Peters: Latvijā saimnieko vienkārši ļaundari

© F64 Photo Agency

Intervija ar dzejnieku Jāni Peteru: par to, kāpēc Latvija ir mūžīga un kāpēc latvieši nav bāreņu tauta, par to, ko esam zaudējuši un ko – ieguvuši, par mūsu varoņiem, sasniegumiem un 18. novembri.

– Kā jūs redzat Latvijas gājumu no neatkarības atgūšanas līdz šai dienai? Kas valda – gandarījums vai vilšanās?

– Esmu cilvēks, pie reizes – arī dzejnieks. Un, ja man jārunā kā dzejniekam un kā pilsonim, kas kaut ko darījis sabiedrības labā, tad teikšu tā, kā savulaik pēc Rakstnieku savienības un citu radošo savienību plēnuma 1988. gadā rakstīja trimdas prese: Latvijas sirds vēl dzīva. Arī šodien man to gribas teikt ar gandarījumu: jā, Latvijas sirds vēl dzīva, tātad visi esam dzīvi kā nācija, kā zeme, kā tauta, kā valsts. Bet es gribu būt vēl vairāk dzejnieks un teikt, ka Latvija ir absolūti mūžīgs jēdziens, lai kā šo zemi laiku lokos arī dēvētu. Šī zeme šajā vietā stāv jau kopš Dieva laikiem, un šīs tautas gēni ir meklējami senvēsturē. Šai zemei un šai tautai nav ne gala, ne sākuma. Sākums ir tikai šai valstij, un to mēs visi zinām – 1918. gada 18. novembrī. Bet Latvija te ir bijusi arī tad, kad šo zemi dēvēja par Kūrlandi, par Livoniju, par Ostlandi vai par Latvijas PSR. Ja cilvēkos ir šāda filozofija, ja cilvēki ir audzināti nevis ar saukļiem, bet ar gaisu, ko elpojam, ar maizi un sāli, no kā pārtiekam, ar ūdeni, ko dzeram, tad viņos nerodas tā šausmīgā mazvērtības un pazušanas sajūta, kas latviešiem raksturīga.

– Reizēm šķiet, ka tā tiešām ir nācijas īpatnība: iestāstīt sev, ka esam mazi, nespēcīgi, nožēlojami bārenīši. Kāpēc tā?

– Jā, latviešiem tas raksturīgi: pēc trešās šņabja glāzītes sākt skaitīt, cik tad mūsu ir palicis. Bet es jūtos kā dzīvs cilvēks savā zemē. Kā jau teicu: Latvijas sirds vēl dzīva, taču – sarūgtināta. Divdesmit piecus gadus pēc Latvijas Tautas frontes uzvaras gan vajadzētu būt citādi: mūsu zemes sirds ir dzīva un līksma. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvē neiet tā, kā bijām iedomājušies. Cerējām, ka ar brīvu sabiedrību un brīvu vārdu, ar neierobežotām pārvietošanās un pulcēšanās tiesībām būs kā ar elektriskās pogas nospiešanu teātrī: priekškars atveras, un visi uzreiz bauda baudāmo. Tā nenotika. Izrādījās, ka pašiem jāprot arī saimniekot. Bet saimniekot vai nu nemācējām, vai nu negribējām. Sāka saimniekot tie, kuri tam nebija gatavi, vai arī vienkārši ļaundari.

– Izskatās, ka daži bija pat pārāk gatavi...

– Kāds slavens tautfrontietis un ekonomists, atbildot uz jautājumu – kad Latvijā būs tāda pati ekonomiskā situācija kā Somijā? – teica, ka tā iestāšoties pēc desmit gadiem... Man tam patika ticēt. Taču kāda iekšēja nojauta lika arī neticēt, jo no tribīnēm cilvēki runāja pārāk eksaltēti, atrauti no īstenības. Vai, kā mēs dziedājām par to visu, kā sajūsminājāmies! Mēs nestaigājām kā pa dzīvi, bet kā pa Operas skatuvi. Tagad mums neiet tāpēc, ka mūsu zemē daudz kas iznīcināts, piemēram, lielās ražotnes, kas savulaik simbolizēja Latviju. Ne visur pasaulē pazina Latviju, bet vārdu VEF gan zināja, un šī rūpnīca bija Latvijas karogs. Tik daudz tajā vēstures telpā ražoja: automobiļus un lidmašīnas, telefonus, tranzistorus, radio un fotoaparātus... Mums ir jālepojas, ka mūsu inženiertehniskā doma to visu bija radījusi – kaut arī tas sākās cara laikos, turpinājās Latvijas brīvvalstī un pēc tam padomju Latvijā. Es gribu depolitizēt šo domu un teikt, ka tas, ko paveica latviešu, vācu un krievu inženieri, bija liels sasniegums cilvēces labā.

– Nu mēs nonākam pie temata par cilvēkiem, kuri, izrādās, bija daudz ko radījuši arī laikā pirms brīvvalsts atjaunošanas: viņus vajadzētu cienīt un atbalstīt, kaut gan viens otrs varnesis domā citādi...

– Cilvēkiem, kas dzimuši 1930. gadā neatkarīgajā Latvijā, 1990. gadā bija tikai sešdesmit gadu. Šie cilvēki taču ilgu laiku strādāja Latvijas PSR labā. Un tad rodas jautājumi. Kam šodien parādā ir tie cilvēki, kas cēla Vanšu tiltu un Salu tiltu? Kam parādā ir tie cilvēki, kas uzcēla jauno Dailes teātri? Un kas visputekļainākajos Brežņeva valdīšanas gados atjaunoja Pēterbaznīca torni? Tas notika 1972. gadā. Baznīcas tornī uz apzeltītā gaiļa ar šampanieša glāzi rokā sēdēja krietnais meistars Saulīša kungs, ko ļaudis vēl tagad piemin. Tas bija pārdzīvojums nācijas līmenī. Ojārs Vācietis toreiz uzrakstīja dzejoli par Rīgas dominanti. Un 80. gadu sākums, kad aizvāca pazemojošo trolejbusa galapunktu un trolejbusa vadus no Brīvības pieminekļa, notīrīja no sodrējiem monumentu un zvaigznes? Vislielākā pateicība par to arhitektiem Georgam Baumanim un Raimondam Aidem, visiem, kas darīja šo svēto darbu. Vai visi šie cilvēki nav pelnījuši vislielāko cieņu – nevis pārmetumus par kalpošanu nezin kādam totalitārismam?

– Jūs tagad runājat par labklājības ministri Ilzi Viņķeli, vai ne?

– Ne tikai par viņu vien. Es runāju par visu šo virzienu – apcelt un norakstīt to paaudzi, kas dzīvoja padomju Latvijā, kura – kā jau es teicu – priekš manis un daudziem bija tā pati Latvija, kaut arī izsvītrota no pasaules politiskās kartes. Sakiet, kam šodien parādā ir koris Ave Sol un Imants Kokars? Kam parādā ir Elza Radziņa, Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš, Kārlis Sebris? Kam parādā ir Raimonds Pauls ar dziesmu Manai dzimtenei un visu savu devumu tautas cerībai un priekam, Imants Kalniņš ar Ceturto simfoniju un operu Spēlēju, dancoju, kam parādā ir profesors Jānis Ivanovs ar savu simfonisko poēmu Atlantīda? Tās bagātības ir milzīgas, un šie cilvēki nav speciāli kalpojuši padomju varai, šie cilvēki ir radījuši un strādājuši tautai no visas sirds. Ministre Viņķele izteica kaut ko nepiedienīgu, bet tas diemžēl iesakņojas arī jauniešos. Viņas izteicienus varētu norakstīt uz neapdomību, taču tie īstenībā ir mēģinājumi pārraut Latvijas nepārtrauktību. Ja juridiski mēs uzskatām, ka Latvija sākusies 1918. gada 18. novembrī, tad morāli tas jāsaprot vēl dziļāk. Proti, nepārtraukta ir mūsu kultūra: padomju un citu varu apstākļos – ko varējām, to darījām, un arī – ko nevarējām. Piemēram, Arvīds Žilinskis, kura operu Zelta zirgs uz skatuves izrādīja 300 reizes, pirms tam, kara beigās kopā ar citiem latviešu mūziķiem devās koncertēt uz Kurzemi latviešu leģiona karavīriem. Latviešu tauta, piemēram, radījusi Ojāru Vācieti – dzejnieku, kurš visu mūžu ir dzīvojis iekārtā, kur bija cenzūra. Bet viņš toreiz rakstīja: kamēr dzīvos Latvija, tikmēr dzīvot man. Viņš bija brīvs un mūs darīja brīvus nebrīvībā. Par to būtu jārunā katru dienu, nevis jāatņem cilvēkiem mūžā nopelnītais. Atceros, pirms vairākiem gadiem, kad Rīgā, Benjamiņa namā, bija Rakstnieku savienības poliklīnika un aptieka, tur nereti redzēju kādu neliela auguma sieviņu: viņa pirka kalceku vai streptocīdu, vai klepus zāles... Tā bija Lūcija Garūta. Jā, viņa dzīvoja padomju Latvijā, viņa nebija devusies trimdā, kaut gan bija sacerējusi Dievs, tava zeme deg! – viņa palika un turpināja sacerēt mūziku Latvijā. Bet līdz ar šo vecās paaudzes pazemošanu mēs atstumjam arī šādus cilvēkus. Mēs noniecinām Haraldu Medni, Jāni Dūmiņu, Imantu Kokaru...

– Jebkuru, kas radījuši kultūras vērtības. Tādu cilvēku ir simtiem.

– Tas ir bīstami. Tie

ir mēģinājumi – kā jau teicu – saraut Latvijas nepārtrauktību, valodas un kultūras nepārtrauktību. Padomju laikā mēs nebijām nekādi kaujami jēri, nabadziņi un bārenīši. Kad mūs grasījās pilnībā pārtautot, mēs pretojāmies, un mūsu dzeja bija tā, kas cīnījās pret pārtautošanu. Sešdesmitajos gados kā brīnums latviešu dzejā pieteicās Monta Kroma – sieviete karavīra frencī, radiste ar daudzām padomju medaļām pie krūtīm. Viņa kļuva par vienu no modernākajām latviešu dzejniecēm, kuru atzina pat trimdā. Monta bija viena no disidentiskākajām un padomju nomenklatūrai netīkamākajām dzejniecēm, par biežāk pieminēto Vizmu Belševicu nemaz nerunājot. Latviešu inteliģence toreiz pieteica karu apspiestībai, tāpēc tagad vajadzētu runāt nevis par kaujamiem jēriem, bet par to, cik izcils gars valdīja latviešu tautā.

– Vai tikai tas vien?

– Bija, bija arī pakalpība un vagarisms. Bet stāstam par latviešiem jābūt galvenokārt par varoņiem – lai izsistu kalpa garu un vagarismu. Aleksandrs Čaks taču zināja, ko ir darījuši latviešu strēlnieki – viņi radīja Ļeņinu, radīja Trocki, kas bija sarkanās armijas virspavēlnieks kopā ar Jukumu Vācieti. Un tomēr Čaks uzrakstīja varoņeposu Mūžības skartie – par drosmīgajiem latviešu karavīriem. Tas ir stāsts par to, ka mums jābeidz sevi noniecināt. Un vēl viens stāsts ir par Konstantīnu Čaksti – par pretošanās kustības vadītāju, par Latvijas Centrālās padomes darbību, par ģenerāli Jāni Kureli, kurš bija Centrālās padomes militārās komisijas vadītājs. Kureļa leģionāri bija gatavi pretoties gan sarkanajai armijai, gan vācu bruņotajiem spēkiem, lai kara beigās izveidotu neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti.

27 gadus vecais leitnants Roberts Rubenis kopā ar saviem leģionāriem nolēma pretoties Jekelna vienībām. Un tā 1944. gada 17. novembra naktī Rubenis uzsāka kauju ar Jekelna daļām, leitnants tika ievainots un nomira 18. novembra rītā. Bet par tādiem vīriem mēs nezin kāpēc nerunājam. Viņi bija paši savā pusē, viņi bija gan pret krieviem, gan vāciešiem, viņi bija paši par sevi, patstāvīgi domājoši, un tādi viņi nedrīkstēja būt – tā vismaz domāja NKVD un gestapo.

– Kā jūs domājat – kāpēc cilvēki šodien brauc prom no Latvijas?

– Tas notiek ne tikai zemās algas dēļ, bet arī valstī valdošās gaisotnes dēļ. Ko lai domā, ja mūsu tēvus un vectēvus nozākā? Ko tad šeit vairs meklēt? Bet par to braukšanu man visādas domas. Mēs nobalsojām par stāšanos Eiropas Savienībā, bet vai mēs apzinājāmies sekas, kas mūs sagaida? Es domāju – brīvu pārvietošanos, brīvu ekonomisko un darba telpu. Mēs toreiz arī nezinājām, ka bankas var bankrotēt. Mēs bijām laimīgi, ka Banka Baltija sola 90% depozīta pieaugumu. Mēs tai ticējām, jo redzējām, ka visa valsts augstā rāte dodas uz bankas jubilejas pieņemšanu Rundāles pilī. Ja valdība un prezidents turp dodas – kā lai netic? Neviens mums nestāstīja, ka brīvībai diemžēl ir savi pavadoņi – banku krīzes, korupcija, politiski meli. Neviens mūs nebrīdināja, ko tas nozīmē – iestāties Eiropas Savienībā. Visi mūs tikai biedēja: mēs vieni nevaram, mēs vieni pazudīsim, un tad mūsu ceļš būs tikai uz NVS. Var jau būt, ka tajā visā ir kāda taisnība: nevaru spriest, jo neesmu politiķis, kaut gan esmu tur bijis ierauts. Taču vajadzēja visus dotumus salikt divās ailītēs: pro et contra. Un tad izspriest, kā vairāk – labumu vai sliktumu? Cilvēkiem pavērās iespēja braukt strādāt uz valstīm, kur maksā nesalīdzināmi vairāk nekā te. Vai Latvijas cilvēki bija gatavi pretoties šim kliņģerim? Cilvēkiem vajadzēja izstāstīt, ar ko viņi riskē: ar tautas izklīšanu, ar dzimtenes pazaudēšanu, ar savu bērnu atdošanu citām nācijām. Un ko viņi iegūst? Vairāk naudas, stabilākas sociālās garantijas, pieklājīgāku attieksmi. Nesen Latvijā viesojās eirokomisārs Andris Piebalgs, kurš apgalvoja, ka ES iekšienē tā neesot nekāda migrācija un emigrācija, ja cilvēki pārceļoties no vienas valsts uz citu ES administratīvajās robežās. Padomju Savienībā arī nebija emigrācijas un migrācijas, jo emigrācija skaitījās divi soļi pāri valsts robežai. Padomju Savienībā man bija viena pase – gluži kā tagad. Tagad uz tās augšā (tas ir primāri) rakstīts – Eiropas Savienība, apakšā – Latvijas Republika. Es tagad varu brīvi braukt pa visu ES un brīvi strādāt jebkurā valstī. Tā bija arī Padomju Savienības iekšienē. Mums tūlīt būs viena nauda – eiro. Tāpat kā kādreiz bija viena nauda – rublis. Mums ir LR karogs, bet pirmais vienmēr plīvo ES zvaigžņotais. Mums ir LR himna, un mums ir ES himna. Secinu, ka tiek taisīta viena valsts – Eiropas federācija. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barrozu jau it kā nevilšus par to izteicās. Un tad mums nebūs pamata apvainoties: mēs ar savu pasi taču migrējam pa savu lielo federāciju!

– Nu labi, PSRS bija totalitāra valsts, to nevar salīdzināt ar Rietumu demokrātijām.

– Tāpat kā nevar salīdzināt vismaz kaut kādu demokrātiju baudījušās Baltijas valstis ar dienvidu republikām, kur valdīja un, iespējams, joprojām valda Čingishana tradīcijas. Tāpat nevaram izprast situāciju ar nelaimīgā Uļjanova mauzoleju, kas nav pieņemams īsteniem pareizticīgajiem, proti, ka zemes virsū pamests un neaprakts mētājas viens slavens mironis. Cerams, ka krievi tiks galā ar šo situāciju. Ja gribu izteikties simboliski, tad saku, ka Krievijas nelaimes ir tajā apstāklī, ka viņi tur virs zemes šo mironi. Krievi līdz pat 1917. gada apvērsumam bija dziļā pareizticībā dzīvojoša tauta. Kad atkāpās cars, krievu armijā sākās dezertierisms, tautā sākās vazaņķība. Jo krievi uzskatīja: ja ir atkāpies cars, tad arī Dieva vairs nav, jo cars un Dievs viņiem bija viens un tas pats.

– Mēs nepieminējām to laimi, ka esam ieguvuši vienu pasi un, iespējams, iegūsim vienu federāciju, bet arī vienu tautību: eiropietis. Saeima taču aizliedza pasē rakstīt, ka esam latvieši.

– Jā, nu mums ir viena tautība. Bet tā bija laušanās atvērtās durvīs: mums kā lielu atklājumu stāstīja, ka mēs taču esot eiropieši. Bet latvietis taču nekad nav domājis, ka viņš ir afrikānis vai aziāts. Saeimas akceptētā atteikšanās no tautības ieraksta pasē bija paredzēta tam, lai legalizētu jauno tautību – eiropietis. Tāpat kā Padomju Savienībā bija tautība – sovetskij čelovek (padomju cilvēks – krievu val.), bija tāda tauta – sovetskij narod (padomju tauta – krievu val.). Kādreiz ārzemēs mūs visus sauca par krieviem, un tad vajadzēja skaidrot, ka mēs neesam nekādi krievi. Padomju impērijā varbūt tikai kāda puse no visiem iedzīvotājiem bija krievi. Kas tagad būs? Visi – eiropieši?

– Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, un beigu beigās no latviešiem, iespējams, nebūs palicis nekas... Tad jau visi varēs saukties vienkārši par eiropiešiem.

– Arī tad mēs nedrīkstam krist panikā. Ja iedomājamies vissliktāko scenāriju, kur Latvijā paliek tikai miljons iedzīvotāju, no kuriem latviešu ir labi ja puse, arī tad tās nav beigas. Arī tad mums paliek šie mūžīgie jēdzieni – Latvijas zeme un latviešu tauta. Trešā kategorija, kas nav tik mūžīga – tā ir valsts. Taču tikai mēs paši spējam vai nespējam nodrošināt tās ilgmūžību. Šīm kategorijām jāpieskaita valoda un kultūra, jo tauta bez tām nevar eksistēt. Ir svarīgi, vai mēs skalosimies okeānā, kas šeit ieplūdīs citu tautu un kultūru izskatā, vai arī mēs dzīvosim pašu veidotā sabiedrībā, kas pati sevi regulē – ko pieņemt un ko nepieņemt. Kad ejam pa Eiropas pilsētu ielām, mēs taču redzam, kāda katrā no tām ir migrācijas politika. Latvieši nav tā tauta, kas var savā zemē uzņemt milzum daudz mentāli atsvešinātu cittautiešu. Un tas nav nekāds rasisms. Mums ūdens smēlās mutē tad, kad te ieceļoja tūkstošiem migrantu, kas tomēr bija baltie cilvēki, sēdās uz mana poda un mazgājās manā vannā, tad ko domāt un cerēt, kad te iebrauks pavisam citādi palicēji? Savulaik, kad Latvijā ieceļoja migrantu pūļi, latviešu ģimenēm vajadzēja saspiesties, lai no viena normāla dzīvokļa izveidotu komunālos būrus. Savulaik bieži ciemojos pie savas skolotājas – dzejnieces Mirdzas Ķempes. Viņa dzīvoja Ļeņina (tagad Brīvības) ielā – komunālajā dzīvoklī, un pie Tautas dzejnieces, PSRS prēmijas laureātes dzīvokļa vannas istabas durvīm regulāri stāvēja cilvēku rinda no 11 istabām! Tā bija viena no padomju elles sistēmām, šie komunālie dzīvokļi, nemaz nerunājot par gulaga nometnēm, trakomājām un slēgtajām robežām.

– Ko jūs darīsiet 18. novembrī?

– Svinīgā gaisotnē no rīta izdzeršu kafijas tasi. Sieva iedegs sveci – tāpat kā Lāčplēša dienā. Vakarā iešu uz Nacionālo teātri: Valsts prezidents uzaicinājis mūs uz svētku koncertu. Un sajūtas man būs tādas: Latvija ir mūžīga, vienalga, kāds režīms valda un kādi ir laiki. Mūsu tauta ir nodibinājusi Latvijas valsti divreiz vienā gadsimtā, un tā mums jāgodā. Ne vienmēr tas jādara, ejot parādes solī ar karogu rokā. Šai sajūtai jābūt sirdī, kurā nav vietas mūžīgam sarūgtinājumam.