Eiropas Savienības ūdeņu pamatdirektīvā tiek virzītas izmaiņas, kas nacionālajām valstīm liks tērēt vairāk naudas monitoringa pasākumiem – arī Latvijai, kur ūdens kvalitāte ir tuvu priekšzīmīgam stāvoklim.
Vides jautājumi vienmēr ir izmantoti par šantāžas līdzekli dažādu biznesa karu dēļ, un šis gadījums nav izņēmums. Plašai sabiedrībai tiek skaidrots un moralizēts par ilgtspējīgu vides apsaimniekošanu, bet patiesībā par lielāku ietekmi tirgū cīnās farmācijas kompānijas. Vieni grūtniecības testeru ražotāji cenšas izstumt no tirgus otrus, panākot, ka konkurentu izmantotās ķimikālijas nokļūst aizliegto vielu sarakstā. Tādējādi tās pazudīs ne tikai no Eiropas Savienības ūdeņiem, bet arī aptiekām.
Latvijas iedzīvotāji varētu mierināt sevi ar domu, ka galvenais jau noteikt, ir sieviete stāvoklī vai nav – vienalga ar kādas firmas testeri. Taču problēma tā, ka farmācijas kompāniju karš par tiesībām uz šīm analīzēm visiem būs jāapmaksā no savām kabatām.
Jau tagad, ja Latvijas valsts monitorētu visas esošajā Eiropas ūdens pamatdirektīvā minētās 54 vielas virszemes un pazemes ūdeņos – ezeros, upēs, jūrās, tas izmaksātu apmēram 180 000 latu gadā. Riskējot izpelnīties sankcijas par mānīšanos, Latvija ūdeņus faktiski nepieskata, nav naudas. Tikmēr no Kohēzijas fonda šogad saņemti līdzekļi gandrīz 600 tūkstošu latu apmērā monitoringa staciju ierīkošanai un aparatūras iegādei. Tātad agri vai vēlu ūdens pētīšana būs jāatjauno, turklāt ievērojami plašākā apmērā nekā līdz šim.
Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis informē, ka direktīvas jaunajā versijā klāt nāks vēl 15 pētāmas vielas, bet patiesībā izmaiņas nepieciešamas par godu «vienam pretsāpju līdzeklim un divām pretapaugļošanās zālēm». Šis ir farmācijas firmu karš un viņu lobiju roku darbs, ir pārliecināts deputāts. Tiešu pierādījumu viņam gan neesot, taču, darbojoties parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, K. Šadurskis zina vides likumdošanas virtuvi.
Neoficiālie direktīvas pārskatīšanas iemesli zināmi arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Iestāde gan precizē, ka runa ir nevis par pretapaugļošanās līdzekļiem, bet grūtniecības testeriem. Jebkurā gadījumā – Latvijai gaidāmi prāvi un nevajadzīgi papildu izdevumi, tāpēc ministrijas nostāja attiecībā uz saraksta paplašināšanu sarunās ar Briseli ir noraidoša. Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere stāsta, ka līdztekus monitorējamo vielu saraksta paplašināšanai ar piesardzību uztverama ideja par Eiropas kopīgo informācijas datu bāzi, kurā nevēlamās un kaitīgās vielas varēs nemitīgi pārskatīt. Tā var kļūt par universālu ieroci ikvienas ražošanas nozares konkurences cīņās – līdzīgi kā pašlaik jau notiek ar farmāciju.
Ūdens monitorings ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra darbs. Iestādes komercdirektore Inita Stikute apstiprina, ka katra jauna viela ievērojami paaugstinās izmaksas, ko valsts jau tāpat nespēj nosegt. Šogad ūdens monitoringam Latvijā neviens lats nav piešķirts, un vienīgie dati par ūdens tīrību tiek iegūti, pateicoties pašvaldību un dažādu piesārņojumu radošu uzņēmumu pasūtījumiem. Bet Latvijā ir vairāk par 500 vietām, kur jāņem ūdens paraugi – tā saucamās monitoringa stacijas.
«Iedomājieties, piemēram, pie Ludzas ūdens jāpasmeļ četras reizes gadā, jāaizgādā uz laboratoriju Rīgā, jāveic pilna spektra analīzes. Tās var izmaksāt no 20 līdz 100 latiem. Jābrauc ir diviem cilvēkiem, degvielā vien cik tur sanāk! Un, protams, par katru jaunu vielu ir sadārdzinājums,» situāciju ar gaidāmajiem tēriņiem ilustrē I. Stikute. Apņemties monitorēt vēl vairāk vielu, ja mēs jau sarakstā esošās nevaram apsaimniekot, būtu bezatbildīgi. Turklāt ir iespējama situācija, ka visu jauno vielu analīzei mūsu laboratorijas nemaz nebūs sertificētas, un tad šo Latvijas pētījumu tirgus daļu paņems starptautiskās kompānijas.