Neatkarīgā sarunājas par sabiedrisko mediju ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes jaunveidojamā sabiedriskā medija satura projekta vadītāju Zani ČULKSTĒNU, NEPLP priekšsēdētāju Aināru DIMANTU un padomes locekli Gintu GRŪBI.
– Kāpēc valsts amatpersonas un padomes locekļi spītīgi sauc par sabiedrisko mediju to, kas tāds nav?
Ainārs Dimants: – Tāpēc, ka tā ir teikts likumā. Esam valsts iestāde un lietojam valodu, kas lietota likumos. Kaut arī pēc būtības – gan satura, gan finansēšanas kārtības, gan pārraudzības sistēmas – Latvijas Televīzija (LTV) un Latvijas Radio (LR) nav sabiedriskie mediji.
Gints Grūbe: – Tas bija semiotisks varas akts. Vara maina ielu nosaukumus, domādama, ka mainīsies politiskā sistēma. Bet process nav tik vienkāršs. Nepieciešama vismaz viena paaudze, lai politiskā sistēma izmainītos. Semiotiskais akts, nosaukuma maiņa (valsts televīzija – sabiedriskā televīzija) vēl nenozīmē izpratnes maiņu sabiedrībā kopumā.
Zane Čulkstēna: – Jānis Juzefovičs nesen prezentēja savu pētījumu par televīzijas ziņām, par Panorāmas norietu. Viens no viņa atzinumiem bija – Panorāmā ir par daudz politikas. Nesen tika veikta arī darbinieku aptauja par visiem tēmu blokiem (politika, ekonomika, kultūra, zinātne…). Politika bija vienīgā, kuras darbiniekiem šķita pietiekami daudz. Tā ir problēma, ja sabiedriskie mediji LTV un LR tiek uzskatīti par valdības ruporu.
G. G.: – Taču nevaram arī teikt, ka LTV vai LR nav sabiedriskā medija pazīmju. Gluži otrādi. Piemēram, atmodas laikā šie mediji, būdami valsts mediji, veica ļoti būtisku sabiedrisko mediju darbu.
A. D.: – Runājam par esošajiem sabiedriskajiem medijiem. Bet faktiski mēs tagad veidojam sabiedrisko mediju pirmo reizi Latvijas vēsturē. Un domāju, varam arī pierādīt, ka veidojam tieši sabiedrisko mediju.
– Man liekas, šis kurss tika noteikts 1995. gadā. Bet valsts medijos arvien «pazīmes». Ko padome gaidīja līdz šim? Paaudžu nomaiņu? Visiem pietika ar ierakstu likumā, ka varas ruporu sauc par tautas balsi? Šīs vilcināšanās dēļ domāju, ka virs jums arvien nav pietiekamas politiskās gribas, bet jūsu rīcībā nav pietiekami daudz profesionālu un apdāvinātu resursu, lai mainītu situāciju par labu sabiedriskajam medijam pēc būtības.
A. D.: – Tik traki, manuprāt, nav. Mēs darām savu darbu, bet gada beigās, kad modeļa detalizācija būs izstrādāta un kad padome būs savu redzējumu apstiprinājusi, bumba būs politiķu pusē. Tas tiešām būs izšķirīgs brīdis. Tad redzēsim, vai politiķi beidzot ir gatavi sabiedriskajam medijam pēc būtības, vai ne.
Te nevar izvēlēties kaut kādu vienu sastāvdaļu, vienu ēdienu. Runa ir par «kompleksajām pusdienām». Pirmais – kvalitatīvs saturs. Misija: informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju; nodrošināt platformu sabiedrības diskusijai; būt vadošajam medijam Latvijā. Otrs – finansēšanas kārtība. Jūs nevarat dabūt sabiedriskā pasūtījuma kvalitāti, ja jums nav sabiedriskajam medijam atbilstošas finansēšanas kārtības. Trešais – pārraudzības sistēma.
G. G.: – Nedomāju, ka intelektuālais resurss Latvijā ir vājš. Sabiedriskajā medijā šo resursu ir iespējams apvienot un koncentrēt. Latvijas žurnālisti, kas strādā gan audio, gan audiovizuālajā vidē, ir pietiekami talantīgi. Viņus ir iespējams mobilizēt šādam darbam.
– Pie jums nākot, pieņēmu par savu kritēriju teikumu no sabiedriskā medija definīcijas. Sabiedriskais medijs ir kvalitātes etalons visiem citiem valstī esošajiem medijiem. Man liekas, ka rīt uz pusdienlaiku, proti – bez atbilstošas kadru selekcijas un elitāras apmācības, to nevarēs dabūt gatavu.
G. G.: – Bet pirms tam ir jābūt skaidri definētam mērķim, ka mēs uz to ejam. Pretējā gadījumā varam norakstīt mūsu valsti, norakstīt mūsu kultūru. Sacīdami, ka mums nav tādu talantu, kuri ir spējīgi spēlēt Berlīnes simfoniskajā orķestrī.
Šie mērķi nav nekādas abstraktas frāzes. Ar sabiedriskā labuma testu palīdzību ir iespējams noteikt, vai tie ir sasniegti, vai nav. Piemēram, kā LR un LTV programmas jebkuram to klausītājam vai skatītājam palīdzējušas ikdienā rast radošus risinājumus lietās, kurās viņš pats ir iesaistīts. Tās nav abstrakcijas.
Kvalitātes un kompetences ir jāatjauno nemitīgi. Jaunā sabiedriskā medija kontekstā ir paredzēts mācību centrs. Mācību centra izveide tiek plānota sadarbībā ar visām Latvijas augstskolām, kurās tiek mācīta vai nu komunikācijas zinātne, vai audiovizuālās mākslas.
Z. Č.: – Šobrīd LR un LTV apmācības sistēmas nav. Darbinieki ar savām izsišanas spējām var panākt atsevišķu komandējumu, kas viņiem ļauj apmeklēt profesionālas konferences. Bet apmācības uz vietas, darbības novērtējuma sistēmas, kas ļautu attīstīties, nav.
G. G.: – Arī atgriezeniskā saite līdz šim bijusi vāja. Universitātes sūdzējušās, ka viņu sadarbība ar sabiedriskajiem medijiem nav bijusi veiksmīga. Studentus, kuri studē komunikācijas zinātnes vai audiovizuālās mākslas, ar atplestām rokām negaida pat tad, ja vajag nodrošināt praksi.
Taču – pazīstu daudzus, kas strādā LTV un LR, un nedomāju, ka viņu intelektuālais resurss būtu tiktāl noniecināms, ka ar viņiem nevar šos mērķus sasniegt.
– Kādā laikā jūs cerat tos sasniegt? Kad esošos valsts medijus varēs saukt par sabiedriskajiem?
A. D.: – Precīzāk mēs to varēsim pateikt tad, kad būs gatavs modelis. Tajā ir paredzēti soļi, kā nonākt līdz ideālajam, optimālajam vai iespējamajam variantam. Ja runājam par vienotu juridisku personu, tas varētu būt kādā 2015. gadā. Tātad – vismaz trīs gadi. Bet skaidrs arī, ka tas ir attīstības process, kas nekad nebeigsies.
G. G.: – Igaunija šo reformu sāka 2007. gadā. Viņi panākuši situāciju, kad žurnālistam strādāt sabiedriskajā medijā ir prestiži. Žurnālista darbs nav pakļauts virknei nosacījumu, kas ir komercmedijos, kur primārais ir peļņa, nevis satura veidošana atbilstoši sabiedriskā labuma principiem. Atalgojums ir konkurētspējīgs. Sabiedriskā medija seju, to, kas veido šo mediju saturu, atalgojums ir lielāks nekā raidorganizācijas vadībai. Tajā brīdī, kad LTV un LR būs sasniegts šāds mediju menedžments, varēsim nosacīti teikt, ka situācija ir daudzmaz atrisināta. Tuvāko piecu gadu laikā arī mēs varam pagriezt šo vilcienu sabiedrisko mediju virzienā.
– Kas tas tāds sabiedriskais pasūtījums, ko jūs te visu laiku piesaucat?
Z. Č.: – Tas ir raidapjoma kopums, LTV – 12 000 stundu, kas tiek dalītas vispārpieņemtajos satura blokos. Piemēram – ziņas 6%, informatīvi dokumentālie raidījumi 7%, kultūra, izglītība…
– Tātad – tehnisks dokuments? Ar disproporciju, kā paši teicāt, par labu politikai.
Z. Č.: – Tas nav tehnisks dokuments. Problēma, manuprāt, līdz šim bijusi tāda, ka šo satura pasūtījumu vienmēr definējušas pašas raidorganizācijas. Tas noticis, paņemot iepriekšējā gada dokumentu, un, ja paredzēts vairāk naudas, tad piemests kaut kas klāt… Ja mazāk, paņemts nost. Bet neviens nav mēģinājis saprast, no kurienes nāk šis iepriekšējā gada dokuments. Kāpēc ziņu ir 6%, nevis 10 vai 39%, kā tas ir, piemēram, BBC? Kas to ir izdomājis? Pat procentuālais sadalījums, nerunājot par kvalitāti, Latvijā salīdzinājumā ar labākajiem Eiropas sabiedriskajiem medijiem izskatās dīvains. Pamatlietas, ar ko sabiedriskais medijs atšķiras no komercmedijiem, ir: informatīvi analītiskais saturs, bērnu un jauniešu, kultūras, izglītības raidījumi. Tie šā brīža pasūtījumā (sevišķi LTV) ir margināli.
A. D.: – Minētais dokuments ir diezgan konkrēts. Tas ir detalizēts līdz regulāro raidījumu koncepcijām. Vismaz rindkopas apjomā katrs raidījums tematiski un arī saistībā ar mērķauditoriju ir raksturots.
G. G.: – Filozofiskā līmenī sabiedriskais pasūtījums ir tieši tas pats, kas sabiedriskais līgums. Tas adresēts raidorganizācijām, kurām uzticēti publiskie līdzekļi, lai tās aptvertu visu sabiedrību visos tās segmentos. Katrā no šiem segmentiem auditorijai ir tiesības saņemt to interesējošu saturu. Sabiedrība ir ļoti sazarota. Klasiskā izpratne par medijiem, kuri aptver plašu sabiedrību, pamazām sāk beigties. Tāpēc uzdevums – veidot sabiedrisko pasūtījumu tā, lai tiktu sasniegti gan cilvēki, kurus interesē klasiskā mūzika, gan pusaudži, kurus interesē noteikti izglītības procesi, gan dažādu etnisko minoritāšu pārstāvji… – kļūst arvien sarežģītāks. Galvenokārt tie ir jautājumi, ar kuriem komercmediji nenodarbosies.
– Pagaidām man misijas atšķirības LTV, LNT vai PBK grūti nolasīt. Bet, ja jau jūs sakāt – sabiedriskais medijs veido (domājams, labāku) sabiedrību, tad tas, manuprāt, nozīmē, ka šis medijs piedāvā saturu, kas nav domāts laika nosišanai. Otrs – ja šis medijs veido sabiedrību, tas būs sabiedrisks medijs tad, kad tā pamatauditorija būs vecumā no 25 līdz 55 gadiem.
G. G.: – Šobrīd abu mediju pamatauditorija ir 55 plus. Ne jaunieši, ne bērni, ne ekonomiski aktīvie cilvēki ar sabiedrisko mediju saturu netiek sasniegti.
A. D.: –Tāpēc mēs nākotnē lietojam jēdzienu – vadošais medijs. Drukāto mediju vidē ir Ilustrētā Zinātne, Ilustrētā Pasaules Vēsture… Kur LTV ir tā vēsture? Kur ir tā zinātne? Varētu pat teikt, ka tās ir ejošas tēmas. Starptautiskā politika, ārlietas… Grāmatniecība… Varētu vēl saukt tēmas, kuru LTV piedāvājumā tikpat kā nav. LR tematiskais pārsegums tomēr redzams daudz lielākā mērā nekā LTV. Tēmām, kas ir svarīgas, jāparādās raidījumu koncepcijās. Mums ir vienošanās par to ar abu raidorganizāciju vadītājiem jau saistībā ar 2013. gada pasūtījuma izstrādi.
G. G.: – Es esmu ļoti ieinteresēts, lai mana šobrīd trīsgadīgā bērna uztvere par valsti, kurā viņš ir piedzimis, par valodu, kurā viņš ir piedzimis, par kultūru, kurā viņš piedzimis, sakņojas arī tajās programmās, kuras piedāvā sabiedriskie mediji. Šobrīd tas nenotiek, šobrīd LTV ir viens raidījums bērniem Kas te, es te, kurš šādai vecuma grupai nav piemērots.
Mums Latvijā ir arī viedokļu daudzveidības nodrošinājuma problēma. Sabiedriskais medijs padara viedokļu daudzveidību vienlaikus klātesošu. Šodien tas netiek nodrošināts. Sastrēgumstundā mēs neredzam, ka tur būtu pārstāvēts sabiedrības socioloģiskais modelis.
Z. Č.: – Vēl viens būtisks sabiedrisko mediju uzdevums ir arhīvu veidošana, uzturēšana un to pieejamības nodrošināšana.
A. D.: – Es gribu uzsvērt ne tik daudz saglabāšanu, cik nacionālās identitātes stiprināšanu un attīstīšanu. Mēs netaisāmies iet uz kapiem, un nāves ideoloģiju mēs te nesludināsim. Tieši otrādi, ja mēs strādājam pie sabiedriskā medija, tad tas nozīmē – mēs ticam, ka Latvijai ir nākotne.
Turklāt pie tās fragmentārās un arvien vairāk fragmentējošās mediju ainavas Latvijā un citur sabiedriskajam medijam ir arī enkura loma sabiedrības saliedētības ziņā.
G. G.: – Būtiski man liekas arī tas, ka esam izvirzījuši uzdevumu – sabiedriskajam medijam jābūt pirmajam, kurš izmēģina jaunos tehnoloģiskos rīkus. Tie ir lieli riski, kurus komercmediji atļausies tikai tad, ja ar to varēs sasniegt konkrētu tirgus segmentu. Bet – neviens nezina, cik ilgi vēl saglabāsies klasiskā apraide. Piecus gadus, desmit…
A. D.: – Trešā, interneta, platforma kļūs arvien svarīgāka. Tagad žurnālistus jāmāca strādāt trijās tehnoloģiskajās platformās. Tas Latvijā ir jauns uzdevums. To neviens nedara. To dara Andris Traumanis Viskonsinas universitātē. Mēs esam paredzējuši viņu piesaistīt.
G. G.: – Mēs nevaram sabiedriskajā pasūtījumā balstīties tikai uz socioloģisku kvantitatīvu aptauju par to, kas sabiedrībai liekas svarīgi. Kvalitatīva sabiedriska medija nosacījumi ir: kvalitatīva sabiedriska diskusija, kultūras mantojuma saglabāšana un konteksta nodrošinājums, lai Latvijas iedzīvotāji, skatoties sabiedriskos medijus, saprot, kāda ir Latvijas vieta pasaulē un kāds ir starptautiskais konteksts, kurā dzīvojam. Lai neveidojam ar sabiedriskajiem medijiem ciema mēroga politisko kultūru. Ja šis mērķis tiek sasniegts gan internetkanālos, gan klasiskajos apraides kanālos, tad domāju, ka varam runāt par kvalitatīvu sabiedrisko mediju.
– Man tomēr liekas, ka politiķi arvien cer no jums dabūt saskaņā ar jaunāko demokrātisko modi ģērbtu propagandas ministriju. Kāpēc gan padsmit gados nav izdevies panākt pietiekamu redakcionālu neatkarību un satura sabiedriskumu?
A. D.: – Nav bijis sistēmiska uzstādījuma un valstī kopumā nav bijis sistēmiskas mediju politikas. Arī saistībā ar sabiedriskajiem medijiem. Tā ir īsā atbilde. Vēl var pieminēt Indrānu tēvu, kurš šķīra Indrānus, kas pilda manu maku, no Indrāniem, kas pilda sirdi. Respektīvi – ieguldījumi arī ir ļoti svarīgi.
G. G.: – Es domāju, ka politiski nav bijusi pietiekami liela griba vai ieinteresētība, lai Latvijā būtu spēcīgi sabiedriskie mediji.
– Bet padome manā uztverē arī nav bijusi institūts, kas stāvējis un kritis par spēcīgiem medijiem.
A. D.: – Es domāju, ka perspektīva, kas sola propagandas ministriju, ir jānovērš un to var novērst, veidojot attiecīgās organizācijas struktūru. Protams, daudz būs atkarīgs no vadītājiem, un svarīgs uzdevums ir šo vadītāju atlase. Protams, padomei jāatsakās no sabiedriskā medija pārraudzības. Mēs esam ievēlēti pēc politiskās proporcionalitātes principa. Mums kā audiovizuālo mediju regulatoram ir Eiropai neraksturīgs mediju politikas veidošanas uzdevums. Tradicionālam audiovizuālo mediju regulatoram nav tas jādara.
G. G.: – Man šķiet, ka vissarežģītākais šajā procesā ir sabiedrības izpratnes maiņa par to, kas tad ir sabiedriskais medijs. Tas ir ilgs process, kurš veicināms gan ar kvalitatīvām izmaiņām saturā, gan nostiprinot redakcionālo neatkarību. Lai katrs iedzīvotājs saprot, kāpēc katrs viņa sabiedriskajā medijā ieguldītais lats ir viņam svarīgs. Tas ir būtiskākais demokrātijas jautājums. Tāds pats kā jautājums – kāpēc mums vajadzīga Latvijas valsts.
A. D.: – Tieši tā. Ja gribam valsti, mums jāgrib arī sabiedriskais medijs. Jo es neredzu mediju telpā, kuram tad vēl varētu būt tā enkura funkcija. Tādā nelielā valstī, kur privātie mediji ar nacionālo kapitālu, vismaz televīzijas jomā, praktiski nav iespējami. Te var būt tikai lielo starptautisko koncernu meitasuzņēmumi, kas raida latviešu valodā. Būtībā vienīgā nacionālā televīzija, kas Latvijā iespējama, ir sabiedriskā televīzija.
– Es jūsu filozofiju pieņemu tikai tad, ja runa ir par kvalitatīvu mediju. Bet – valsts dēļ man nav tas jāgrib jebkurā paskatā. Aste neluncina suni. Vārdu sakot, kāpēc jūs gribat prasīt no manis par šo mediju obligātu personalizētu samaksu?
A. D.: – Tas ir līdzīgi tam, kā mēs maksājam nodokļus. Mēs esam vienojušies, ka veidojam tiesisku, demokrātisku valsti tās pilsoņu vajadzībām. Tas ir tas sabiedriskais līgums. Turklāt, runājot par finansēm, nav runa tikai par apjomu. Finansējums jāpadara neatkarīgs un stabils. Neatkarīgs arī no kārtējiem valdības lēmumiem.
G. G.: – Runa šobrīd nav par abonentmaksām. Šis laiks Latvijā ir beidzies.
– Man vienalga, kā to sauc – abonentmaksa, līdzmaksājums, medija nodeva…
Z. Č.: – Šobrīd runa ir par nodevu. Man liekas, ka medijos patlaban no visa procesa tendenciozi tiek izcelta tikai šī lieta. Lai arī tika teikts, ka lemt par to varēs tikai tad, kad tiks uzlabota šo mediju kvalitāte. Un ir skaidrs, ka nodevu vajag. Gan mediju neatkarības, gan finansējuma kontekstā. Uz to ir pārgājuši visi vadošie Eiropas sabiedriskie mediji.
G. G: – Bet ja sabiedrība kopumā izvēlas, ka tai sabiedriskie mediji nav vajadzīgi, tad tie nav vajadzīgi.
– Es nerunāju par kopuma, bet par indivīda izvēli gadījumā, kad kopums, manuprāt, nevar būt indivīdam noteicējs.
A. D.: – Diemžēl nevarēs izvēlēties – es maksāšu nodokli, es nemaksāšu… Jo ir kaut kāds sabiedriskais serviss, ko mēs visi izmantojam. Ja arī tiešā veidā ne, tad netiešā.
– Reiz bija večuks Slava Pskp, kurš arī teica «mēs visi» un tāpat teica – nevarēs izvēlēties, abonēt Pravdu vai ne.
Z. Č.: – Man liekas, ka šobrīd nedrīkst reducēt diskusiju uz šo jautājumu. Svarīgāk ir runāt par saturu.
G. G.: – Vispirms ir jātiek skaidrībā, kāpēc tas medijs ir vajadzīgs, ko tas darīs, kā tas funkcionēs. Bet maksājums ir viens no veidiem, lai nodrošinātu šā medija saturisko neatkarību. Lai tiešām neiznāk propagandas ministrija.
A. D.: – Tieši tā – viens no veidiem. Mēs ne tikai sakām, ka negribam propagandas ministriju, bet ar noteiktiem līdzekļiem, ieskaitot šo nodevu, arī nodrošinām, ka tā nebūs propagandas ministrija.
G. G.: – Ja paskatāmies Eiropas karti, tad 60% pastāv sabiedrības tiešmaksājums par medijiem. Varam viennozīmīgi teikt, ka valstīs, kurās funkcionē šis modelis, ir labākie sabiedriskie mediji.
Padome šobrīd ir definējusi sabiedriskajiem medijiem primāro uzdevumu – nostiprināt kvalitāti jau 2013. gada sabiedriskajā pasūtījumā. Lietot visus instrumentus, kādi ir raidorganizācijas rīcībā, lai šo kvalitāti veicinātu. Gan attiecībā uz koncepciju izstrādi, gan auditoriju, gan saistībā ar personāla izvēli. Lai būtu skaidri raidorganizāciju darbības principi. Tāda skaidrība līdz šim nav bijusi. Nākamā gada pasūtījumā tam jābūt iestrādātam.
– Vai padome ir jutusi diskomfortu attiecībās ar koalīciju?
A. D.: – Es varētu teikt tik daudz, ka ne visi mūsu lēmumi un ieteikumi ir ņemti vērā. Kritika par politisko neobjektivitāti vienādi skan gan no koalīcijas partijām, gan opozīcijas. Esam pārrunājuši ar finanšu ministru to, ka ļoti liels finansējums, kurš neietilpst sabiedriskajā pasūtījumā, nonāk sabiedriskajos medijos no citiem valsts resoriem. Mēs ierosinājām šo plūsmu laist caur sabiedrisko pasūtījumu. Pagaidām kustības nav.
G. G.: – Nav jāapkalpo Veselības ministrija pēc vieniem, Aizsardzības ministrija pēc citiem, sabiedriskais pasūtījums – vēl pēc citiem kritērijiem. Jābūt vieniem principiem, ko pati raidorganizācija realizē.
Piemērs tam, ka esošais modelis nav stabils. LR uzdots veikt kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu: ierakstīt unikālākos koncertus, kuri notiek Latvijā. Finansējums tam nākamā gada LR budžetā nav piešķirts. Normālā situācijā būtu tā, ka sabiedrisko mediju veido cilvēki, kuriem šīs funkcijas nozīmība ir a priori skaidra un nav jāiet par to pārliecināt politiķus.
A. D.: – Mediju politika būtu jāveido ne tikai padomei, bet arī politiķiem.