Valsts proklamēšanas gadadienas priekšvakarā patriotisms daudziem kļuvis par atslēgas vārdu personiskajai attieksmei pret Latviju, pret sevi un mūsu valstsvīriem un valstssievām.
Arī Neatkarīgās uzrunātie sabiedrībā cienītie un mīlētie cilvēki, garīgās autoritātes politiķiem veltīja skarbus vārdus, bet tieši tikpat sāpīgi belza ikvienam no mums. Tomēr 18. novembris ir diena, kad tauta jūtas vienotāka nekā ikdienišķos notikumos, jo šī ir svētku diena. Valstij un tās iedzīvotājiem.
Zīmīgi, ka īsi pirms Latvijas 94. proklamēšanas gadadienas Demogrāfisko lietu padomes sēdē tika spriests par aizbraukušajiem Latvijas iedzīvotājiem, un tādu pēdējos gados ir ļoti daudz. Lielbritānijā vien dzīvo 100 000 cilvēku, kuri vēl pirms neilga laika par savu valsti dēvēja Latviju. Ārlietu ministrijas statistika liecina, ka Latvijas diasporas lielums pasaulē ir 350 000 līdz 400 000 cilvēku. Emigrācija nav apstājusies, lēnāks kļuvis tās temps. Joprojām tikai aptuveni tiek runāts par to, cik cilvēku būtu gatavi atgriezties un kāpēc. Viens no nosacījumiem – darbs un vismaz 500 latu atalgojums. Centrālās statistikas pārvaldes informācija liecina, ka 2012. gada oktobra sākumā Latvijā reģistrēti 2,032 miljoni iedzīvotāju.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš uzskata, ka Latvijai būtu jāmaina politika un jāpadara vairāk sociāla, lai cilvēki šeit justos labāk. Arī pianists Vestards Šimkus neslēpj, ka viņam sāp sirds par aizbraukušajiem, bet – ja citas izejas nav? J. Stradiņš atgādina, ka latvieši vienmēr bijuši dzīvelīga tauta un tagad soli pa solītim mēs tomēr virzāmies uz labāku dzīvi. «Klausījos, ko saka Valdis Dombrovskis. 2006. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts bija 56 procenti no Eiropas vidējā līmeņa. Šogad būs 60 procenti. Kad būs 80 procenti, tad varēsim dzīvot kaut cik komfortabli. Mums vajag būt optimistiem, arī vecākajai paaudzei.» Būtu vien bērnu vairāk, viņš noteic. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija ir cerīga – šogad deviņos mēnešos Latvijā pasaulē nākuši 14 820 mazuļu, kas ir par 511 mazuļiem vairāk nekā pērn.
Akadēmiķis uzskata, ka Latvijā ir saglabātas arī ētiskās un garīgās vērtības, un par to viņš pārliecinājies, šogad aktīvi apmeklējot novadus. Sēliju. Un arī par izmirstošu pasludināto Latgali. «Mirst, jā. Bet tomēr kaut kas top arī.» Tāpēc viņš aicina domāt līdzsvaroti: «Daļai latviešu piemīt pašnoniecināšanās vai arī pašcildināšanās tieksme. Tā izriet no mazvērtības kompleksa.» Viss izriet no pašiem, piebilst V. Šimkus.
Dažādi bijuši centieni stiprināt vai atmodināt patriotismu Latvijas iedzīvotājos. Visuzskatāmākais no tiem – Latvijas karogs. Jau 2001. gadā Saeima pieņēma grozījumus, kas noteica, ka sarkanbaltsarkanajam karogam katru dienu ir jāatrodas pie visām Latvijas mācību iestādēm. Mērķis: lai audzinātu bērnu un jauniešu pilsoniskās jūtas, veidotu patriotismu un lepnumu par savu mācību iestādi un valsti. Taču V. Šimkus mudina cilvēkus aizdomāties ne tikai par patriotisma ārējām izpausmēm, bet vērtēt pašiem savu rīcību: «Latviešiem tāds akls un neefektīvs patriotisms raksturīgs pirms vēlēšanām – vai nu balsosiet par latviešiem, vai nāks «tie briesmīgie krievi»! Tas ir patriotisms izkropļotā veidā. Tāpēc Latvija ir nonākusi strupceļā un cilvēki ir spiesti aizbraukt.»
Bet Priekuļu pamatskolas 5. klases skolniece Eva Vjakse, rakstot atzīšanās vārdus Latvijai, godīgi un tieši saka: «Tāpat es mīlu latviešu raksturu, un es domāju, ka man ir latvisks raksturs jau no bērnības. Man patīk arī latviešu tradīcijas, kā, piemēram, lēkšana pār ugunskuru Jāņos, Ziemassvētku priekšvakarā pašu ceptas piparkūkas. Man patīk pamosties pie vecmammas un vectēva un iziet ārā, lai klausītos, kā čivina pavasaros putni. Man patīk vērot, kā stiepjas augumā pašu stādītie kociņi vai krūmiņi. Nekur, NEKUR nesmaržo pēc tādām ilgām un mīlestības.»
***
Andris BĒRZIŅŠ, Latvijas Valsts prezidents:
– Kopš pirmajām bērnības atmiņām visā mūsu dzīves garumā šī zeme tiem, kuri to patiesi mīl, ir svēta un neaizstājama. Lai kurp mūs vestu dzīves ceļi, Latvija vienmēr ir mūsu sirdīs un visgaišākajās domās. Lai šīs domas un labā griba dod spēku Latvijai būt stiprai un plaukstošai valstij, kuras nākotne un izaugsme ir mūsu rokās!
Inguna SUDRABA, Latvijas Republikas valsts kontroliere:
– 18. novembris – svētki Latvijas tautai, kura ir pašapziņā stipra un vienota. Tautai, kuru veido augstsirdīgi cilvēki, nevis cilvēki ar mazām dvēselēm. Cilvēki, kuri seko cilvēciskām un garīgām vērtībām, mīl savu zemi un valsti un saprot savas un savas tautas dzīves pareizo nozīmi, veido pamatus, uz kuriem celt valsti. Šādiem cilvēkiem nav nepieciešamas īpašas patriotisma celšanas mācību stundas, jo cieņa pret savu valsti un zemi ir viņu personības esības un dzīvesveida neatņemama vērtība.
Jānis VANAGS, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps:
– Bieži izskan atziņa, ka Latvijā ir izsīcis patriotisms. Tā arī ir, taču ne tāpēc, ka cilvēki negribētu būt savas valsts patrioti. Viņiem vienkārši pietrūkst motivācijas un spēka. Gēte ir teicis, ka cilvēks, kam ir mērķis, spēj izturēt visu. Latviešu strēlnieki brīvības cīņās izturēja un paveica neaptveramo, jo viņiem bija mērķis – neatkarīga Latvijas valsts. Viņi bija patrioti. Mēs, attīstot savu valsti, šķiet, esam kļūdījušies ar mērķiem. Arī par to vajadzētu sacīt dažus vārdus. Patriotisms nenozīmē sevi uzskatīt labāku par citiem un savu tautu pārāku pār citām tautām. Reāls patriotisms ir rūpēties par labklājīgu savas tautas un valsts nākotni.
Solvita ĀBOLTIŅA, Saeimas priekšsēdētāja:
– Mācītājs Juris Rubenis uz jautājumu par to, kā ikviens no mums var palīdzēt savai valstij, ir atbildējis ļoti viedi: «Atbilde vienlaikus ir vienkārša un sarežģīta. Ikviens var uzdāvināt savai valstij vienu labāku, iecietīgāku, patiesāku, mīlošāku, gudrāku cilvēku. Cilvēku, kāds varbūt varētu kļūt arī katrs no mums.» Mēs katrs ar savu ikdienas darbu, ar patriotismu un Latvijas mērķu stādīšanu augstāk par saviem personīgajiem mērķiem sniedzam ieguldījumu spēcīgas Latvijas valsts attīstībā. Uzskatu, ka mīlestība pret savu valsti, augsti mērķi, godaprāts un sava darba darīšana pēc labākās sirdsapziņas ir galvenais, ko mēs katrs varam dāvināt savai valstij.
Jānis PETERS, dzejnieks:
– Stāstam par latviešiem, manuprāt, jābūt galvenokārt par varoņiem – lai izsistu to pašu kalpa garu un vagarismu. Aleksandrs Čaks taču zināja, ko ir darījuši latviešu strēlnieki – viņi radīja Ļeņinu, radīja Trocki, kas bija sarkanās armijas virspavēlnieks kopā ar Jukumu Vācieti. Un tomēr Čaks uzrakstīja varoņeposu Mūžības skartie – par drosmīgajiem latviešu karavīriem. Tas ir stāsts par to, ka mums jābeidz sevi noniecināt.
Jānis STRADIŅŠ, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs:
– Ļoti daudz cilvēku aizbrauc. Tas ne vienmēr ir Latvijas nemīlēšanas dēļ, tā ir atbildes reakcija uz to, ka šī valsts nemīl cilvēkus. Šis ir bagāto, veiksmīgo un šeftīgo cilvēku laiks, sabiedrība ļoti tiecas pēc patērētājsabiedrības kritērijiem, bet ētiskās vērtības atstāj novārtā. Taču tas liek mums būt vēl patriotiskākiem un lepoties ar to, ar ko drīkstam lepoties! Arī ar sasniegumiem zinātnē un izglītībā, kas nav tik peļami, kā daži iztaisa. Tukša noliegšana ir kaitīga. Mums nav sevi jānoniecina! Latvija ir laba, gudra valsts, bet mēs par to runājam kā par Pelnrušķīti. Ir jāmīl Latvija un jācenšas to padarīt labāku.
Vestards ŠIMKUS, pianists:
– Ar mums notiek tik daudz sliktu lietu, cik pieļaujam paši. Ja nejūtamies labi un neko nevēlamies darīt, pat neprotestējam pret to, kas nepatīk, tad tā ir nepatriotiska rīcība. Es nerunāju par aklu patriotismu, kad saka – lepojos ar valsti, vienalga, kāda tā ir. Latviešiem raksturīgs tāds akls un neefektīvs patriotisms pirms vēlēšanām. Tāpēc Latvija ir nonākusi strupceļā un cilvēki ir spiesti aizbraukt. Man Latvija ir vienīgās mājas, kur pavadu katru brīvo dienu. Esmu dzimis te, veidojies kā cilvēks un jūtos visharmoniskāk. Latvija – tas esmu es pats. Un man ļoti, ļoti sāp par cilvēkiem, kuri ir spiesti aizbraukt no Latvijas, jo viņi nespēj te izdzīvot.
Indra BRIĶE, Dailes teātra aktrise:
– Šajā brīdī dzīvot Latvijā nav viegli. Es izjūtu sajukumu valstī, politikā... Tas ļoti ietekmē arī mūs, cilvēkus, kuri te dzīvo. Taču – vai zināt, kādēļ jūtos labi? Lai arī cik grūti būtu, skatītāji nāk uz teātri. Cilvēki ir izslāpuši pēc garīgās kultūras. Kā teica Oļģerts Kroders, kad tautai klājas ļoti grūti, kultūra ir vienīgais glābiņš, kur var smelties spēku. Grūtos laikos cilvēki iet vai nu uz baznīcu, vai uz teātri.