmāko darbību iecerējusi saistīt ar zinātni. Pētīs dažādus austrumu filozofijas aspektus, ar ko ļoti aizrāvusies, taču tagad jau no neitrāla vērotāja skatapunkta.

Ardievas Jaunzēlandei

Četrarpus gadu pavadot ārzemēs – vispirms studentu apmaiņas programmā Islandē, bet pēc tam Jaunzēlandē, Aļona piedzīvoja pāris identitātes krīzes. Nu kā tā var būt, ka cilvēki vienā laidā tev taujā «How do you do?», kā tev iet, bet nevēlas dzirdēt atbildi. Atkal un atkal domās iezagās būtiskais jautājums – ko īsti es te daru? Jaunā aizraušanās ar jogu un tās pasniegšana acīmredzot šādām pārdomām bija laba augsne.

Krīze privātajās attiecībās savukārt radīja praktiskas dabas jautājumus – vai ir pareizi uz šādu attiecību pamata pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju, un Aļonas atbilde bija – nē. Viņa nolēma pagarināt darba atļauju, taču pirms tam vajadzēja atjaunot pasi Latvijā. Atlidoja mājās un... vairs neaizlidoja atpakaļ, kaut arī biļete atceļam jau bija nopirkta, bet naudu atgūt nevarēja.

«Bet naudai tobrīd vairs nebija nozīmes. Es sāku vērtēt, ko nozīmē būt šeit, ko nozīmē runāt savā valodā. Iespēju identificēties ar katru pretimnācēju uz ielas. Tās neskaitāmās sīkās detaļas, ko pat grūti paskaidrot.» Pieņemtajam lēmumam sekoja milzīgs atvieglojums, un tagad Aļona saka: «Esmu priecīga, ka viss tā ir sanācis. Es atkal esmu šeit.» Mamma gan sākumā atrunājusi – te Latvijā taču tik grūti iet. Bet svešumā viss tikai izskatās vieglāk. Pat ja tehniski dzīve vieglāka un naudas vairāk, tām zaudētajām ētiskajām vērtībām, ko apzīmē ar vārdu «mājas», ir milzīga nozīme. Pāris Latvijā pavadīto mēnešu laikā niecīgie iekrājumi esot iztērēti, toties ir aizrunāts labs darbs. Augstskolā.

Ardievas Krievijai

Aļona ir jauna, uzņēmīga, viņai visa dzīve vēl priekšā. Citādi ir ar Jāni Lūsi. Viņš dzimtenē atgriezies jau sirmā vecumā, lai atrastu savas saknes. Tēvs bijis latvietis, māte krieviete, bet dzimtā, visticamākais, sajaukušās arī igauņu asinis, par ko liecinot radinieku pieminētais uzvārds Sigur. Meklēšot to arhīvos.

Jānis piedzima Krievijā, Sibīrijā, taču pasē vienmēr pieprasījis, lai raksta – latvietis. Viņa versijā vectēvs ar sievu no Latvijas ticis izsūtīts pagājušā gadsimta 20. gadu pirmajā pusē. Tēvam tobrīd bijuši trīs četri gadi. Tomēr vēsture klusē par jaundibinātās Latvijas valsts veiktām represijām Krievijas virzienā. Ticamāk, viņi prom devušies brīvprātīgi – varbūt labākas dzīves meklējumos. Vecmāmiņa bijusi skolotāja, pasniegusi ģimnāzijā.

Ar Jāni Lūsi Neatkarīgā iepazinās pilnīgi nejauši, gatavojot materiālu par dullajiem bļitkotājiem, kuri uz ledus pamanās tupēt pat tad, kad tas ir izkusis. Sastapāmies pie Dambjapurva ezera, taču Jānis tur nebija viens. Viņa mūža vienīgā mīla Ļubova Lūse uz Latviju atbraukusi līdzi vīram. Un arī uz copi viņi katru rītu dodas kopā. Pretstatā nedaudz aizdomīgajam un mazrunīgajam Jānim, Ļuba šķiet krietni dzīvespriecīgāka. Jautra sibīriete. Abi piedzima Kemerovā, tur arī sastapās un pavadīja lielāko daļu dzīves. Viņš elektriķis, viņa – talantīga ķīmiķe. Jānis lielās – pat audzējusi monokristālus. Piedzimuši divi dēli. Aizpērn, kad radi, draugi un paziņas uzzinājuši, ka Lūšu pāris pošas uz Rīgu, visi bija šokā. «No brīnumiem nogāzās!» smejas Ļubova Lūse. Jā, Jānis zina, ko meklē Latvijā, bet kā ir ar viņu pašu – vai sibīrietei nav bail, ka sailgosies pēc savas dzimtās Krievijas? Pat ja tā, viņa to slēpj, jo mīl vīru. Turklāt par Latviju Ļuba ir sajūsmā: «Viss te ir tik tīrs, kārtīgs. Nopirkām dzīvoklīti mājā pie ezera, apkārt mežs. Visi cilvēki tik laipni. Nu ko vairāk var vēlēties!» Dēlu pietrūkst, bet arī viņi domājot par pārcelšanos uz Latviju. Bet pagaidām ar savām atvasēm un mazdēlu sirmais pāris mācās sazināties skaipā. Domājot pat iet datorkursos. Otri kursi, uz kuriem Lūši iešot, būšot latviešu valodas apgūšanai. Vismaz tik daudz, lai avīzē par sevi citreiz varētu palasīt.

Jāpalīdz domāt par svarīgo

Prasīt kādu palīdzību no Latvijas valsts, kas vismaz politiķu vārdos ir sailgojusies pēc repatriantiem, Lūši negrasās. «Latvijā jau tāpat visi nedzīvo grezni, ko tad mēs vēl uzplīsimies. Mums pietiek ar pensijām.» Pāris nāk pie šāda slēdziena, un Jānis liek noprast, ka laiks atvadīties – zivis āliņģos sauc, bet uz kafiju aicināšot citreiz.

Nedz Jāņa Lūša, nedz Aļonas Kononovičas gadījumā viņu lēmumu atgriezties neietekmēja kādi Latvijas valsts apsolīti labumi vai politiskas vaimanas par izmiršanu. Aļonu arī mulsina svinīgais termins – repatriants. Patiesībā tautu staigāšana notikusi visos laikos, un arī tagad notiekošo nevajag dramatizēt: «Primāri tā tomēr ir personiska izvēle, un ir miljons iemeslu, kādēļ cilvēki aizbrauc.»

Viens ieteikums, kā atturēt cilvēkus no aizbraukšanas, ja tāda ir valsts vēlme, Aļonai tomēr esot: «Jauniem cilvēkiem laikus jānodrošina iespēja iepazīt sevi. Jāpalīdz saprast, kas viņiem padodas, ar ko viņi nākotnē varētu nodarboties, un tas jāizdara jau skolā.» Tad, iespējams, viņiem nenāksies doties pasaulē meklēt laimi un atbildes, kas patiesībā atrodamas tepat Latvijā.

***

Repatriācija 2012. gadā

Krievija 62

Ukraina 21

ASV 16

Baltkrievija 7

Kazahstāna 4

Kanāda 3

Izraēla 2

Austrālija 1

Lielbritānija 1

Moldova 1

Venecuēla 1

Avots: Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde