«Katrs pats izvēlas, kā dzīvot – vai tikai pirkt, pārdot, pakļaut un baudīt, vai arī... iedomājieties mežu – daudz koku, sīki, lielāki, lieli, un tad ir līmenis, kuru galotnes vairs nav ēnā... Sabiedrībā arī ir tiktāl attīstījušies cilvēki, kuri atpazīst muļķības, ko stāsta, viņu domāšana nav kāda ēnā...» saka bērnu ārsts reanimatologs Pēteris Kļava. Ar viņu saruna par šo laiku, par domāšanas mērogiem, par apziņas vertikāli.
– Šis ir tāds īpašs laiks – tieši 21. decembrī sākas Ziemas saulgrieži, pasaules informatīvo telpu satracinājušās idejas par pasaules galu, kā arī tuvojas Ziemassvētki. Patiesībā visi šie notikumi saistās ar vienu un to pašu – galu un sākumu, kas ir dzīves ritējuma normāla sastāvdaļa. Kāda ir jūsu sajūta – kaut kas beidzas vai – sākas?
– Kā reanimatologam man patīk izveidot algoritmu. Cilvēkiem ļoti patīk reklāmas un saukļi, nākotnes cerības un projekti, kam viņi notic, un patiesībā – cilvēks baro to, kam viņš pats tic, un ir vienalga, kam tic. Cilvēciskā dzīve uz zemes nav viegla, tā ir grūta un pārsvarā – neinteresanta, izņemot ne pārāk daudziem indivīdiem. Tāpēc laika ritumā cilvēki savu apziņu un kolektīvo apziņu ir mēģinājuši pietuvināt kādam daudz augstākam notikumam, jo tas kolektīvai apziņai dod piederību kaut kam vairākam, lielākai sistēmai, ko viņi paši pat var nesaprast, piemēram, Saules sistēmai, Visumam... Skaidrs, ka senajos laikos astronomiskās zināšanas nav izdomājuši kaut kādi mežoņi, kuru veidotajos kalendāros nez kāpēc atrod ne tikai ziņas par īpašo 21. decembri, bet arī neiedomājamas zināšanas par kosmosa uzbūvi, par Pī skaitļiem, par Sīriusa dubultzvaigzni.
Īstenībā viens gads cilvēciskā ķermenī ir 11 sekundes pret galaktisko gadu, un tajās 11 sekundēs mēs gribam noķert kaut kādu kaifu – gan jēgu, gan baudu, gan attīstību, gan ciešanas. Mans redzējums – šis datums ir astronomisks stāvoklis, un pa lielam – tam nav nekādas nozīmes. Un viss ap to – prāta izdomājums, kā mēģināt dzīvi padarīt jēgpilnāku. Mans uzdevums nav atņemt latviešiem Ziemassvētkus, lai gan pats Vatikāns pagājušajā mēnesī ir atzinis, ka Jēzus Kristus dzimis citā datumā, un tas daudziem citiem jau sen bija skaidrs, ka viņš dzimis apmēram trīs, četrus gadus pirms mūsu ēras novembra beigās. Tomēr tauta tic, ka ap Ziemassvētkiem un Lieldienām ap Zemi ir īpašs enerģētiskais jonu stāvoklis, kura laikā ir vērts padomāt par Dievu, nu vismaz tad cilvēciskā masa paceļ acis uz zvaigznēm... Pa lielam daudzi nemaz nejēdz, ko, kā un kāpēc svin, viss sākas un beidzas ar pirkšanu un pārdošanu.
– Un cilvēciskajām baudām.
– Tieši tā – ēšanu un dzeršanu. Cilvēks grib justies laimīgs un baudīt, un vienalga kā vārdā. Protams, ka egregora līmenī svētkiem, tradīcijām un ticībai ir milzīga nozīme, jo tie cilvēku organizē un mobilizē, turklāt – kaut kam taču ir jātic.
Lai gan – kādreiz bija ticības laikmets, tagad ir zināšanu laikmets. Mūsdienās, kad zinātne attīstās un cilvēka intelekta spējas kļūst izsmalcinātākas un jau ir spējas izprast augstākas metafiziskas lietas, ir svarīgi pozicionēt atsevišķas astrofiziskas un ģeofiziskas parādības, jo tas attīsta cilvēku.
– Vai 21. datuma, kas gandrīz vai sadalījis cilvēci divās pretējās pusēs, izskaidrošanas pretrunīgums ir ticības jautājums (kaut kam ir jātic, un var ticēt gan par, gan pret) vai arī zināšanu līmeņa un domāšanas mēroga jautājums, iespējams, no sērijas – nemākam izskaidrot, neapzināmies un tāpēc skaidrojam vulgāri – pasaules gals nozīmē materiālās pasaules beigas, un, ja nākamajā rītā pamostamies savā gultā un iemīļotā krūzīte stāv ierastajā plauktiņā, tad solītais ir blefs, tomēr, līdzībās runājot, astronomiski ziema iestājas, protam mēs to zinātniski izskaidrot vai ne, ticam tam vai ne.
– Tieši tā domā daudzi – es rīt varēšu ēst, dzert un skriet, tātad – nekas nav noticis. Ar savu jautājumu nosedzāt 99,9 procentu cilvēces domāšanas un jušanas modeli.
Protams, ka 2012. gada 21. decembra pasaules gals ir biznesa projekts, tieši tāds pats, kāds bija 2000. gada projekts, kas, kā zināms, bija finansiāli ļoti sekmīgs – ar miljardiem lielu peļņu. Filmas, publikācijas, grāmatas, simtiem tūkstošiem bunkuru tiek pasūtīti, uz tiem pelna celtnieki... Es pazīstu daudzus patiešām turīgus cilvēkus (protams, Latvijā tādu vienkārši nav), kas arī uzķērušies uz šā āķa. ASV vien ir 137 pazemes pilsētas, pat Krievijā – sešas.
Tomēr šā pasākuma dziļākā būtība ir cita – cilvēki ir jābaida un jātur verdzībā, jo patiesībā cilvēks ir neattīstīts. Saujiņa pasaules baņķieru, spekulantu un grāmatvežu, kas ir ļoti gudri cilvēki, lieliski to apzinās, un evolūcijas uzdotos procesus viņi tikai... Ja cilvēkam nepiemistu bailes un izmisums, viņš dzīvotu citādāk. Kas tad ir dzinulis un degviela cilvēkam? Alkatība. Pēc labākas dzīves un komforta. Un lai to govi, kas ir cilvēce, varētu kārtīgi slaukt, viņai ir jāiestāsta, ka tā ir govs, tai ir daudz jāēd un nav jādomā, un vēl nepārtraukti izmisīgi jāskrien pēc kaut kā... Lai vai kā cilvēce tiek baidīta, tomēr pat šajā gadījumā kā ar pasaules gala piesolīšanu tas nes svētīgus augļus garīgā ziņā – pat pilnīgi neattīstīti prāti tomēr aizdomājas, lai gan tikai sava organisma līmenī, jo 99,9 procenti sabiedrības identificē sevi ar savu organismu. Šī ir organisma civilizācija, kas domā tikai par sava organisma vajadzībām un pat neapzinās, kāda niecība ir patiešām lielu spēku, teiksim, Zemes kodola, Saules, asteroīdu un daudz kā cita priekšā.
Tie, kas šo biznesa projektu vāra, smejas par pārējiem, daudzi no tiem ietekmīgajiem un bagātajiem, kas nav klāt pie šā projekta informatīvās siles, arī ir noraustījušies.
Par pasaules galu padomā visi, bet cilvēki atšķiras ar spēju kontrolēt emocijas – vieni notic, otri ne, jo iegūto informāciju apstrādā un nonāk pie secinājuma – tas nevar būt.
– Kā tad ir ar tik daudzos avotos pieminētajām trīs diennaktīm, kad saule nelēca?
– Straujas izmaiņas ir bijušas, un tieši ar tām tiek spekulēts, un meistarīgi to dara institūti un dienesti, kas uztur šo paranoju pasaulē, ieskaitot Holivudu, kas arī ir sabiedrības pārvaldes sistēma.
– Tad visa problēma ir starp neizglītotu masu un mazskaitlīgu, informatīvi un finansiāli varenu eliti?
– Tieši tā. Aitu gans taču nekad saviem lopiem neierādītu, kur ir viņa mājoklis un elektriskā gana slēdzis. Visu laiku process ir jāpieskata. Kad cilvēks guļ, kas pieskata viņa sirdsdarbību, nieru darbību, kas pieskata ķermeni? Ļoti augsta sistēma, sauksim to par apziņu. Gigantiskā Visuma mašīna, kurai atskaites sistēma nav dzīvība un nāve, biomasa vai minerālā masa, bet gan – informācija. Žēlīgums ir tajā, ka cilvēks to nezina, nežēlīgums sākas tad, kad to uzzina. Bet nevar jau apturēt cilvēka prāta matērijas attīstību.
12 gadu esmu vācis un kolekcionējis informāciju, kas saistīta ar Zemes ģeofiziskajām izmaiņām. Man ir vairāk nekā 4000 elektronisku dokumentu par šo tēmu – sākot no senajiem eposiem, gaišredzības rakstiem un beidzot ar zinātnieku pētījumiem, specdienestu institūtu dezinformācijas programmas, kas pravietojumiem paliek apakšā savu nepieciešamo ideoloģiju, lai cilvēks noticētu... Diemžēl nevar izvairīties no tā, ka apmēram 500 tautu kultūrās ir ziņas par trīs tumsas dienām, tātad – kaut kas ir bijis ar planētu un ne reizi vien.
Trīs dienas Zeme nav griezusies, Saule nav lēkusi. Slavens profesors Greiems Henkoks un ne viņš vien ir pētījis senās civilizācijas, un ir skaidrs viens – senie sasniegumi, kas bijuši, nav tā laika mežonīgo cilvēku izdomājums. Ir atrastas 20 miljonu gadu vecas alumīnija detaļas, ir atrastas pārakmeņojušās apavu noliktavas kalnos, kas ir veidojušies pirms miljoniem gadu... Zinātnieki saka – ņemšanās uz Zemes ir daudz senāka, nekā ierasts uzskatīt.
– Un to tas dod mums tagad?
– Racionālu izpratni. Einšteina laikabiedrs Hebguts savā grāmatā prezentēja iespējamos variantus, kur kādreiz bijis Ziemeļpols, un tā nav nekāda baidīšana, tā ir zinātne. Pat skolēni zina, ka kādreiz nebija pieci kontinenti, bet – viens vesels. Tas ir skaidrs – viss mainās, jautājums ir – cik ilgā laika periodā. Tomēr paranoja jau ir uzdzīta par to, ka pārmaiņas notiks ļoti strauji, nevis ilgākā posmā. Izmisums un bailes ir par straujām izmaiņām. Tādas arī ir bijušas, piemēram, tektoniskās katastrofas.
Arī Bībelē aprakstītā jūras pavēršanās būtībā ir lielais paisums un bēgums, tātad – ģeofizisks notikums. Zinātnieki grib saprast – vai astrofizikāla parādība, teiksim, Mēness vai kādas komētas pietuvošanās Zemei, spēj izmainīt tās tektonisko kustību. Zinātnieki saka – zemes civilizāciju noracēji ir tektoniskās plātnes. Pirms gadsimta smējās par tiem zinātniekiem, kuri apgalvoja, ka Ziemeļamerika un Dienvidamerika ir atdalījusies no Āfrikas, bet pēc vairākiem gadu desmitiem tas tika pierādīts. Pēc 100 gadiem 80 procentu no mūsdienu zinātnes būs pilnīgas aplamības. Tāpēc nozīme ir tikai informācijas analīzei.
– Tātad runa ir par domāšanas mērogiem?
– Visu nosaka divas lietas – korekts zināšanu apjoms un spējas tās apstrādāt, uzdrošināties domāt ārpus zināmām, var pat teikt – vispārpieņemtām robežām. Mērkaķis skatās uz automātu un nezina, ka ar to var šaut. Tātad – spējas apstrādāt informāciju nosaka prāts.
Nav nekāds noslēpums, pat zinātnieki atzīst – pirms 25 tūkstošiem gadu uz Zemes ir bijis atomkarš, uzspridzinātas vismaz 135 atombumbas, tajā skaitā Īrijā, Pakistānā, Āfrikā, Indijā, kur Mohendžedaro pilsēta ir izkususi... Planētas vēsture ir daudz sarežģītāka un interesantāka. Edgars Keisijs, arī citi ir teikuši, ka poli mainīsies, un patiešām ir skaidrs, ka tas būs, jautājums – kad tas būs. Gajas teorijas pamatlicējs, angļu ekologs profesors Džeims Lavloks runā par to, ka planēta ir dzīvs organisms, dzīva būtne; arī astrofiziķis numur viens pasaulē Stīvens Hokings atzīst – cilvēkiem uz Zemes palikuši vairs tikai 100 gadu, jo cilvēks šo vietu ir piegānījis un vai nu te ies bojā, vai nu... Visu pasaules lielo banku analītiskie dienesti ir ļoti izglītoti un labi saprot – pie tāda resursu patēriņa un pie tāda biomasas pieauguma Zeme ilgi nevar pavilkt. Par to jau 18./19. gadsimta mijā runāja angļu politologs un demogrāfs Tomass Maltuss – viņa teoriju pamatā bija uzskats, ka cilvēku skaits pasaulē pieaug ātrāk nekā izmantojamo resursu daudzums, tāpēc cilvēku regulēšanai rodas kari, epidēmijas un citas parādības, kas regulē cilvēku skaitu.
Pasaules varenie saprot – jāsamazina cilvēku skaits, kas turklāt bezatbildīgi vairojas, jo, lai nodrošinātu noteiktai cilvēku daļai tik ierasto komfortu un resursu patēriņu, vairāk par miljardu uz Zemes nedrīkst būt. Tas nozīmē, ka pasaules gals nav jāsaprot kā Zemes uzsprāgšana, bet milzīgas ģeofiziskas un ģeopolitiskas izmaiņas. Un šī ekonomiskā krīze pasaulē ir mākslīgi radīta, lai vienkārši apstādinātu pieaugošo resursu patēriņu, apstādinātu arvien pieaugošo ražošanu... Ne jau kapitālismā kā sistēmā ir problēma, bet gan pārapdzīvotības radītajā izmisumā, ko saprot zināma sabiedrības daļa. Arī Pirmais un Otrais pasaules karš nebija nejaušība, bet gan ģeopolitiskas pārvaldes sistēmas pārdale.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
