22., 23. novembrī Eiropas Savienības (ES) līderu samitā gaidāmi karsti strīdi par bloka 2014.–2020. gada budžetu, ko Latvija, līdzīgi kā vēl virkne citu valstu, pat piedraudējusi bloķēt, ja Latvijai netiks palielināti lauksaimnieku tiešmaksājumi un kohēzijas līdzekļi.
13. novembrī jau izgāzās sarunas par 2013. gada ES budžetu. Par strīdu būtību, Latvijas interesēm un to aizstāvēšanu, Latvijas dalības ES bilanci un iedzīvotāju attieksmi Neatkarīgās intervija ar Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju Zandu Kalniņu- Lukaševicu (Reformu partija).
– Kā jūs komentētu socioloģisko aptauju rezultātus, ka vairāk nekā divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju neuzticas ES un uzskata, ka rietumvalstis un ES Latviju izmanto savās interesēs?
– Starptautiski pētījumi uzrāda ciešu korelāciju iedzīvotāju attieksmē pret ES, NATO ar attieksmi pret nacionālā līmeņa politiķiem, kas nacionālajā līmenī runā par ES. Parasti ES liekas kaut kas tāls, un atbalsts ES var celties, ja nacionālā līmeņa politiķi, kuriem pašiem ir pozitīvs tēls sabiedrībā, par to runā pozitīvi, skaidro ES sniegtos labumus.
– Bet mūsu līderi, tostarp premjers, citi ministri, mūsu eiroparlamentārieši, Latvijas Bankas prezidents, jau runā pozitīvi par ES!
– Jā. Bet tas ir viens no faktoriem. Cits faktors, kas raksturīgs ne tikai Latvijā, ir tas, ka, ja notiek kaut kas labs, tad mēs to nacionalizējam. Piemēram, par investīcijām, kas nāk no ES fondiem, stāstām, ka tas ir Latvijas sasniegums, bet, ja notiek kas negatīvs, pierakstām to ES. Piemēram, krīzes laikā budžeta griešanu mēģinājām uzvelt valūtas fondam, Eiropas Komisijai – tie bija tie sliktie, kas to prasīja. Savukārt tagad, kad, būtībā pateicoties konsolidācijai, varam budžetu palielināt, tas ir tikai mūsu nopelns.
Trešais faktors: iedzīvotājiem, jo īpaši Latvijā, ir ļoti daudz savu problēmu, un Eiropa ir kaut kas tāls, kas šķietami neienāk ikdienas dzīvē.
– Bet par Eiropas līdzekļiem finansētajiem projektiem parasti nāk līdzi prāvs reklāmas budžets sabiedrības informēšanai par to, par kādu naudu tas finansēts. Ja cilvēki to nepamana vai nenovērtē, vai tā nav lieka naudas šķērdēšana? Vai tieši otrādi – jāreklamē vēl vairāk?
– Tas ir jautājums. Ja mēs uz ielas pajautātu garāmgājējiem, lai nosauc trīs projektus, kas īstenoti par ES naudu, nedomāju, ka daudzi to varētu, kaut gan, it īpaši pēdējos gados, viss mūsu attīstības budžets ir tikai no kohēzijas politikas finansējuma, bet, tā kā tas iekļaujas valsts budžetā, mēs to uzskatām par savu izdarīto darbu. No izremontēta kultūras nama, skolām nomainītiem logiem vai jumtiem par kohēzijas līdzekļiem parasti reitings aug novada vadītājam, nevis ES.
– Vairāk nekā puse iedzīvotāju iestāšanos ES uzskata par ekonomikas lejupslīdes galveno iemeslu. Kāpēc šāds viedoklis, un kādu jūs vilktu Latvijas dalības ES ieguvumu–zaudējumu bilanci? Ir tikai ieguvumi?
– Kopumā ekonomika ir absolūti gājusi ar plusa zīmi. Kopš iestāšanās ES Latvija starptautisko investoru acīs kļuvusi par daudz drošāku vietu biznesam. Mūsu IKP ir strauji audzis, mūsu algas ne tikai auga, bet 2007. gadā pat uzvārījās.
– Kas nebija īpaši pozitīvi ilgtermiņā.
– Bet tas nebija ES dēļ! ES mums deva iespēju attīstīties, iedeva Kohēzijas politikas finansējumu, ko investēt. Par kohēzijas līdzekļiem izdarītas daudzas labas lietas, bet nauda varēja tikt izlietota vēl gudrāk. Tā daudzviet arī tika aizlaista skurstenī bez atdeves. Varēja investēt gudrāk.
– Piemēram, kur?
– Kad pirms kāda laika bija Latgales iedzīvotāju protesti un RP frakcijā tikāmies ar Latgales pārstāvjiem, viena no jaunietēm, kas bija atbraukusi, teica, ka pirms pusgada bija Nodarbinātības valsts aģentūras apmaksātos kursos, ko tobrīd finansēja no ES fondiem. Viņa pamatoti jautāja: «Ko man tas dod, ka esmu iemācījusies pieaudzēt mākslīgos nagus un skropstas, ja manā Ludzā to šobrīd neviens nevar atļauties?». Par to ir runa – vai ir jēdzīgi krīzes laikā bezdarbniekam mācīties pieaudzēt skropstas! Pēc tam šo finansējumu pārprogrammēja un sāka izmantot jēdzīgāk. Varbūt pat labi, ka bija krīze, jo salīdzinoši daudz fondu finansējuma tika pārplānots un pēdējos gados izmantots jēdzīgāk, vairāk aizgāja uzņēmējiem, jaunās darba vietās.
– No vienas puses, gribēdami labu, tomēr paši politiķi, tostarp eiroparlamentārieši, arī jūs, kas cīnoties par taisnīgākiem ES tiešmaksājumiem lauksaimniekiem, nemitīgi paši sēj sajūtu, ka Eiropa pret mums nav godīga. Vai politiķi šādi nav sekmējuši šo negatīvo attieksmi?
– Labs jautājums. Varbūt. Varētu tā būt, ka, daudz runājot par to, ka mūsu tiešmaksājumu apjoms ir mazāks, samazinām Eiropas pievilcību iedzīvotāju acīs. Vai to nevajadzēja darīt? Domāju, ka vajadzēja, jo, cīnoties par nākamā perioda tiešmaksājumu apjomu, mūsu ļoti skaļā un saskaņotā balss ir sadzirdēta. Tas arī stiprina mūsu pozīcijas, runājot par nākamo periodu un cerot iegūt lielāku finansējumu.
– Ko nozīmē frāzes «stiprina mūsu pozīcijas», «balss ir sadzirdēta», ja redzam, ka piedāvājums ne tuvu nav tāds, kas Latviju apmierinātu, tiešmaksājumi Latvijai solās palikt tikai 54% no ES vidējā līmeņa? Turklāt finansējumu lauksaimniecībai nākamajā daudzgadu budžetā rosināts samazināt par 25,5 miljardiem eiro.
– Jā, valdības un Saeimas apstiprinātā Latvijas pozīcija ir 80% no ES vidējā līmeņa, kas būtu būtisks kāpums. Taču situācijā, kad ES budžets kopumā tiek mazināts, nevaram pārlieku cerēt, ka mums izdosies iegūt visu, ko vēlamies. ES un virknes tās dalībvalstu ekonomikas šobrīd piedzīvo to, ko Latvija 2009., 2010. gadā. Kad kādā seminārā Itālijā 2010. gada vasarā stāstīju, kas notiek ar mūsu valsts budžetu, cik drastiski mēs to griežam, kādi konsolidācijas pasākumi notiek, kolēģi no citām valstīm skatījās ar patiesām šausmām un nesaprata, kā kas tāds ir iespējams. Kad satiku šos pašus cilvēkus šogad, ir cita sajūta, kad varam stāstīt, ka mūsu ekonomika aug, ka plānojam papildu līdzekļu piešķiršanu, savukārt Itālijas, Spānijas kolēģi sajutās tā, kā mēs 2009., 2010. gadā. Nacionālo valstu budžeti tiek mazināti, un tas atsaucas uz kopējo ES budžetu, ko vēlas nākamajam periodam samazināt, un tad ir grūti kādam kaut ko palielināt. Bet absolūtos skaitļos tiešmaksājumu palielinājumu sasniegsim, un ceru, ka pat iegūsim tuvu vēlamajam.
– Latvijas politiķi, jūs arī min, ka Latvijas priekšzīmīgā disciplīna krīzes laikā izdevumu samazināšanā būtu iemesls lielākai pretimnākšanai attiecībā pret lielākiem tiešmaksājumiem lauksaimniekiem un kohēzijas līdzekļiem, savukārt EK pārstāvji neslēpj, ka šīs lietas nav saistītas. Kohēzijas piešķīrumu tas var ietekmēt tikai netieši, ja veiksmīga finanšu politika sekmē IKP pieaugumu, ko izmanto kohēzijas līdzekļu aprēķināšanai, bet lauksaimniecības politikā darbojas virkne faktoru, sākot no valstu datiem par ražību un beidzot ar ES donorvalstu interesēm. Politiķi apzināti spēlējas ar šādiem vēstījumiem?
– Tas ir lielā mērā jautājums par mūsu sarunu stratēģiju un mūsu argumentiem. Ir argumenti, kas tajā brīdī ir noderīgi un kādā citā brīdī mazāk noderīgi. Pagājušā gada beigās un šā gada sākumā, runājot ar ES komisāriem un dalībvalstīm par to, ka mēs vēlamies saņemt taisnīgākus un lielāku ES budžeta apjomu, arī es, minējām, ka apstākļos, kad Latvija ir ļoti drastiski samazinājusi savu budžetu, mēs nevaram tapt divreiz sodīti, vēl arī saņemot mazāku nākamā perioda ES budžetu. Šobrīd sarunas jau iegājušas nākamajā fāzē, kad vairāk jāargumentē ar to, ka varam šo finansējumu efektīvi izmantot, ka tas dod atdevi ekonomikā, pievienoto vērtību, ka mācēsim to gudri investēt. Esam to īpaši argumentējuši brīdī, kad ES notika diskusijas par to, cik lieli drīkstēs būt dalībvalstu budžeta deficīti, demonstrējot, ka mēs šādu principu jau kādu laiku īstenojam. Nākamajā periodā katrai dalībvalstij kohēzijas līdzekļus aprēķinās, balstoties uz trīs gadu IKP rādītājiem, kas būtu tieši par laiku, kad Latvija mazināja budžetu un gāja cauri lielākajai krīzei, kad IKP mums bija mazāks un kas nozīmētu arī mazākus līdzekļus no ES nākamajā periodā. Tādēļ sakām, ka valstīm kā Latvija, Lietuva, Igaunija, kas piedzīvoja tik lielu kritumu, kas konsolidēja savus budžetus, ir jāpiemēro izņēmums, kas arī ir iezīmēts oficiālajā sarunu rāmī, formulējot, ka valstīm, kuras piedzīvojušas būtisku IKP kritumu šajos references gados, ir nevis 2,5% ierobežojums no IKP, bet 2,XX. Varam cerēt, ka tas varētu būt pat 2,99. Ja tas ir starp 2,8 un 2,9, tad tas mūs apmierina.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"