94. gadadienai veltītajā koncertā Nacionālajā teātrī skatītājus un klausītājus patiesi aizkustināja neredzīgās meitenes Līvas Palejas izpildītā Ulda Stabulnieka dziesma Tik un tā. Izrādās, piedāvājums uzstāties Līvai nācis negaidīti, jo sākotnēji bija paredzēts, ka uzstāsies cita meitene, bet viņa pēkšņi apslimusi.
Trīs dienu laikā ielēkusi lomā un dziedājusi tiešām no visas sirds. Mūzikai Līvas dzīvē ir liela vieta: viņa dzied ansamblī un korī, spēlē vairākus mūzikas instrumentus un arī turpmāko dzīvi vēlētos saistīt ar skaņu pasauli.
Lai satiktos ar talantīgo meiteni, Neatkarīgā devās pie viņas ciemos uz Babīti, kur viņa dzīvo kopā ar vecākiem Baibu un Ediju un divām mazākām māsiņām Laumu un Loti. Mājās iznākot būt tikai brīvdienās un brīvlaikos, jo esot grūti izbraukāt no Strazdumuižas skolas Juglā uz Babīti.
Turklāt Līva slikti pacieš braucienu mašīnā – nepatīkot satiksmes radītie trokšņi, nīkšana sastrēgumos, tāpēc vecāki nolēmuši, ka labāk darbdienās palikt skolas internātā. Tā arī esot vieglāk paspēt uz dziedāšanas mēģinājumiem un mūzikas skolas nodarbībām: viņa spēlē ne tikai klavieres, bet arī saksofonu un blokflautu. Teiciens, ka Dievs, kaut ko atņemot, iedod ko vietā, pilnā mērā attiecas uz Līvu: lai gan viņai nav dota spēja redzēt, toties ir absolūtā dzirde – spēja sajust katru skaņu, pat vismazāko. Esot grūti izturēt, ja dzirdot, ka kāds dzied vai spēlē šķībi. Un kur nu vēl noskaņojušās klavieres! Tad jebkura vēlme spēlēt tās pārejot. Nepanesot arī trokšņus, it īpaši – salūta vai arī fotokameras zibspuldzes radītos.
Plašas intereses
Vaicāta, kad atklājās Līvas talanti, viņas mamma teic, ka ar mūziku meita sākusi nodarboties līdz ar skolas gaitām. Dziedāšana gan bijis liels atklājums pašiem vecākiem, jo mājās viņa to neesot darījusi. Vēl jo vairāk šis talants atklājies, kad sākusi dziedāt Strazdumuižas ansamblī Trio. «Viņai tiešām ir talants, tāpēc arī atbalstām un sekojam līdzi, lai viņa regulāri muzicētu un dziedātu. Nav jau tā, ka viņa būtu jāspiež, bet nav jau viegli katru dienu pa vairākām stundām spēlēt – aklam cilvēkam klavierspēle nav tas pats, kas redzīgajam. Arī brīvdienās 3–4 stundas jātrenējas, un vasaras brīvdienās tas pats. Šovasar it īpaši neatlaidīgi darbojāmies, un rudenī skolotājs uzslavēja, ka Līva ievērojami progresējusi,» stāsta Baiba, atzīstot, ka nav viegli, bet, no otras puses – dzīvē nekas nav viegli un nebūs arī, un jāiemācās kaut kas labi, lai tas dotu pamatu zem kājām.
Lai gan nav vēl nav zināms, ko īsti meitene izvēlēsies pēc vidusskolas beigšanas, tomēr mamma cer, ka tā būs mūzika. Viņai gan labi padodas arī svešvalodas, bet pati Līva teic, ka viņai patīk mājturība – it sevišķi rokdarbi.
Līva labprāt klausoties ierakstus – šobrīd visvairāk tieši instrumentālos skaņdarbus. Brīvdienās arī palasot – pašlaik esot aizrāvusies ar Gredzenu pavēlnieku, taču jālasot arī obligātā literatūra, piemēram, Blaumaņa noveles – viena no pēdējām lasītajām ir Nāves ēnā. Mājās esot, viņa labprāt iesaistoties arī ikdienas darbos, piemēram, noslauka traukus vai paveic ko citu, kas viņai ir pa spēkam.
Liela slodze
Netīkot gan, ka vidējā māsa gribot viņu komandēt – tam viņa neļaujoties. Vienkārši paejot tālāk no citiem. Mamma gan teic, ka nav jau slikti, ka ģimenē ir vēl citi bērni un nākas mācīties satikt citam ar citu: tas palīdz saprasties vieglāk arī ar svešiem ļaudīm. «Kad Līva bija maza, ņēmām viņu visur līdzi – uz teātriem un koncertiem. Radinājām pie sabiedrības, jo vienubrīd pat bija šaubas, vai bērns varēs iet skolā kopā ar citiem un vai nebūs jāņem mājskolotājs. Skolas sākums bija grūts, nav ko noliegt, taču nu jau viņa ir 7. klases skolniece un iemācījusies sadzīvot arī ar citiem,» atzīst Baiba. Līva gan iebilst, ka klasesbiedri varētu būt arī draudzīgāki – ik pa laikam strīdoties par niekiem. Līvai esot viena īsta draudzene skolā, taču ikdienā viņām neiznākot satikties un aprunāties – slodze ir tiešām liela, tad nu visbiežāk sazināšanās notiek pa telefonu. «Darbdienās nereti Līvu nevaru sazvanīt pat ap pusdeviņiem vakarā. Jo bez visām mūzikas nodarbībām klāt vēl jāpieskaita papildu stundas vācu valodā un keramikas pulciņš, tad nu diena tiešām izvēršas gara,» saka Baiba.
Paldies atbalstītājiem
Atceroties uzstāšanos Latvijas proklamēšanai veltītajā koncertā, Baiba atzīst, ka «uztraukums bija gan man, gan Līvai, gan visiem citiem. Bet bija jau labi.» Līva gan attrauc, ka patiesībā bijis tikai neliels uztraukums – vairāk raizējusies nevis par dziedāšanu, bet, piemēram, par mikrofonu, kas slīd no ausīm, par skaņām, kas nav pazīstamas. Auditorijas lielums gan neesot tik būtisks, jo atbildīgam jābūt jebkuras auditorijas priekšā.
Līvas mamma ir priecīga, ka pašlaik šādiem bērniem un jauniešiem dod iespēju vairāk iziet pasaulē, piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Par to visvairāk esot pateicīga Sarmai Freibergai, kura ir dibinājusi fondu Nāc līdzās. «Šādu cilvēku atbalsts dod lielāku paļāvību, raugoties nākotnē, un dod ticību tam, ka Līvas dzīve nepaies četrās sienās. Izglītība un talants dos viņai iespēju dzīvot piepildīti,» Līvas mamma ar optimismu skatās nākotnē, gan atzīstot, ka cilvēki apkārt ir dažādi un netrūkst arī negatīvo emociju un nesapratnes, tāpēc ir svarīgi gan Līvu, gan citus cilvēkus ar speciālām vajadzībām, par spīti visam, motivēt iet uz priekšu, atbalstīt, mudinot nezaudēt ticību sev, savām spējām.
