Represētie: ar sāpi līdz mūsdienām
Komunistiskā terora upuru piemiņas memoriāls Putenī Torņakalnā Rīgā beidzot ir pabeigts un kopš vakardienas arī oficiāli atklāts.
Beidzot tēlniekam Paulam Jaunzemam un arhitektam Jurim Pogam ir bijusi iespēja īstenot piemiņas memoriāla ieceri tādā veidā, kas vairs nedegradē šo ideju, cietušo Latvijas iedzīvotāju atmiņas un piemiņu un arhitekta un tēlnieka darbu. Represētajiem sāpēja toreiz, kad viņus lopu vagonos aizrāva prom no dzimtenes un tuviem un mīļiem cilvēkiem, un sāp arī tagad, līdzdzīvojot piemiņas vietas ilgajai tapšanai un piedzīvojot valdošo politiķu ignoranci – atklāšanas ceremonijā emocijas nespēja novaldīt Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) vadītājs Gunārs Resnais.
Vakar atklāšanas ceremonijā lielākoties bija redzamas sirmas galvas. Ļaudīm rokās – daudz sarkanbaltsarkanu ziedu pušķu, baltas mārtiņrozes, vainagi. Izdzīvojušie un atgriezušies šos notikumus atceras ar dalītām jūtām. Vieni spēj par to runāt pierimušu sāpju mierā, bet citiem aizvien grūti slāpēt emocijas. Kāda sieviete Neatkarīgajai skopi noteica, ka negribas runāt un atcerēties. Viņas ģimene nonāca Tomskas lēģeros, un tagad represēto piemiņas dienā viņa dodas uz dzīvesvietas – Baldones – centru, kur arī novietots piemiņas akmens izvestajiem.
Vakar pie jaunatklātā memoriāla akmeņiem pirmie nolikt ziedus devās nevis izsūtījuma šausmas pārdzīvojušie un viņu dzimtu turpinātāji, bet politiķi. Taču tieši viņiem G. Resnais atklāšanā veltīja skarbus pārmetumus. Viņš atgādināja, kā un kad LPRA vērsās pie Latvijas valdības ar aicinājumu izveidot pieminekli komunistiskā terora upuriem Rīgā, nozīmīgā vietā. «Mūs nenoraidīja, bet neko arī nedarīja. Politiski represētie sāpīgi uztvēra, ka valdība neko nedara,» viņš sacīja. Neatkarīgajai viņš atzinās, ka vēlas atvainoties P. Jaunzemam un J. Pogam par to, ka represēto organizācija nepietiekami viņus atbalstīja, – memoriāla autori pat strādājuši bez finansējuma, tikai patriotisma dēļ. Piemineklis ar robustiem, stilizētiem cilvēku tēliem Torņakalnā tika atklāts 2001. gadā, taču tas nebija pabeigts pilnībā. Tikai pēc tam, kad Rīgas dome šogad piešķīra 122 000 latu, darbu varēja pabeigt. Politiski represētajiem sāp, ka Latvijas valdība aizbildinās ar krīzi un joprojām neīsteno Okupācijas muzeja rekonstrukciju un Latviešu strēlnieku laukumā iecerēto Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksu. «Bet te, Torņakalnā, Rīgas dome atrada naudu,» piebilda G. Resnais.
Viņš pātagoja ar vārdiem, norādot uz vēl kādu problēmu, ko pie varas esošie politiķi nerisina. G. Resnais iebilst krievu un latviešu pretnostatījumam, jo tāds pastāv politiskajā vidē, nevis starp etniskajiem krieviem un latviešiem. Latvija nav valsts un latvieši nav tauta, kas naidojas ar citām tautām. Krievvalodīgie, kuri
Latvijā ieceļojuši padomju laikā un ir zaudējuši savu identitāti, tautību un valodu, ir «sērga, kas bradā pa mūsu etniskajām jūtām», sarunā ar Neatkarīgo izteicās G. Resnais. Tāpēc piemiņas memoriālu viņš uzskata par tiltu, kas spēs vienot Latvijas tautu, jo komunistiskais režīms slepkavoja visus.