Aprit 93.gadadiena, kopš Rīgā tika sakauta Bermonta armija

Pirms 93 gadiem, 1919.gada 11.novembrī, Rīgas iedzīvotāji un nesen izveidotās Latvijas armijas vienības sakāva Pāvela Bermonta un vācu ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadīto armiju, tāpēc par godu šim notikumam Latvijā tiek svinēta Lāčplēša diena.

1919.gada 8.oktobrī krievu pulkveža Pāvela Bermonta un vācu ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadītā 50 000 vīru armija sāka uzbrukumu Rīgai. Latvijas valdības rīcībā tobrīd bija tikai 544 virsnieki un 10 662 karavīri. Bermontieši ātri nonāca Daugavas kreisajā krastā, Latvijas armija atkāpās uz labo krastu un pacēla Daugavas tiltus.

Bermontiešu draudi Rīgai tās iedzīvotājos radīja milzīgu patriotismu, un uz ierakumiem Daugavmalā devās gan studenti, gan skolēni. Notikumu gaitu ietekmēja arī angļu un franču karakuģu ierašanās Daugavā, tie 15.oktobrī atklāja uguni uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Latviešu karavīriem radās iespēja pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Daugavgrīvu un Bolderāju. 4.novembrī Rīgas 6.kājnieku pulks ieņēma Anniņmuižu un Bolderāju, 9.novembrī tika atbrīvots Zasulauks.

1919.gada 11.novembra rītā bermontieši bija izdzīti no Pārdaugavas. Rīga bija atbrīvota. Sāka zvanīt baznīcu zvani, sajūsminātie rīdzinieki pulcējās ielās.

1919.gada 11.novembrī tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi "Par Latviju", un 11.novembris tika pasludināts par Lāčplēša dienu.

Cīņās ar bermontiešiem Latvijas armija zaudēja 57 virsniekus un 686 karavīrus.

Tāpat liela nozīme Bermontiādes laikā bija ziņu aģentūrai LETA jeb tajā laikā tā dēvētā "Latopress" biroja darbam, jo laikā, kad vairākus mēnešus ilga uzbrukumi Rīgai, "Latopress" darbinieki ne tikai sniedza informāciju vietējai presei, bet arī paši aktīvi iesaistījās pilsētas aizstāvēšanas kaujās.

Bermontiāde preses birojā sākās ar 1919.gada 9.oktobra rītā saņemto valdības rīkojumu gatavoties darba turpināšanai ārpus Rīgas un pārcelties uz Cēsīm, uz kurieni tika aizsūtīta lielākā daļa darbinieku. Rīgā palika darboties Edmunds Freivalds un Rihards Bērziņš, jo viņu uzdevums bija saņemt ziņas no Latvijas armijas galvenā štāba un telefoniski nodot tās tālāk uz Cēsīm, lai ziņas caur Tallinu varētu izplatīt tālāk. Bermontiādes laikā Rīgā "Latopress" piecu līdz sešu cilvēku sastāvā nodrošināja visas ziņu aģentūras funkcijas, informējot vietējo presi par vietējiem un ārzemju notikumiem un ārzemes - par situāciju Latvijā.

Tā kā telefonsakari bija traucēti, preses birojs ziņas sniedza vietējiem medijiem, kuri savās slejās nepārtraukti atgādināja: "Latvijas preses birojs turpina darboties un informē!" Biroja atrašanās vieta līdz Bermontiādei bija Vaļņu ielā 20 (uz Kaļķu un Vaļņu ielas stūra), pēc tam - "Brīvās Zemes" redakcijā Elizabetes ielā 14, vēlāk apšaudēm mazāk pakļauta vieta izrādījās 8.pamatskolas telpas. Tomēr no apšaudēm nebija pasargāti visi "Latopress" darbinieki, jo kritušo vidū bija arī angļu valodas referente Elza Žiglēvica, kura tika nāvīgi ievainota 1919.gada 10.oktobrī, kad karavīriem piegādāja ēdienu.