Jaunais Rīgas teātris grib nosargāt Smiļģa garu
Jaunais Rīgas teātris (JRT) mūsdienās ir profesionāliem nopelniem bagātākais, taču tam arī nesams Latvijas skatuves mākslai nozīmīgākais vēsturiskais mantojums – Vecā Dailīte ir latviešu teātra mākslas pamatlicēja Eduarda Smiļģa mājas.
Joprojām, jo te ir viņa kabinets. Un šis fakts būs jārespektē arī uzņēmumam Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kas sācis darbu pie teātra nama rekonstrukcijas. Visi pārējie Latvijas teātri pie savas naudas remontam jau ir tikuši. Mājas rekonstruētas – citam vairāk, citam mazāk veiksmīgi. JRT šajā rindā ir pēdējais. Iespējams tāpēc, ka nebrāļojas ar politiskajām partijām.
Svešinieku iekļūšana Smiļģa kabinetā ir teju ekskluzīvs notikums, jo šī vieta pieejama tikai pietuvinātām personām, – kas līdzīgs svētnīcai. Gadu desmitiem par to rūpējies aktieris Kārlis Anušēvics. Te apmīļojis vecas un vācis jaunas teātra relikvijas. Tagad, kad sašķobījusies viņa veselība, nelielās durtiņas atslēdz teātra reklāmas daļas vadītāja Dagnija Grīnfelde. Bet parasti jaunos darbiniekus te ieved Kārlis. «Tas nebūs pilntiesīgs aktieris, ja Kārlis nebūs viņu nogrābis un atvedis uz šejieni.»
Telpa atrodas trepi virs dienesta ieejas, kur aktieri dodas uz savām grimētavām, ar durvīm uz kāpņu laukumu, zem skatuves – vārdu sakot diezgan neērtā vietā, arhitektoniski varbūt arī diezgan neveiksmīgi iebūvēta. Taču te tā ir. Smiļģis pie atvērtām durvīm esot sēdējis un vaktējis aktierus – cikos kurš atnāk uz darbu. Kam pienācies, to paslavējis, kam ne – devis brāzienu. Tagad viņa krēslā guļ ģipsī lieta pēcnāves maska. Uz mirkli atsedzot melno audumu, D. Grīnfelde pasmaida: «Mēs parasti netraucējam Smiļģīti. Viņš mūs pieskata.»
Uz rakstāmgalda mūžība
Zem rakstāmgalda stikla rindojas mūžība – kompānijā meistaram aizgājušo aktieru fotogrāfijas, stūrī kāda skatuves mitriķa bruņas, uz galdiņa izrādes scenogrāfijas makets, pie sienas Raiņa bilde. Daudz grāmatu. Pat Smiļģa kabineta tapetes šejieniešiem ir svarīgas, jo tādu nekur citur nav. Materiāls kā plāns linolejs.
Kabineta griesti liecina, ka teātrim steidzami nepieciešams remonts – notecējuši brūniem plankumiem, apmetuma drumslas lobās nost. Droši vien kaut kur starpstāvā sulojas ūdens un kanalizācijas caurules. Tāda pati un vēl drūmāka aina vērojama citās telpās. Gabaliem laukā gāžas apmetums, šur tur pārsegumu nācies drošināt ar stutēm. Simtgadīgajām ēkām jau sen nepieciešama rekonstrukcija. VNĪ pārstāve Daiga Laukšteina atzīst, ka māju kopējo stāvokli vislabāk raksturo balkons Lāčplēša ielas fasādē. Paskatoties uz to, pat nespeciālistam viss kļūst skaidrs.
Speciālisti, kas ēkas apsekoja jau pirms vairākiem gadiem, veica inženiertehnisko un arhitektoniski māksliniecisko izpēti, pasūtīja inženierģeodēzisko topogrāfiju, toreiz secināja, ka ēku tehniskais stāvoklis ir neapmierinošs. Rekonstrukcijas gaitā nāksies stiprināt vai mainīt nesošās konstrukcijas – pamatus, ārsienas, pārsegumus.
Vairāk nekā pieci miljoni
Kopējās darbu izmaksas tiek lēstas vairāk nekā piecu miljonu latu apmērā. Nauda būs nepieciešama arī, lai nodrošinātu JRT ar pagaidu mājvietu. Tā jāatrod līdz janvāra vidum. Kā ticamākās versijas figurē vecā tabakas fabrika pie dzemdību nama un Vāgnera zāle. Fabrikas pielāgošanā būtu nepieciešams vairāk naudas, savukārt attiecībā uz Vāgnera zāli vēl jānoskaidro, cik tā ir droša publikas aicināšanai, jo arī ir visnotaļ bēdīgā stāvoklī.
Valdības pieņemtajā lēmumā minēts, ka JRT ēku kompleksa rekonstrukcija pilnā apjomā jāpabeidz līdz 2016. gada 30. jūnijam. Tehniskā projekta izstrāde varētu ilgt aptuveni gadu, objekts ir sarežģīts. Tad sāksies būvniecība. Tuvojoties iepirkumu izsludināšanai, teātrim bažas dara fakts, ka galvenais kritērijs valsts pasūtījumos vienmēr ir zemākā cena. Tehniskās sarunas un viedokļu saskaņošana starp teātri un VNĪ sāksies jau šomēnes. Taču skaidrs, ka teātra cilvēkiem šajā pasūtījumā ir citas prioritātes. Katrā ziņā ne jau eiroremonts par mazu naudu. JRT mākslinieciskais vadītājs, režisors Alvis Hermanis nesen jau izpaudās, ka ļoti nevēlētos, lai viņa teātri atjaunotu tie paši cilvēki, kas strādājuši pie Nacionālā teātra un Krievu drāmas rekonstrukcijas.
Tā jau it kā smuki – iekārtie griesti un iebūvētas spuldzītes. Bet – ne jau teātrī. Arī, atjaunojot operu, tika pieļautas kļūdas. Celtnieki nepadomāja, kāpēc zem skatītāju zāles nepieciešama bedre ar dauzītiem stikliem, bet tie, kā vēlāk izrādījās, rezonējuši skaņu vietā, kur zālē ir tā sauktā skaņas bedre – klausītājiem sliktāka dzirdamība.
Jāsaglabā pareizā enerģija
«Ir jārespektē mājas vēsture un tās glabātā enerģija,» pašu galveno uzdevumu JRT rekonstrukcijas organizatoriem, arhitektiem un būvniekiem formulē teātra direktore Gundega Palma. Un pilnīgi noteikti jāsaglabā Smiļģa kabinets. Šis nosacījums iekļauts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas īpašajos noteikumos – ir jāsaglabā teātra zāles, Smiļģa kabineta un citu svarīgu telpu plānojums, kā arī interjera apdare, kas ir no 20. gadsimta sākuma un 30. gadiem.
VNĪ sola rekonstrukciju veikt ar visdziļāko pietāti. Darbiem sekos ne tikai kultūras pieminekļu sargi. Iepirkumu komisijas sastāvā tikšot iekļauti arī JRT izvirzīti pārstāvji ar balsstiesībām. Teātra ļaudis piedalīsies gan nolikuma izstrādē, gan projektētāja izvēlē. Tas ļauj ticēt, ka prasība pēc zemākās cenas nepadarīs Veco Dailīti par butaforiju ar rīģipša sienām un celtniecības putu pildījumu.