Belēvičs: Pilsētas bezdarbniekus jāpārceļ uz laukiem un pabalsts jāmaksā graudā

Guntis Belēvičs ir Kokneses novada Iršu pagasta bioloģiskās saimniecības Zemitāni īpašnieks. Zemitānos aug ap 1200 savvaļas staltbriežu un dambriežu, ganās arī mufloni, sumbri un mežacūkas.

Belēvičs apsaimnieko 2000 hektāru bioloģiski sertificētas zemes. Šobrīd Zemitānus var uzskatīt par vienu no lielākajām Eiropas fermām trofeju briežkopībā.

Nesen uzņēmējs Guntis Belēvičs, Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits un virkne Latvijas pārtikas ražotāju uzsāka kampaņu Nepērc svešu!, lai aicinātu cilvēkus iegādāties Latvijā ražotas pārtikas preces, tādā veidā ne tikai veicinot ekonomisko patriotismu, bet arī uzlabojot nācijas veselību.

Neatkarīgā piedāvā interviju ar vienu no kampaņas iniciatoriem – Gunti Belēviču.

– Tīmeklī nesen parādījies reklāmas rullītis: Nepērc svešu! Protams, rodas daudz jautājumu, taču pasniegtā doma ir skaidra: pirksim Latvijas preces. Kas īsti notiek?

– Tikko uzzināju, cik cilvēku Youtube noskatījušies šo reklāmu: tie ir 24 500 (mūsu saruna notika piektdien – E. V.). Un cilvēki to skatās ne tikai Youtube, bet arī citos portālos. No tiem 52 cilvēki atzīmējuši, ka viņiem klips nepatīk, savukārt 350 – ka patīk. Lai ko arī teiktu skeptiķi – ka sižets ir drūms utt. –, mūsējo tik un tā ir vairāk. Bet situācija ar pārtikas precēm, kuras varam nopirkt Latvijā, ir daudz dramatiskāka, nekā attēlots klipā.

– Tieši kādās pozīcijās situācija ir dramatiska?

– Mūsu valstī daudz kā vairs nav. Piemēram, kas no tā, ko velkam mugurā, ir ražots Latvijā? Neko tādu Latvijā faktiski nerada. Vieglā rūpniecība mūsu valstī tika izputināta. Un tomēr mums vēl kaut kas ir un to vajag saglābt: tā ir pārtikas ražošana. Diemžēl lauki tagad iet uz leju. Paskatieties Nacionālās attīstības plānā (NAP): vai valstij ir lauksaimniecības politika? Nav! Tātad arī šo iespēju mums grib atņemt? Bet neatkarīgi no tā, kas ierakstīts šajā NAP, nav izdomāts nekāds mehānisms, kas liktu pildīt šo plānu. Bet tas ir labākais plāns, kāds vispār bijis. Nu gluži tāpat kā 1937. gada Staļina konstitūcija – arī tā bija vislabākā un vistaisnīgākā. Tur bija vārda brīvība, republikām tiesības izstāties no PSRS un kas tik vēl ne. Bet nebija mehānisma, kā to visu realizēt.

– Lai uzsāktu ražošanu, ir vajadzīgs bankas kredīts.

– Mūsu valstī palikušas tikai zviedru, svešzemju bankas un zemnieki nevar tajās paņemt kredītu, lai, piemēram, uzbūvētu lielāku gaļas pārstrādes uzņēmumu.

– Arī jūs nevarat paņemt kredītu?

– Nevaru.

– Kāpēc? Jums taču ir nodrošinājums – jūsu saimniecība ar briežu ganāmpulku.

– Zviedru bankas šādus projektus nekreditē pavisam vienkārša iemesla dēļ: atmatā aizlaistus laukus zviedri var nopirkt lētāk nekā koptus. Tieši tāpēc pašvaldībām ar steigu jāļauj dibināt krājaizdevu sabiedrības: nauda ir jāglabā nevis zviedru bankās, bet gan pašvaldību bankās, un tās pašas varēs izlemt, ko attīstīt savos reģionos. Vai NAP ir kaut viens vārds par šādu lietu? Protams, nav. Ne jau vienkārši lauksaimniecība ir svarīgākā, bet gan tas, ka latviešu tautas saknes ir laukos.

– Teorētiski tam piekrīt lielākā daļa domājošu cilvēku.

– Tiešām? Tad jau labklājības ministre Viņķele, kas grasās atbrīvot laukus no cilvēkiem, to arī zina? Viņai taču nevar pārmest dumību, un es par viņu biju ārkārtīgi augstās domās – līdz brīdim, kad no viņas nāca priekšlikums attīrīt laukus no cilvēkiem. Es darītu pretējo: es maksātu pārcelšanās pabalstus tiem, kuri gatavi pārcelties uz laukiem. Vēl vairāk: es pārstātu izmaksāt pilsētās bezdarbniekiem pēc noteikta laika jebkādus pabalstus. Lai pārceļas, tad izmaksās! Tiem, kas būtu pārcēlušies, daļu pabalsta es izmaksātu naudā, daļu – sēklā, darbarīkos un lopos. Bet mums, es skatos, gatavojas nocirst arī lauksaimniecību! Tad mēs pārstāsim eksistēt kā nacionāla valsts. Mums ir jāeksportē, bez tā nevar. Un ir ļoti svarīgi, ko mēs eksportējam: cik lielu finansiālu sastāvdaļu satur Latvijā iegūtās izejvielas, darbs un produkta pievienotā vērtība? Var jau importēt metālu, to sagriezt un eksportēt atpakaļ. Taču Latvijas pienesuma tur nebūs! Dažas nozares mums labi noturējušās, mums ir lauki un meži, mums ir māls un smiltis, mums ir kūdra un sapropelis, mums beigu beigās ir zemnieki, kas kaut ko ražo. Bet iedomājieties tādu trakumu. Koknesē ir kāds zemnieks, kas ražo ekoloģisko pienu – viņa govis ganās sertificētās pļavās un dod attiecīgu ekopienu. Un viņa piens tiek liets tajās pašās pienmašīnās, kurās jau saliets piens no saimniecībām, kas nav ekoloģiskās!

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"