Par politisko partiju neturēšanos pie savām deklarētajām ideoloģijām, par Valda Dombrovska fenomenālo spēju palikt pie varas, par PVN siltumam, Nacionālo attīstības plānu un citām politikas aktualitātēm šī intervija ar bijušo Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Edgaru Zalānu.
– Jūs nodibinājāt konservatīvo ideju institūtu Populares, taču kādu laiku par to nav nekas dzirdēts. Kāpēc?
– Jā, pašlaik ir Populares klusuma periods. Bija divi pētījumi, kurus bijām pasūtījuši, bet tas pagaidām viss, jo nav pašlaik tādu norišu, kas prasītos, lai tās pētītu. Mūs interesē ideoloģijas. Tomēr konservatīvā doma briest, un patiesībā to aktivizē liberālie. Es te nedomāju ekonomisko liberālismu, bet uzskatu liberālismu. Bet tas ir pašlaik iedīgļa stadijā. Sabiedrība vispār kopumā ir diezgan pasīva, tāpēc arī ideoloģiskas sadursmes nenotiek, kamēr nenotiek kādas vēlēšanas.
– Kāda bija doma, šādu konservatīvo ideju institūtu izveidojot?
– Bija sajūta, ka partijas neturas ne pie kādām ideoloģijām. Tās nosauc sevi vienā vārdā, bet rīkojas dažkārt pat pretēji savam nosaukumam. Latvijas politiskais spektrs ir miglains, saputrots. Ir izplatīts uzskats, ka pie varas visu laiku ir bijuši labējie un arī tagad ir, taču tā īsti nav. Piemēram, Vienotība nav labēja partija. Viņiem ir tikai divas labējas lietas, pie kurām viņi turas – mazina budžeta izdevumus un kavē progresīvā nodokļa ieviešanu, taču citādi viņi ir kreisi – sirgst ar atņemšanas māniju, ar pārdalīšanas māniju.
– Bet ir arī sabiedrībā – cilvēki saka, ka pieturas pie labējiem uzskatiem, bet domāšana ir kreisa.
– To mūsu SKDS firmai pasūtītais pētījums jau parādīja. Mēs paši arī nezinājām, kādi būs pētījuma rezultāti. Mums bija pieņēmums, ka pašnovērtējums nesakrīt ar reālajiem uzskatiem, un izrādījās, ka tieši tā arī ir – 16% sevi identificē ar kreisiem uzskatiem, taču faktiski pie kreisi orientētiem jāskaita 55% iedzīvotāju.
Es nedomāju, ka Latvijā var izdarīt ko ļoti ātri, sevišķi, ja neesi pie varas. Populares nav kādas jaunas partijas pieteikums, bet vēlme vairāk saprast sevi, palīdzēt cilvēkiem saprast sevi un izskaidrot, ko nozīmē konservatīvisms Latvijā.
– Pie kādas ideoloģijas skaitāma labklājības ministres Ilzes Viņķeles izteikumu sērija?
– Šī sērija ir diezgan liberāla – tā var teikt. Viņa izsakās tā, ka tas nepatīk pensionāriem – ciniski. Taču vai tas ir jāsaka labklājības ministrei? Vajadzētu tā kā saprast, ka tā nedrīkst, jo viņa ir ministre, kas atbild par šiem pensionāriem.
Tāpat arī par dzimumu līdztiesības grāmatiņām viņa mēģināja šo diskusiju izbeigt ciniskiem izteikumiem, ieņemot pozu, ka visi, kas nepiekrīt viņas viedoklim, ir nejēgas.
– Andris Šķēle jau arī savulaik nebija pārāk maigs pret pensionāriem...
– Taču viņš nerunāja tik plakani vienkāršoti kā Viņķele. Tā tēma jau ir slidena. Pensionāri apvainojās un pamatoti par Viņķeles izteikumu formu un saturu arī. Bet situācija ir drūma – mana paaudze un tie, kas jaunāki par mani, droši vien pensijas nedabūs. Jo krīzes gados un arī tagad pensiju sistēma nav reformēta tā, lai būtu kāda nākotnes cerība. To valdība nav izdarījusi, un Viņķele arī nav izdarījusi. Viņķele tikai konstatē situāciju, ka mēs, nodokļu maksātāji, ieguldām savu naudu pensijās, kuras tāpat ir par mazu. Pensiju budžets tiek izsmelts, un nav zināms, vai nākotnē tas vispār būs.Viņķele asi uzbrūk pensionāriem, taču ko viņa piedāvā? Runā visu ko, piesauc reformas, izdarīts nav nekas.
– Bet ir visādas idejas. Piemēram, ideja reformēt kapitālsabiedrības.
– Vai tie vārdi ir patiesi? Tie teksti, kas nāk no ministrijas, ir paziņojuma veida – «mēs izvērtēsim visas Latvijas pašvaldību kapitālsabiedrības»; kapitālsabiedrībām jāstrādā «cilvēku labā, nevis peļņas dēļ». Tie tādi skaisti vārdi, bet, ja Latvijā ir 453 pašvaldību kapitālsabiedrības, pirmkārt, es neticu, ka visas izvērtēs. Vai tas nav blefs? Un ko nozīmē «cilvēku labā»? Tad tagad būs kaut kādi komerclikuma grozījumi? Un kapitālsabiedrības tad vairs nebūs kapitālsabiedrības, bet tās strādās tikai cilvēku labā, un neviens tām vairs neliks pelnīt? Ir kaut kādi pieteikumi, lēkāšana no tēmas uz tēmu, bet neko nepasakot līdz galam un nepadarot. Tas ir jauki, idejas dzirksteļo, taču vai tās idejas kāds taisās arī realizēt?
– Vides aizsardzības un pašvaldību ministram Edmundam Sprūdžam (Reformu partija) ir tik daudz ideju – piemēram, samazināt deputātu skaitu pašvaldībās.
– Es nesaku, ka par šīm lietām nevarētu būt diskusiju. Taču Sprūdža diskusijas pieteikums neizskatās pēc diskusijas pieteikuma – tas ir tā: «Es šovakar izdomāju un rīt jau eju uz Saeimu ar priekšlikumu.» Taču kur ir diskusija, kur izvērtējums? Kāpēc, piemēram, netiek izvērtēts, kas ir mainījies četros gados pēc reformas pašvaldībās? Uztaisiet kaut kādu izvērtējumu, kuru var izlasīt cilvēki, kas tajās strādā, kas ir ārpus! Nekā tāda nav, bet ir izteicieni, ka jāsamazina deputātu skaits. Nu labi, samazinās. Bet kāpēc? Kas mainīsies? Cilvēkiem tiek iestāstīts, ka deputātu tur daudz, visi noēdušies. Ne jau deputāti ir noēdušies, un nevajag Rīgu vienmēr redzēt acu priekšā. Bez Rīgas ir vēl 118 pašvaldības. Novadu deputātiem tā alga nav nekāda un labumu arī nav – viņiem apmaksā transporta izdevumus un iedod kādu sīknaudu par to, ka viņi apmeklē sēdes. Tur nav nekādu treknu deputātu vai tādu, kas dārgi maksātu vietējai sabiedrībai, nebūs būtiska ietaupījuma, ja samazinās deputātu skaitu. Par Rīgu gan ir atsevišķs stāsts. Taču samazināt laukos deputātu skaitu, tā vienkārši ir demokrātijas mazināšana, atsevišķu teritoriju vispār aizmiršana. Pietiek jau, ka no turienes cilvēki ir aizbraukuši uz Rīgu vai Īriju, tagad tur nebūs arī pārstāvniecības pašvaldībā.
– Varbūt viņš var vienkārši nepiedalīties balsojumā, ja tas skar viņa uzņēmumu, un interešu konflikts būs novērsts?
– Ar tehniskām metodēm vispār nav problēmu – nepiedalās balsojumā. Ar ētiskām problēmām arī nav problēmu. Visas budžeta balsošanas ir atklātas, finanšu komitejas ir atklātas. Ja tur kādam liekas, ka direktors velk segu uz sevi, tas visiem top redzams. Un šāds direktors ir tikai viens no daudziem deputātiem – no 11, 15 vai 17. Viens nevar kaut ko pārbalsot.
Un kāpēc, piemēram, izglītības darbiniekiem nebūt priecīgiem, ka domē ir viens, kas saprot kaut ko no izglītības? Kur ir problēma? Sanāk, ka kāds šķietams varbūtējs interešu konflikts tiek padarīts par prioritāti. Dēļ tā cilvēkiem tiek liegtas iespējas tikt ievēlētiem pašvaldībā, tikmēr vesels sektors paliek bez pārstāvniecības. Kaut kādos saprātīgos svaru kausos jāliek tās lietas, vajag taču domāt! Tas pats attiecas uz kultūras cilvēkiem. Laukos vispār grūti atrast cilvēkus, kas vienlaikus būtu izglītoti, pārzinātu problēmas un gribētu kandidēt uz pašvaldību. Tie cilvēki, kas ir vadošos amatos, ir vienīgie, kas grib būt deputātos. Man šķiet, ka tā ir sadomāta problēma.
– Reformu partija un Vienotības radikālais spārns cenšas pārrakstīt pašvaldību likuma 93. pantu. Lolita Čigāne (Vienotība) un Andrejs Judins (Vienotība) rosina ministra pilnvaras pielīdzināt tiesas pilnvarām. Šā rosinājuma patiesais mērķis ir likumā iekļaut Ventspils mēra Aivara Lemberga apkarošanai piemērotāku formulējumu. Var nonākt arī tik tālu, ka Sprūdžs var mēģināt atlaist visu domi...
– Redzu, ka Sprūdžs cenšas panākt, lai nesamazinās Reformu partijas loma valdībā un lai nesanāk tā, ka ZZS varētu pietuvoties koalīcijai. Es neredzu kādu citu jēgu no šā pasākuma. Es te nerunāju par RP caurkritušajiem pasākumiem un reitingu, es to redzu kā Sprūdža mēģinājumu reabilitēt partiju un reanimēt «cīņu pret oligarhiem».
Es pats esmu atlaidis vairākus pašvaldību vadītājus. Bet es zinu, kā man gāja. Tas nebija nekāds pašmērķis, tur nebija nekādu politisku intrigu. Atlaidu arī vienu savas partijas biedru. 93. pants ir rakstīts, lai nepieļautu likumu nepildīšanas atkārtošanos. Tā ir šā panta ideja. Manā praksē tādi gadījumi bija – pašvaldības vadītājam divas reizes tika prasīti paskaidrojumi, viņš tika brīdināts. Daudzi pagastu vadītāji tika atlaisti, jo nepildīja likuma prasības noteiktā termiņā izstrādāt teritoriju plānojumu. Es kā ministrs gāju pretī, jo pats esmu bijis pašvaldībnieks un zinu, ka nav tik vienkārši. Tomēr palika vairāki pašvaldību vadītāji, kuri negribēja vai nespēja tikt galā ar savu pienākumu izpildi. Tad bija atlaišana.
Sprūdžam un Lembergam ir cits gadījums.
Sprūdžs cenšas sodīt Lembergu par pārkāpumiem, kur vēl jāpierāda, ka tie ir pārkāpumi. Sprūdžs jau necenšas novērst kādas Lemberga nelikumības, kam šis pants faktiski ir rakstīts. No tā, vai viņš atstādina Lembergu vai neatstādina, nekādā veidā netiek uzlabota domes darbība. Netiek darīts nekas tāds, lai tur likumība palielinātos. Tas ir politisks process, kurā Sprūdžs, būdams pašvaldību lietu ministrs, ignorē Eiropas pašvaldību hartu. Vienas varas iejaukšanos otras vēlētas varas lietās ar tādām metodēm es neuzskatu par pieļaujamu. Pašvaldībām tomēr cilvēki uzticas vairāk nekā valdībai un parlamentam, bet Sprūdžs mēģina sagraut vēl atlikušo bastionu, kam tauta uzticas.
2009. gadā un līdz šim laikam pašvaldības ir bijušas tās, kas glāba valdību – Valda Dombrovska valdība nav gāzta tāpēc, ka pašvaldības atrisināja 90 procentus dažādu problēmu. Pašvaldībām nauda samazinājās, dažviet pat par 40%, ieņēmumi samazinājās. Tagad valdības «pateicība» izpaužas, naidojot pašvaldības savā starpā, uzdarbojoties tādā veidā, ka Rīga izstājās no Pašvaldību savienības vispār ārā.
– Kā vērtējat Rīgas izstāšanos?
– Protams, tur Rīgas mēram Nilam Ušakovam ir sava politika, kāpēc viņš tā dara. Protams, Pašvaldību savienībā ir viedokļu atšķirības. Mazai pašvaldībai vienmēr būs citas vajadzības, mērogi un citāds viedoklis nekā Rīgai. Bet nevajag šos konfliktus stimulēt. Dombrovskis ar finanšu ministru Andri Vilku atnāca uz Pašvaldību savienību ar tādiem priekšlikumiem, kas sašķēla pašvaldības. Vai tā ir atbildīga valdības vadītāja rīcība? Kas ir panākts? Pēc skaldi un valdi principa ir novājināta pašvaldību sadarbība. To viņi ir izdarījuši. Domāju, ka Dombrovskis priecājās par šo šķelšanos. Bet vai tad no tā ir palicis labāk sabiedrībai kopumā? Es domāju, ka ir kļuvis sliktāk.
Pilnu interviju lasiet Neatkarīgās Rīta avīzes 20. novembra numurā.
