Dabasgāzes un citu kurināmā veidu sadārdzināšanās un apkures parādu summas pieaugums nav izjaucis apkures sezonas sākumu Latvijas lielākajās pilsētās.
Latvijas lielāko pilsētu pašvaldības spējušas nodrošināt apkures sezonas sākumu gadiem pierastajā režīmā. Tas nav pašsaprotami, ja zinām, ka šajās pilsētās pamatā apkurei tiek izmantota dabasgāze, kuras minimālā cena augusi no 213 līdz 268 latiem par 1000 kubikmetriem, bet maksimālā cena rūpnieciskiem patērētājiem var sasniegt 331 latu par to pašu gāzes daudzumu.
Bez gāzes iztiek tikai Ventspils, kur apkures tarifs paliks pārliecinoši zemākais arī pēc tarifa paaugstināšanas 1. decembrī. Ventspilī centrālapkures darbināšanai kombinē mazutu, ogles un šķeldu. Te jāatgādina, ka pašlaik Latvijā dabasgāzes cena tiek atvasināta no mazuta cenas. Tas liek pašvaldībām un citiem siltuma ražotājiem sacensties par iespējām atteikties no gāzes un mazuta, kas nozīmē pāreju atpakaļ uz malku, kas tagad pieņēmusi šķeldas formu. Precīzāk sakot, siltuma ražotāji sacenšas par Eiropas Savienības un Latvijas valsts piešķirto līdzfinansējumu šķeldas katlumāju ierīkošanai. Šīs apkures sezonas sākums ar šādu katlumāju nodošanu ekspluatācijā sakrita Liepājā un Valkā.
Šī publikācija parāda, pie kādas siltuma cenas latos par megavatstundu Liepāja tādā veidā pašlaik nonākusi salīdzinājumā ar citām Latvijas lielākajām pilsētām. Tepat arī fiksēti šo pilsētu nodomi un jau veiktie pasākumi, lai tiktu līdz šķeldas izmantošanai, kā arī līdz koģenerācijas režīma ieviešanai gāzes katlumājās. Otrais darba virziens nozīmē siltuma izmaksu daļēju pārlikšanu uz elektroenerģijas patērētājiem.
Pašreizējie ieguldījumi šķeldas izmantošanā atstāj vietu jautājumiem par savu attaisnojumu ilgākā laika periodā. Proti, par šķeldas pieejamību un cenu apstākļos, kad šķeldas katlumājas tiek atvērtas cita pēc citas. Pēc Rīgas siltuma sniegtajām ziņām, uzņēmuma izmaksas par šķeldu augušas no 6,55 latiem par kubikmetru 2009./2010. gada apkures sezonā līdz 10,05 latiem par to pašu pagājušajā apkures sezonā. Līdz šķeldas izmantošanai ir ticis arī Latvenergo, kas norādīja uz šķeldas palētināšanos šogad, kas izskaidrojams ar tirgus saimniecības klasisko shēmu, pēc kuras preces cenas augšana palielina preces piedāvājumu un palielināts piedāvājums samazina tās cenu. Tomēr šķelda nav prece, kas saražojama kurā katrā vietā un daudzumā. Tiklīdz ir nocirsti koki, šķeldas ieguve šajā vietā vairs nav iespējama vismaz pāris desmitus gadu un arī tad ar nosacījumu, ka turpmāk koki tiks audzēti ne meža, bet plantāciju režīmā. Tas savukārt nozīmētu ieguldījumus šķeldas ieguvei, kādi šķeldas cenā neparādās, kamēr šķeldā pārstrādāti koki tiek uzskatīti par dabas dāvanu. Pagaidām šķeldas cenu pieaugumu diktē pārdevēju apsvērumi, ka šai cenai ir jāseko cenu pieaugumam vispār un energonesēju cenu pieaugumam jo sevišķi. Citādi arī nevar būt, jo šķelda nav dabūjama ārā no meža un tālāk līdz pilsētām, neizlietojot lielu daudzumu degvielas mežizstrādes tehnikas un šķeldas transportēšanas līdzekļu darbināšanai.
Meža cirtēji konsekventi apgalvo, ka pat tagadējie ciršanas apjomi atpaliekot no koksnes pieauguma, kas krājas galvenokārt tajās koku grupās, kuras izmanto malkai. Tā joprojām esot tik lēta, ka to neatmaksājas vilkt laukā no meža. Arī tas liek paredzēt šķeldas cenu pieaugumu, ja vien pilsētnieki paši nedosies uz mežu strādāt un ar savu muskuļu spēku aizvietot izdevumus par importētu degvielu. Pagājušā gadsimta sociālo katastrofu laikos tā tas tiešām notika arī Latvijas teritorijā, bet tagad vismaz lielāko pilsētu iemītnieki atkal dzīvo pārliecībā – viņiem to darīt nenāksies. Pietikšot ar to, ka viņi apmaksās viļņveida svārstību dēļ pieaugošus apkures rēķinus, kā arī sociālo palīdzību, ko apkures sakarā publiski organizē pašvaldības.
Valsts līdzdalība nemaksātāju sildīšanā ir diskrēta. No vienas puses, valsts ir izdarījusi tā, ka komunālo maksājumu parādu piedzīšana ir «smags process, kur būtu nepieciešams ievērojami mainīt likumdošanu, lai parādu piedziņu padarītu efektīvu un pārējiem mājas iedzīvotājiem nebūtu no tā jācieš». Šādu atziņu Neatkarīgā ieguva no Liepājas izpilddirektora vietnieka Mārtiņa Tīdena. Katra nākamā valdība šādas izmaiņas vārdos apsola, bet neveic, jo parādu piedziņas neefektivitāte taču ir speciāli radīta pirmām kārtām banku, bet arī dažādu valsts un pašvaldību iestāžu interesēs. No otras puses, valsts uztur tādu sistēmu siltuma tarifu aprēķināšanā un – galvenais – šo tarifu novešanā līdz konkrētiem rēķiniem, kurā rēķinu maksātāji maksā gan par sevi, gan par nemaksātājiem. Kopš trekno gadu beigām katra nākamā apkures sezona sākās ar jautājumiem par maksātāju turpmāko maksātspēju, bet šobrīd atkal šķiet, ka mierīgi sākto apkures sezonu pārlaidīsim tāpat kā līdz šim.