«Manas kolēģes teica: tevi noteikti kāds izjoko! Tā nevar būt, ka tu uzraksti vēstuli un tev labi cilvēki vienkārši tāpat uzdāvina dāvanu. Taču nē – viss ir īstākā patiesība, brīnumi notiek, un es nevaru vien beigt priecāties,» sagaidot ciemiņus sava nama pagalmā, saka rīdziniece Vinita Cinava.
Vinitas un viņas dēlu vēstuli redakcija saņēma Ziemassvētku pastā, un rakstītajā ģimene lūdza uzdāvināt veļas mašīnu. Kopumā Neatkarīgā saņēma vairāk nekā simt vēstījumu.
Uzrakstīt vēstuli Neatkarīgās Ziemassvētku labdarības akcijai Karsto vēstuļu pasts rīdzinieci V. Cinavu mudināja vecākais dēls Aleksandrs (13 gadi), kurš kopā ar brāli astoņgadīgo Edgaru bija vēlējušies jaunus velosipēdus. Tomēr mamma nolēma: lūgsim Ziemassvētku vecītim jaunu veļas mašīnu, tā noderēs visai ģimenei. «Laikraksts Neatkarīgā bija ielikts mums pastkastītē, visticamāk, kāds kaimiņš to bija izdarījis,» Neatkarīgajai atklāj Aleksandrs, «es lasīju un pamanīju, ka pēdējā lapā ir anketa, kur var uzrakstīt Ziemassvētku vecītim savu vēstulīti. Teicu mammai: lūdzu, rakstām!»
Bez darba nesēž
Ar ģimeni – mammu Vinitu, Aleksandru un Edgaru – tiekamies dažas dienas pēc Ziemassvētkiem, īsi pirms Jaungada. Visu dienu puteņo, bet akcijas galvenie labdari un laikraksta sadarbības partneri uzņēmums Grand Credit jau parūpējies, lai Cinavu ģimenei dāvana – jauna veļas mašīna – būtu piegādāta. Vinita vedina pārliecināties, ka dāvana jau tiek izmēģināta, turbīna maļ, puto ūdens. Iespējams, daudziem šķitīs, ka prieks par dāvanu ir sakāpināts, taču ne Vinitai un dēliem, jo viņi zina, cik grūti ir nomaksāt komunālos rēķinus, nopirkt pārtiku un mēģināt sakrāt naudu lielākam pirkumam, piemēram, veļas mašīnai, bez kuras dzīve mūsdienās praktiski nav iedomājama.
Vinita vēstulē labdarības akcijai norādījusi, ka viņa viena audzina dēlus un ģimenei piešķirts trūcīgās statuss, lai gan mamma strādā pilnu darba dienu un nesēž mājās bez darba. «Jā, tā ir, un tur nav ko slēpt, izšķīrāmies ar vīru pirms četriem gadiem, un viņš aizbrauca dzīvot uz Krieviju. Diemžēl alimentus no viņa nesaņemam, tos maksā valsts – 70 latus par abiem puikām,» stāsta Vinita. Viņa strādā bērnudārzā par auklīti un saņem 215 latu algu. «Nekad neesmu sēdējusi bez darba, strādāju bankā par kasieri, par pastnieci, pārdevēju. Arī izglītība man ir vidējā speciālā, esmu beigusi Bulduru tehnikumu, taču pašlaik manā profesijā nav pieprasījuma. Auklītes darbs ir vajadzīgs, jārūpējas par mazuļiem, taču alga ir tik niecīga – ko tur teikt? Kad kārtoju alimentu jautājumu, valsts apmaksātais advokāts teica: strādājat un esat trūcīga, nestrādātu – arī trūcīga! Varbūt jāsēž mājās un jāsaņem pabalsts?» situāciju vērtē Vinita. No pārdevējas darba aizgājusi, jo saņēmusi minimālo algu un strādājusi dienā 12 stundas – bērnus gandrīz nav redzējusi. Vienu vasaru lasījusi arī zemenes Anglijā, taču atgriezusies bērnu dēļ. Viņa lūdz pateikt paldies bērnudārza vadītājai Vinetai Jonītei un audzinātājai Lolitai, ka dienā, kad bija jāsagaida dāvana, viņa agrāk palaista no darba mājās.
Mātes prieks – dēli
Lielais prieks mammai ir par saviem zēniem – abi mācās Rīgas Mūzikas internātskolā – puikas spēlē klavieres. Diemžēl mājās šā instrumenta nav, un vecākajam dēlam iemirdzas acis, kad viņš uzzina, ka varētu rakstīt vēstuli arī labdarības akcijai Skolas soma. Abi paši no rīta brauc uz skolu no attālā Rīgas centra (Hospitāļu ielas) uz Šampēteri Pārdaugavā. «Vakaros esam vēlu mājās, jo pēc mācībām vēl ir mūzikas skola,» atklāj Aleksandrs. Viņš vēlētos kļūt par vēsturnieku vai arheologu, jau tagad apmeklē arheoloģijas vēstures pulciņu. «Varbūt arī biznesmenis,» spriež Aleksandrs. Savukārt otrklasnieks Edgars vēl domā. Abi puikas sapņo par klavierēm, lai varētu mācīties mūzikas skolā uzdoto, kā arī par velosipēdiem.
Visām Latvijas ģimenēm Vinita novēl izturību: «Mana ome vienmēr teica: galvenais, lai nav kara. Es piekrītu, vienmēr var būt sliktāk, tomēr mūsu valsts ir Eiropas Savienībā, un daudzas ģimenes jūt aizvainojumu, ka ir jāsalīdzina ar kara laiku, kad nebija ko ēst. Tam tā nevajadzētu būt! Īpaši, ja cilvēki strādā...» Savukārt abi puikas cilvēkiem vēl vinnēt naudu loterijā.
Dāvana īstajā laikā un vietā
Neatkarīgās Ziemassvētku akcijas sadarbības partneri Grand Credit norāda, ka galvenais princips dāvanu pasniegšanā ir tas, lai dāvana būtu īsti vietā un laikā, un tā būtu noderīga. Uzņēmums tradicionāli atvēlējis konkrētu summu labdarības dāvanām vairākām maznodrošinātām ģimenēm. «Mēs iepazināmies ar visām vēstulēm un, tā kā arī mūsu iespējas nav bezgalīgas, izvēlamies vairākas ģimenes, kurām palīdzēt, un galvenokārt vadījāmies pēc principa, ka ģimene lūdz ikdienai ļoti svarīgu, nepieciešamu lietu,» saka Grand Credit pārstāvis Jevgēnijs Mihailovs. Viņš apliecina: kamēr cilvēki rakstīs vēstules, tikmēr palīdzēsim. Jau sākotnēji uzņēmums nolēma, ka akcijā netiks atbalstīti lūgumi pēc ekstra mantām, piemēram, skārienjutīgiem tālruņiem, platekrāna televizoriem, visdārgākajiem datoriem. Ja cilvēkiem ir šādas vēlmes, viņiem vienkārši jācenšas nopelnīt un tad savu kāroto mantu nopirkt pašiem. Šogad vairāk vēstuļu autori lūguši sadzīvei nepieciešamas lietas. Par to, ka krīzes situācija ietekmējusi daudzu iedzīvotāju ikdienu, liecina lūgumi palīdzēt ar pārtiku, dāvanām bērniem, grāmatām, zālēm, apģērbu, apaviem.
Ar Grand Credit atbalstu dāvanas saņem arī 2. grupas invalīds Harijs Ikvils – ledusskapi un Sandra Buivide – atskaņotāju (kundze vēstulē rakstīja, ka viņa vēlētos klausīties mūzikas ierakstus, kuri palikuši pēc dēla nāves) no Rīgas, Mārīte Savele no Tukuma – elektrisko plīti, kur cept piparkūkas (viņu uzrakstīt akcijai pamudināja kāds kungs – pensionārs), un Baiba Zommere no Skrundas novada – veļas mašīnu (viņa audzina četrus dēlus, un, neraugoties uz darba esamību, arī viņas ģimenei ir trūcīgās statuss).
