Maziem Latvijas karodziņiem rotāti tramvaji, trolejbusi un autobusi vakar visas dienas garumā veda sarkanbaltsarkanām lentītēm rotājušos cilvēkus uz Rīgas centru.
Pie pilsētas namiem izkārtos karogus vējš spītīgi centās vērst sarkanbaltsarkanos mietiņos, bet ļaužu entuziasmu tas nemazināja.
Lāčplēšu dienas svinības, sākušās pie Brīvības pieminekļa ar militāristu un pēc tam politiķu parādi, turpinājās Zaķusalā ar bermontiādes izspēli, bet naktī – kā katru gadu – ar tūkstošiem sveču liesmiņu izgaismoja Rīgas pils mūri.
Armijas parādi un Valsts prezidenta uzrunu pie Brīvības pieminekļa pēdējos gados skatās ne tikai karavīru, policistu un ugunsdzēsēju radinieki vai vienmēr ziņkārīgie tūristi. Svētku pasākumos piedalījās tūkstošiem cilvēku. Daudz bija jauniešu, daudz ģimeņu ar bērniem. Neatkarīgā novēroja, ka ne vienam vien bērnam šis pasākums kalpoja par iemeslu pirmajai nelielajai vēstures mācībai.
Kāds tētis, labākai redzamībai uzstutējis savu mazo meitiņu uz pleciem, vaicāja:
«Kas šodien par dienu?»
«Lāčplēšu diena,» meitenīte atbildēja.
«Kāpēc?» tētis vaicāja.
«Tāpēc, ka karavīri atnāca.»
«Un ko karavīri izdarīja?»
«Uzvarēja?»
«Pareizi, padzina svešos karavīrus prom no Rīgas.»
«Tikai tagad?»
«Nē, pirms daudziem gadiem.»
Cīņas par Pārdaugavas atbrīvošanu no bermontiešiem sākās 1919. gada 3. novembrī. Spēku samēri bija aptuveni vienādi, taču bruņojums mūsējiem bija vājāks. Cīņas bija smagas, bet jau 11. novembrī Bermonta karaspēks no Rīgas bija padzīts. Kā tas bija iespējams? Valsts prezidents Andris Bērziņš savā uzrunā pie pieminekļa atzina, ka toreiz viens no izšķirošajiem faktoriem bija latviešu karavīru drosme un varonīgums.
Lai mūsdienu acīm paskatītos uz toreizējiem notikumiem, no Brīvības pieminekļa apkaimes ļaudis pārvietojās uz Zaķusalu, kur Baltijas valstu vēstures klubi rekonstruēja vienu iespējamo Brīvības cīņu laika kauju. Lietuvieši spēlēja Bermonta Avalova vācukrievu blici, pašmāju latvieši un krievi bija toreizējie Rīgas aizstāvji, igauņi bija gan sliktie bermontieši, gan labie igauņi, kas atnākuši palīgā latviešiem.
«Mēs nāksim ārā no krūmiem un sitīsim viņus nost,» latviešu stratēģiju pirms cīņas Neatkarīgajai skaidroja karavīrs Viesturs. Smilšainajā kāpā viņam pakaļ kāpa medmāsa Ludmila – gatava doties pārsiet ievainotos: «Spēle ir spēle, bet jods un marle man ir līdzi.» Viņas uznāciens mūsējiem bija nepieciešams kaujas momentā, kad tika gaidīti artilērijas palīgspēki. Tie kavējās, bet atrāpoja medmāsiņa. Kariņa spēlēšana izvērtās varen iespaidīga – ar šaušanu, sprādzieniem un finālā – kopīgām aktieru un publikas gavilēm par uzvaru.
Un šīs uzvaras svinības vakarā pārcēlās uz krastmalu, sasildot veco Rīgas pils mūri. Valsts prezidents savā uzrunā aicināja 11. novembrī iedegt piemiņas svecītes visiem karavīriem, kas Latvijas valsts vārdā atdevuši savas dzīvības, neatkarīgi no laika, kad tas noticis. Svecīšu mūrī bija tik daudz, ka noteikti pietika visiem, kuri cīnījās par Latviju, un visās frontēs, neatkarīgi no tā, kurā ierakumu pusē.