Šveiciete apglezno autobusa pieturu Apguldē

Varbūt šis galu galā izrādīsies mazs gabaliņš Edvarda Lorenca formulētās Haosa teorijas – tauriņa efekts Dobeles novada Naudītes pagasta Apguldē. Šveiciete Petra reiz aizbrauca uz Portugāli, tur sastapa latvieti Jāni Derkinu, iemīlējās, pirms 12 gadiem apprecējās un pērn beidzot pārcēlās uz dzīvi Latvijā.

Apguldē nopirka veco stacijas priekšnieka māju. Pasažieru vilcieni te jau kādu laiku vairs nekursē, toties autobusi gan pa retam piestāj. Un, iespējams, šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur gaidīt sabiedrisko transportu ir tik patīkami. Petra pieturas nojumi ir padarījusi par mākslas darbu un uzdāvinājusi Apguldei. Kāpēc? Nu tāpat vien.

Šī viņas rīcība izraisījusi tikpat brīnišķīgas sekas – kā uz burvja mājienu pazudušas miesta centrā ierastās drazu kaudzes. Sētniece Vika brīnās, ka pat dzērāji un vietējie arodskolas huligāni tā kā akurātāki palikuši. Jā, nu beņķi ir bišķi padedzinājuši, bet gleznojumiem, paldies Dievam, klāt neķeras: «Agrāk sienas bija nomētātas ar puvušiem āboliem tā, ka riebj skatīties. Tagad cita lieta – smuki. Un, ja cilvēkam gribas gleznot, ir taču vienalga – uz kā!» Arī vietējo pašvaldību Petras neparastā rīcība sapurinājusi. Apguldieši jau bija pieraduši pieturā klunkurēt pa šķībām, greizām, apdrupušām flīzēm. Tagad nākas aprast ar rūpīgi saliktiem bruģakmenīšiem. Naudītes pagastvecis Ivars Brikmanis skaidro: «Tā kundze atļāvās ziedot kaut ko tik skaistu, ka mēs arī nevarējām atstāt kleksi peizāžā.» Vēl prasītos, lai stilīgu miskasti uzliek.

Vietējie jau puslīdz apraduši ar neparasto stāstu – ejot garām, uzsmaida omei ar iepirkumu tašām, vīram, kurš izskatās pēc itāļu politiķa, ar papīra kuģīti rokās, puikam ar snorkelējamo ekipējumu un zivtiņu akvārijā. Kopā ar īstiem pasažieriem retos autobusus uz Sniķeri vai Ukriem gaida septiņi gleznoti tēli. Arī Dobeles novada dome saprot, ka viņu ierašanās Apguldē ir notikums. Galvenais arhitekts Jānis Kukša stāsta, ka pašvaldībai esot padomā organizēt mākslinieces godināšanas pasākumu – varbūt ne sarkanas lentītes griešanu, bet svinīgu autobusa apstāšanos: «Ir jāpasaka paldies. Viņa taču mālēja pa desmit stundām dienā. Nāca katru rītu kā uz darbu. Tas ir fenomenāli!» Arī pati Petra neslēpj, ka gaida šo pateicības žestu. Darbs tik tiešām ieguldīts milzīgs, un kopā ar pārējiem cieminiekiem tas pienācīgi jānosvin. Pieturas glezna pabeigta jau septembrī.

Dzīve autobusu pieturā

Petra rēķina, ka Apguldes autobusa pieturā šovasar pavadījusi septiņas nedēļas. Citreiz vīrs pusdienas atnesa, citreiz iztika ar līdzpaņemtām sviestmaizēm. Dīvainā ārzemniece jau šķita pati ierakstāmies brīnumainajā ainavā, un daudzi viņu izmantoja kā neparastu objektu, pie kā nofotografēties. Bērni nāca brīnīties un pa kluso arī paķellēties ar krāsām. Pieaugušie nāca stāstīt par savu dzīvi – laikam Apguldē pietrūkst bezmaksas psihologa. Kāds sirmgalvis ieradās dienu pēc dienas un, kamēr Petra gleznoja, stāstīja viņai par padomju laikiem, par Sibīriju, par saviem kaimiņiem. Viņam tikai vajadzēja, lai kāds uzklausa. Kad visa dzīve bija izstāstīta, viņš pārstāja nākt. Bet vietā nāca citi. «Kāds vecis atbrauca no Dobeles ar savu šņabīti un nebeidza vien prasīt: nu kas tas ir un kāpēc es to darot, un vai tikai es neesmu no kādas reliģijas,» Petra par to pasmejas.

Tomēr vēl svarīgāks ir jautājums, kāpēc Petra fantastisko Šveices kalnu ainavu un perfekto bagātas valsts ikdienu nomainīja pret dzīvi Apguldē. Vietā, par kuras eksistenci zina tikai tās iemītnieki un kas ievērojama vienīgi ar vietējo arodskolu, uz kurieni kopš padomju laikiem izsūtīti grūti valdāmi puikas. Ak, jā. Vēl te ražo labus matračus.

Petra rūpīgi pārdomā atbildi: «Jā, Šveicē ir visas ērtības, labs darbs, sakārtota dzīve, bet Latvijā ir kaut kas cits... kaut kas nepabeigts, brīvības sajūta. Cilvēki tādi īsti un interesanti. Man liekas, ka te ir vieglāk radīt.»

Dzimtas pētījumi

Pēc profesijas viņa ir restauratore. Šveices kultūras politika šo amatu padara par ļoti pieprasītu un labi atalgotu – daudzos kantonos no māksliniekiem centralizēti iepērk gleznas, pēc tam tās liek pie sienas dažādās iestādēs un uzņēmumos, skolās un slimnīcās. Kad zināmu laiku tās skatītas, ainavas atkal pamaina. Jauna glezna apskatei, bet vecā ceļo uz citu iestādi vai noliktavu. Un šādā režīmā dzīvojot, mākslas darbiem nepieciešama, kā Petra saka, preventīva aprūpe.

Pēc kāzām daudzus gadus viņi abi uz Latviju brauca tikai vasarās, bet nu – pirmo reizi gada lielākā daļa tiek pavadīta tieši šeit. Šveicē sapelnītā nauda ļauj gleznot Apguldes pieturu. Petrai Latvijā daudz kas patīk: daba, radošā vide, cilvēku pieticība. Latvieši nežēlojas, ja uz galvas līst lietus vai jāstāv garā rindā. Un Petra arī tajā saskata kaut kādu apslēptu garīgumu. Savukārt Šveice funkcionē kā pulkstenis – pārāk perfekti un iepriekšparedzami.

«Fakts, ka es ļoti sirsnīgi tiku uzņemta pie vīra tuvākajiem un citiem Latvijā, man vienmēr deva to sajūtu, ka Latvijā esmu mājās. Jau no pirmās dienas,» stāsta Petra.

Vienīgā lieta, kuras viņai patiešām pietrūkst, dzīvojot Latvijā, ir dzimtā retoromāņu valoda. Nav ar ko parunāt. Tajā runā viens nieka procents Šveices iedzīvotāju – ap 35 tūkstošiem cilvēku, bet Latvijā droši vien viņa vienīgā. Petra labi saprot mazas valodas vērtību, un nav brīnums, ka viņa lieliski runā latviski – pareizi loka vārdus, lieto dažādus izteicienus, izjūt valodas mūziku. Zina arī to, ka viņas uzvārdam latviski būtu jāskan Derkina. Taču, precoties Šveicē, nācās samierināties ar vīriešu dzimtes galotni.

Iz vēstures

Par savām nākotnes vīzijām Petra runā skopi – it kā vajadzētu cīnīties par vietu Latvijas mākslas dzīvē, bet, kā to izdarīt, ja viņu garlaiko izstāžu kuratoru pieprasītās darbu sērijas. Šobrīd Petra gan taisa brīnišķīgas kolāžu virtenes, kuru pamatā ir antikvariātos pirkto žurnālu Atpūta ilustrācijas, krāsas un krietna deva ironijas – par vēsturi un arī par ideoloģiju cilvēku galvās. Uz viena no attēliem laimīgi vīrieši vingro, pasaule ir pie viņu kājām. Viņi ir atlēti – Pasaules meistari. Pārliekot alus paliktņiem līdzīgos miniatūros darbiņus, māksliniece nomurmina: «Nezinu gan, vai man to vēl turpināt.» Apguldes pietura ir Petras pirmais lielformāta darbs, un varbūt tas ir viņas jaunais mērogs. Laiks rādīs. Laiks visu parādīs: «Es esmu priecīga dzīvot Latvijā – ar visām grūtībām. Un, protams, ir arī mazliet bailes par to, kā ies tālāk. Bet vēl jau es mazliet pieturos pie Šveices...»

Kamēr Petra lej tasītēs kafiju un lauž gabaliņos šokolādi, viņai gar stilbiem glaužas rudimelniraiba kaķene Feja. Arī viņas parādīšanās vecajā stacijas priekšnieka mājā Paegļos ir gana neparasts stāsts. Fejas māte vairākas dienas izlūkoja, kas te dzīvo, kā viss notiek, staigāja apkārt un tad kādu dienu atnesa zobos kaķēnu. Nolika uz sliekšņa, bet pati aizgāja. Tātad atzina šo sabiedrību savai atvasei par labu esam.

1972. gadā meteorologs Edvards Lorencs publicēja pētījumu Prognozējamība: Vai taureņa spārna vēziens Brazīlijā izraisīja tornādo Teksasā? Kopš tā laika viņa ideju par sīkas nejaušības ietekmi uz lieliem procesiem un parādībām izmanto daudzas zinātnes nozares. Tā apspēlēta arī neskaitāmās grāmatās un filmās. Varbūt tas nebūs gluži tornādo, tomēr šveicietes Petras parādīšanās un viņas autobusu pietura Apguldi jau tagad ir padarījusi citādu. Šķiet – labāku.

Petra nav vienīgā Naudītes pagasta saistība ar Šveici. Novadpētnieki lepojas, ka 1661. gada pavasarī te iegriezies slavenais Šveices mākslinieks Johanns Rūdolfs Šturns. Vācu ķeizara Leopolda I delegācijas sastāvā viņš ar karieti devies no Vīnes uz Maskavu. Caurbraucot Latvijai, radīja 37 akvareļu skices, arī divas bildes tapušas tieši Naudītē – zemnieku sētu Pokaiņi un Zeltiņi attēli. Diemžēl cauri netālajai Apguldei J. R. Šturns nebrauca. Vismaz novadpētniekiem tas nav zināms. Toties Apguldei tagad ir pašai sava Šveices māksliniece, ko pētīt, – Petra Derkins.