«Liecinieki vēl ir dzīvi,» tagad saka Dainis Īvāns, kurš 1991. gada 13. janvārī kā Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks radio aicināja cilvēkus doties sargāt stratēģiski svarīgus objektus.
Sargāt savu valsti un tās neatkarību. Vēl nedaudz, un atzīmēsim barikāžu laika 25. gadskārtu. Pa šiem gadiem Latvijas neatkarības toreizējiem sargiem un aizstāvjiem atmiņas sākušas izbalot un dažam sirdī sakrājies arī rūgtums. Šī Latvijas jaunāko laiku vēsture ir unikāla un tālab iemūžināma ne tikai atmiņu stāstos, fotogrāfijās un barikāžu dalībnieku sarakstos, bet arī apjomīgā un fundamentālā pētījumā. Tāda nav.
Jācer, ka nav tikai pagaidām, saka Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālavs Jundzis, kurš pirms 22 gadiem vadīja tā dēvēto barikāžu štābu. Un piebilst: «Jā, tas ir mans dvēseles kliedziens, par to vismaz pēdējos piecus gadus esmu runājis, kur vien var.» Tikmēr entuziasti novados, muzejos, bibliotēkās, biedrībās un skolās uzmeklē barikāžu dalībniekus, pieraksta viņu atmiņas un vāc liecības, lai tās saglabātu kā nelielu, toties unikālu Latvijas vēstures daļu.
Jēkabpils Latviešu biedrība pirms šā gada barikāžu atceres pasākuma ir aicinājusi atsaukties visus, kuriem no 1991. gada notikumiem saglabājušās fotogrāfijas, fotofilmiņas vai citi materiāli. Fotogrāfijas paredzēts izmantot izstādē, kuru varēs apskatīt 19. janvārī. Biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Grīnberga atzīst, ka, gatavojoties izstādei, sapratuši – darbs jāturpina. Iespējams, tiks rakstīti projekti finansējuma iegūšanai, lai varētu doties ekspedīcijās pie novada cilvēkiem un apkopotu šo dzīvo vēsturi.
Izrādās, ka ziņas par barikāžu dalībniekiem ir ļoti nepilnīgas. Jēkabpilieši tās meklējuši gan Saeimā, gan Barikāžu muzejā un konstatējuši, ka trūkst informācijas par barikādēs stāvējušiem novada ļaudīm. Nav, un viss. «Mēs ar pilsētas bibliotēku sāksim apzināt, pētīt biogrāfijas, meklēt bildes un sarakstus, pierakstīt stāstus. «Pati biju uz barikādēm, un likās, ka visi visu zinās un gan jau atcerēsies. Tagad cenšamies saglābt atmiņas. Visa gada garumā aicināsim cilvēkus atsaukties,» saka M. Grīnberga. Aculiecinieku un dalībnieku stāstus gaida arī Barikāžu muzejā. Tā direktors Renārs Zaļais mudina: «Izstāstīta ir tikai maza daļa...»
D. Īvāns spriež, ka Zinātņu akadēmijai palīgā veikt pētījumus par barikāžu laiku varētu doktoranti un maģistri, bet vajadzīgi līdzekļi. Viņš ir apņēmies ierosināt, lai valsts atrastu naudu un atpirktu no cilvēkiem vērtīgas vēsturiskas liecības. «Zinu, ka Raits Valters filmēja barikāžu laikā. Ierosināšu, lai no šiem cilvēkiem atpirktu, digitalizētu un valsts fondos uzglabātu [liecības]. Jo no tām paaudzes iztiks simtiem gadu,» viņš saka.
Tādās liecībās var slēpties brīnumu lietas. Tā noticis arī ar kinorežisoru Rodrigo Rikardu. Nākamnedēļ, 15. janvārī, pulksten 16 ES mājā tiks demonstrēta viņa filma par barikādēm. Materiāls plauktā bija gulējis gadiem ilgi, līdz režisors pēkšņi ņēmies to likt kopā. «Parādās cits skatījums,» komentē D. Īvāns, piebilstot, ka dokumentālists atklās sabiedrībā pazīstamu un cienījamu cilvēku tā laika domāšanu, filozofiju.
Kāds rīkojas vēl citādāk. Aleksandrs Melngāršs ar domubiedriem un atbalstītājiem Valmierā jau pirms vairāk nekā desmit gadiem uzstādījis Barikāžu piemiņas akmeni. 1991. gada janvārī viņš kopā ar 30 Valmieras policistiem Rīgā aizstāvēja Latvijas valdību. «Jā,» viņš neslēpj sarunā ar Neatkarīgo, «pieminekļa iniciators un izpildījuma autors esmu es. Man tas bija ļoti svarīgi, jo pagāja daudz gadu un mēs pat nebijām apbalvoti. Tas sāpēja. Es nolēmu izveidot piemiņas vietu, lai dalībniekiem ir, kur aiziet.»
***
VIEDOKĻI
Romualds RAŽUKS, politiķis, viens no Tautas frontes vadītājiem 1991. gadā:
– Par barikādēm ir pietiekami daudz runāts to cilvēku starpā, kuri par šiem notikumiem zina. Tur problēmu nav. Ar jaunatni ir grūtāk. Jaunieši varētu lepoties, ka mūsu valstī bijusi nevardarbīgā pretošanās. Tas ir unikāli. Kā izdarīt tā, lai jaunieši šo vēsturi zinātu? Grūti pateikt. Pat ja mēs apmeklētu visas skolas, diez vai varētu to panākt. Manuprāt, [šī informācija] skolu programmās būtu obligātā veidā jāiekļauj patriotiskās audzināšanas sastāvā. Tas būtu ļoti svarīgi. Tā ir ne tikai valsts vēsture, bet arī viena no tautas uzvarām. Mums tādu uzvaru nav daudz, bet šī ir mūsu uzvara.
Tālavs JUNDZIS, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, viens no Augstākās Padomes aizsardzības štāba vadītājiem 1991. gadā:
– Man rūp, ka barikāžu tēma nav kompleksi apkopota un izpētīta. Jā, informāciju vāc epizodiski, pa sektoriem. Bet barikādes kā pasaules nozīmes (un es nekaunos tā teikt) fenomenu neesam izpētījuši kompleksi. Kāpēc? Nav finansējuma, nav cilvēku. Tuvojas barikāžu 25. gadadiena, vajadzētu vienu grāmatu latviešu un angļu valodā. Man ar Džīnu Šārpu [ASV politoloģijas profesors, pētījis nevardarbīgo pretošanos pēdējo 200 gadu vēsturē] ir grāmata, bet tur ir tikai nodaļa par Latvijas barikādēm.
Dainis ĪVĀNS, publicists, viens no Latvijas Tautas frontes vadītājiem 1991. gadā:
– Pasaulē top pētījumi par nevardarbīgo pretošanos, nekonkretizējot gan Latvijas barikāžu laiku. Mums Latvijā pētījumu trūkst un tādus vajadzētu arī pašapziņas stiprināšanas nozīmē. Reizēm nievājoši uz mums skatās, saka – neatkarību mums uzdāvināja. Bet viss notika, pateicoties to cilvēku rīcībai, kas tajā laikā bija. Kaut arī bija barikāžu štābs, sadarbība notika ideālā tautas, valsts un pašvaldību līmenī. Materiālus par to laiku arī vajadzētu vākt decentralizēti – skolās, novados, muzejos.
***
Ar ko asociējas barikāžu laiks?
Ilona, pensionāre:
– Tā ir ļoti īpaša diena, tā pirmā nakts, kad atradāmies Doma laukumā, mēs nezinājām, kas būs. Redzēju, kā cilvēki rāva nost sastatnes no blakus mājām un cēla barikādes. Protams, tas viss bija naivi, bet tā kopības sajūta nav aprakstāma, jo pirmo reizi mēs sapratām, ka kaut ko vēlamies darīt. Es nezinu, kam ir jānotiek, lai atkal latviešus vienotu tāda kopības sajūta. Tas vienkārši bija vienreizējs laiks, jo tajā naktī neviens nezināja, vai viņš paliks dzīvs.
Diāna: studente:
– Es zinu, kas ir barikāžu diena, bet to ir grūti izstāstīt. Domāju, ka tas ir saistīts ar latviešu strēlniekiem. Zinu, ka katru gadu tiek rīkoti pasākumi barikāžu atceres dienās, bet mani tie nesaista. Skolā jau, protams, to mācīja, bet, kad vajag konkrēti atbildēt, nemaz nevar izskaidrot, kas šī ir par dienu. Daudzus tas neinteresē, tāpēc domāju, ka vairākums jaunu cilvēku nemaz nezina, kas īsti notika šajā dienā.
Dzidra, pensionāre:
– Barikāžu dienās es diemžēl nevarēju piedalīties. Domās es, protams, pieminu šo dienu, bet pasākumus es neapmeklēju. Domāju, ka vecākiem vajadzētu stāstīt saviem bērniem par to, kas ir barikāžu diena, arī skolās to vajadzētu mācīt vairāk, citādi jau jaunieši nezina.
Velta, skolotāja:
– Man šī diena neko īpašu neizsaka. Es pat īsti nezinu, kas notika šajā dienā. Skolā to mācīja, bet neatceros. Man liekas, ka skolā to iemācās uz vajadzīgo brīdi, bet pēc tam to izmet no galvas ātri vien ārā. Šo dienu arī īpaši neafišē, atceres pasākumi notiek tikai lielajās pilsētās, tā kā dzīvoju laukos, nepieminam šo dienu.
Oskars, grupu vadītājs:
– Barikāžu dienā Rīgā veidoja barikādes, lai aizsargātos no PSRS iebrukuma. Man šī diena īpaši neko neizsaka, nepievēršu tam uzmanību un nezinu, kuros datumos notiek atceres pasākumi, bet, tā kā mani vecāki par šo laiku ir stāstījuši, pilnīgi vienaldzīgs neesmu. Žēl, ka daudzi jaunieši nezina to, kas notika barikāžu laikā. Domāju, ka skolās vajadzētu vairāk pie tā strādāt.