Ilva Liepiņa esot pametusi LTV niecīgās algas dēļ

Latvijas Televīziju pagājušajā gadā ir pametušas vairākas spēcīgas ētera personības, nule atlūgumu iesniegusi arī diktore Ilva Liepiņa. LTV vajā arī citas ķibeles – rīcībspējīgas vadības faktiski nav, Jaungada balagāns bija dārgi izmaksājusi izgāšanās.

Protams, šādos apstākļos reitingi krītas, par ko rokas berzē lielākais konkurents – zviedru MTG. Latvijas Televīzijai šis ir visai smags posms – palikušie darbinieki cer, ka pēc trim mēnešiem, kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome apsolījusi jaunās vadības iecelšanu, dzīve sāks iet uz augšu. Bet līdz tam jāpaciešas.

Kad par aiziešanu paziņoja Ziņu dienesta vadītājs Dzintris Kolāts, visi saprotoši māja ar galvu, mediju vidē viņa privātās problēmas, kas sāka ietekmēt darbu, nebija nekāds noslēpums. Arī ģenerāldirektora Edgara Kota aiziešana šķita pašsaprotama, jo viņu ne acu galā nevar ieredzēt nedz uzraugošā padome, nedz arī valdošā koalīcija. Moderatora Arņa Krauzes aiziešana jau visus darīja bažīgus, jo viņu ar labāku algu pārvilināja zviedri. Visbeidzot Ilvas Liepiņas atlūgums ir stipri vien sašķobījis ilūziju, ka kolektīvajai promiešanai ir tikai sagadīšanās raksturs. Viņa pati runā par LTV kuģa stūrēšanu uz sēkli, plašāk aiziešanas iemeslus neizklāstot, bet palikušie kolēģi šo prātulu tulko kā norādi uz arhaisko darba samaksas sistēmu, kas populārajai televīzijas personībai nodrošināja vien pārsimt latus mēnesī. «Te joprojām maksā par stundām, nevis par atpazīstamu zīmolu, kas Ilva nenoliedzami ir,» skaidro kāds viņas kolēģis. Stundu likme arī ir tā, kas ierobežojot atlikušos televīzijas talantus, bet velk līdzi baru nekā nedarītāju.

Vairākums Neatkarīgās aptaujāto darbinieku par televīzijā notiekošo piekrīt izteikties vien ar nosacījumu, ka netiek minēti viņu vārdi. Palikušajiem puspriekšniekiem tas var nepatikt, bet kolektīvā daudzi uzskatot, ka līdz ar Edgaru Kotu projām jāaiziet arī viņiem: «Tie birokrāti sēž un nesaprot, ka televīziju nevar vadīt kā rūpnīcu. Viņi absolūti nespēj strādāt atbilstoši mūsdienu prasībām,» secina kāds no ziņu ļaudīm. Arī kāds cilvēks no tehniskā personāla vaļsirdīgi atzīst: «Tās vecenes augšā taču neko negrib mainīt. Tad nu tagad gaidām, kas notiks pēc trim mēnešiem. Ceram uz ko labāku.»

Cerības uz gaišāku nākotni pauž arī Kārlis Dagilis – rīta programmas veidotājs. Protams, ar savu vārdu runājot, viņš izsakās diplomātiskāk. Katram no aizgājušajiem ir savi iemesli, un esot jātic vien tam, ko saka viņi paši. Bet tas, ka pagaidu vadītājs Gints Miķelsons darbu sāk visai sarežģītā periodā, kad ik pa brīdim kāds aiziet, tas gan esot fakts. Viņam būs stipri vien jāpalauza galva, kā šos trīs mēnešus televīzijai izdzīvot. Pats Kārlis Dagilis prom iet negrasās, kaut gan atbildi uz jautājumu, vai viņu pašu televīzijā viss apmierina, lūdz pierakstīt kā daudzpunkti. «Latvijas Televīziju pēdējā laikā pāršalcis nepatīkamu ziņu vilnis, bet nevajadzētu tāpēc domāt, ka Latvijas Televīzija vispār nav vajadzīga. Sabiedrībai tikai jābūt pacietīgai, gan viss atrisināsies.»

Darbinieku vidū valda pārliecība, ka daļēji LTV pašreizējās problēmas inspirē vai vismaz veicina galvenais konkurents – MTG. Par to liecinot pārpirktā hokeja spēļu translācija, pārpirktais Arnis Krauze. Klīst baumas, ka nākamais, ko zviedri mēģinās atņemt Latvijas Televīzijai, būs tiesības uz Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku translāciju. Ja viņiem izdosies vēl iegūt daļu nacionālā pasūtījuma, tad konkurences apstākļi Latvijas Televīzijai kļūs ārkārtīgi sarežģīti. Un pazaudēt atpazīstamas ētera personības šādos apstākļos televīzijai ir bīstami. Taču cita ceļa kā aizvietot aizejošos ar jauniem mazpazīstamiem kadriem – nav. Pirmais jaunpienācējs ir Mārtiņš Barkovskis, kam labpatīk sevi dēvēt par rakstnieku Otto Ozolu. Viņa prasmes darbam ekrānā tagad var novērtēt raidījumā 100. panta preses klubs, ko iepriekš vadīja Dzintris Kolāts.

Piektdienas vakarā LTV prokūrists Gints Miķelsons vēl tikās ar Ilvu Liepiņu. Taču viņas lēmums par aiziešanu palika nemainīgs. 31. janvāris būs viņas pēdējā darbadiena Latvijas Televīzijā – pēc 15 tajā nostrādātajiem gadiem.