Jaunākajā sabiedriskās domas aptaujā, kurā pētīta iedzīvotāju uzticēšanās dažādām institūcijām, pārsteidzoši zemu nokritušas arodbiedrības un nevalstiskās organizācijas (NVO).
Strādājošo interešu aizstāvjiem vēl kaut kā izdodas noturēt minimāli pozitīvu reitingu, bet pārējās NVO jau iet arvien dziļākā mīnusā un zaudē pat represīvajām iestādēm – prokuratūrai un policijai. Pēdējo trīs gadu dinamikā NVO no plus astoņiem punktiem nokritušas zem mīnus trim. Arodbiedrības pēc neliela kāpuma pērn atgriezušās izejas pozīcijā zem diviem punktiem plusā. Salīdzinājumam – ar visaugstāko iedzīvotāju uzticības rādītāju var lepoties izglītības iestādes – plus 53,5 punkti.
Neatkarīgās pasūtītais pētījums ir respektabls, tapis sabiedriskās domas pētījumu centrā SKDS. Rezultāti liek vaicāt, kādēļ institūcijas, kas vismaz formāli ir ļoti tuvas iedzīvotājiem, jo ir viņu pašu darbošanās auglis, tomēr nebauda pārliecinošu uzticēšanos. Versijas ir dažādas. Arodbiedrībām, iespējams, pietrūkst politiska pleca, uz kā balstīties, nevalstiskajām organizācijām gluži otrādi – šis plecs ir pārlieku uzblīdis. Sava ietekme ir arī Latvijas iedzīvotāju mentalitātei, aizspriedumiem un tradīcijām.
SKDS direktors Arnis Kaktiņš spriež: «Pētījums rāda, ka mēs kā sabiedrība neuzticamies šim nevalstiskajam sektoram, kaut gan teorētiski šai uzticībai jābūt lielai. Šīs organizācijas taču esam radījuši mēs paši, nevis valsts. Un tomēr mēs neesam komfortā ar tām.» Sociologs vedina pētījuma rezultātus skatīt kontekstā ar citu SKDS aptauju, kurā iedzīvotāji apvaicāti par savstarpējo uzticēšanos un attieksmi.
«Izrādās, ka mēs kā indivīdi neuzticamies cits citam. Uzskatām, ka citi cilvēki ir ļauni, melīgi, slikti. Ka citiem nevar uzticēties, bet jāattiecas ar piesardzību, jo nevar zināt, kas kuram aiz ādas.» Un attiecīgi, kad runa ir par šo pašu «neuzticamo» cilvēku veidotajām organizācijām, arī tās neizpelnās uzticību. Tāda ir A. Kaktiņa hipotēze.
Katrs incidents vai blēdība, kas mēdz gadīties katrā dzīves jomā, šeit cilvēku neuzticēšanos pastiprina vēl vairāk. Piemēram, vides organizāciju prestižu smagi iedragāja gadījums ar tā dēvēto Baltezera atmaskotāju Artūru Priedi – paslēpies aiz tauvas joslas glābšanas saukļa, viņš vienkārši centās izspiest naudu no skaistās vietās iecerētu māju būvniekiem. Savukārt ar Pasaules dabas fonda deklarētajām rūpēm par jūru savas biznesa intereses Latvijā mēģināja nomaskēt attīrīšanas iekāru būvnieki no Lietuvas. NVO tēlam zīmogu uzliek arī tās organizācijas, kas patiesībā ir dažādu politisko spēku satelīti un atšķirībā no lielā vairuma sabiedrisko organizāciju bauda lielus budžetus.
140 dažādas biedrības, nodibinājumus un personas vienojošās Latvijas pilsoniskās alianses sarakstos atrodamas daudzas mazas, ļoti konkrētu interešu grupu organizācijas, piemēram, Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas pilsētas organizācija vai Kāla ezera padome. Taču tur ir arī Sorosa fonds Latvija un tā filiāles, kas pēc būtības ir nereģistrēta politiska partija.
Alianses direktore Rasma Pīpiķe, komentējot SKDS pētījuma rezultātus, piekrīt, ka atsevišķu organizāciju darbība rada stereotipus par NVO sektoru kopumā: «Ir dažas redzamākās, kas varbūt izraisa tās negācijas.» Taču popularitātes trūkums, viņasprāt, ir arī NVO darba garoza – cilvēki organizācijās apvienojas, lai runātu par problēmām, un no malas citiem izskatās pēc negaisa mākoņiem. Tai pašā laikā iedzīvotāji bieži vien paši savas aktivitātes nesaredz kā nevalstisku darbošanos – skolās viņi ir vecāku padomēs, piedalās talkās, un galu galā krīzes laikā tieši iedzīvotāji paši darbināja zupas virtuves un vai katrā miestā pabaroja savus izsalkušos.
To, ka nevalstiskas organizācijas reizēm tiek dibinātas vien savtīgu mērķu labā, R. Pīpiķe atzīst, bet vismaz no savām rindām alianse tās cenšoties atsijāt. «Tā arī sakām – ja esat biznesa organizācija, dibiniet savu SIA.»
Arī arodbiedrības reizēm kļūst par negodīgu līdzekli vai ieroci. Nesen to mundieri saburzīja Latvijas valstij rupjības sarunājušā krievu skolotāja Vladislava Rafaļska manevrs – lai nodrošinātos pret izmešanu no skolas, viņš zibenīgi iestājās Apvienotajā daudznozaru arodbiedrībā un tādējādi patiešām tika pasargāts. Daudz kritikas arodbiedrības saņēma, kad valsts budžeta apcirpšanas laikā nespēja aizkustināt lielas tautas masas. Grieķi ik pa brīdim sarīko ģenerālstreiku un izkaro mazāk sāpīgas fiskālās procedūras. Tikmēr pie mums kļūst arvien klusāks. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Pēteris Krīgers atzīst: «Varbūt patiešām būtu labāk, ja cilvēki ietu ielās un protestētu, taču viņi brauc projām.» Mums ģenerālstreiks likumā pat teorētiski nav paredzēts. Tomēr P. Krīgers min citus labumus, ko iedzīvotājiem dod arodbiedrības – ne tikai individuāli aizstāvot savas darba tiesības. Pēdējā gada arodbiedrību lepnums ir attālinātā pensiju reforma un pensionēšanās vecuma paaugstināšana. Pašlaik savukārt arodbiedrību līderi piestaigājot uz Saeimu un cenšas ar saviem priekšlikumiem ietekmēt budžetu. Pārāk gan nesokas. Tomēr arodbiedrību popularitātes trūkumu P. Krīgers skaidro ar citu iemeslu. Organizācijas pārstāv 12% Latvijas strādājošo. Pārējie par tām neko daudz nezina. Un ja aptaujā viņiem prasa, vai uzticas, protams, pasaka – nē. Kā tad var uzticēties kaut kam nezināmam.
SKDS vadītājs A. Kaktiņš rezumē, ka nevalstisko organizāciju galvenā problēma nav vis meklējama atsevišķās kļūdās un skandālos, bet kopējā vājumā. Par to liecina arī mazais arodbiedrību biedru skaits. Un te veidojas grūti pārraujams aplis – NVO ir vājas, jo cilvēki tām neuzticas, un, ja neuzticas, tad arī tajās neiesaistās.
Pagaidām nevalstiskais sektors var vienīgi mierināt sevi ar domu, ka, saglabājot līdzšinējo dinamiku, sabiedrības neuzticēšanos politiskajām partijām – mīnus 73,4 punktus – tas sasniegs vēl pēc kāda pusgadsimta.