Ingūna Gulbe: mūsu ražotāji ir malači

Par pārtikas produktu cenu ietekmējošiem faktoriem pasaulē un Latvijā, tendencēm un Latvijas pārtikas tirgus specifiku Neatkarīgās intervija ar Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LVTC) vadītāju, ekonomikas doktori, asociēto profesori Ingūnu Gulbi.

– LTVC nodarbojaties tikai ar statistiku, informācijas apkopošanu vai arī varat dot kādas rekomendācijas un būt sava veida autoritāte?

Ingūna Gulbe: – Noteikti. Kāpēc LVTC vispār tika radīts? Ražotājiem pacelt cenu ir ļoti sarežģīti. Samazināt ir vienkārši – tad viņi atsūta mums preses relīzes, ka uzņēmums, ļoti rūpējoties par iedzīvotāju pirktspēju, radis iekšējos resursus, uzlabojis tehnoloģijas vai vēl kaut ko un pazeminājis cenas. Caur medijiem bieži tiek testēts sabiedrības viedoklis, vai tā akceptēs vai neakceptēs cenu kāpumu. Piesakot cenu kāpumu, nereti tiek piesauktas kādu produktu cenu svārstības pasaules biržās, bet, piesaucot to kritumu, vēlme ir zemniekiem, izejvielu ražotājiem maksāt mazāk, sakot: nevaram pārdot, pasaulē ir pārprodukcija, būsim spiesti samazināt iepirkuma cenas konkrētām izejvielām. Argumenti vienmēr tiek atrasti. Tamlīdzīgos gadījumos vajag kādu, kas pasaka, vai cenas celšana ir pamatota vai nepamatota, vai ir cenai jākāpj, vai jākrītas.

Apmēram pirms gada nosaucu diezgan daudz produktu, kuru cenām vajadzētu kristies, un, par laimi, vairākumā gadījumu tā arī notika. Piemēram, cukuram cenas bija kāpušas gadu desmitiem, un pagājušā gada beigās, šā gada sākumā tā cena samazinājās, jo pasaulē bija pārprodukcija. Ir vajadzīgs kāds informācijas avots, kurš nav ieinteresēts. Ražotāji bieži nedrīkst kādus viedokļus paust, jo tad viņi būs ārā no veikala. Mani nevar izmest no veikala par nepatīkamu ziņu tam.

– PVN samazināja, bet redzam, ka nemaz tik viegli samazināt cenu nav. Cik efektīvs, jūsuprāt, bija valdības lēmums samazināt PVN par 1% inflācijas mazināšanai?

– Produktu cenas tādēļ nesamazinājās, un tas jau bija prognozējams. Tas bija tikai un vienīgi populistisks gājiens, lai politiķi varētu pateikt, ka mēs vienīgie Eiropas Savienībā (ES) varam atļauties samazināt nodokļus. Kaut gan īstenībā mēs nevaram atļauties samazināt nodokļus, ja skatāmies uz neremontētiem ceļiem, skolotāju, mediķu algām un virkni problēmām. Labi, gribējām inflāciju dzīt uz leju, lai tiktu pie eiro, – tas ir loģisks skaidrojums, bet ne tas, ka mēs varam atļauties un citi ne.

– Piekrītiet viedoklim, ka valsts budžets vienkārši izmetis 50 miljonus latu?

– Jā, pievienojos šim viedoklim.

– Efekts uz inflāciju un cenām nebūs nekāds?

– Ja gribēja sajust efektu, nodokli vajadzēja samazināt būtiski.

– Valdība pat slēdza vienošanos ar tirgotājiem, ka veikali uz PVN samazināšanas rēķina nepalielinās savu peļņas daļu. Tikai šovs?

– Protams! Liela daļa starpības palika tirdzniecības posmā. Skatījos personīgi, piemēram, jūnijā viens specifisks sauļošanās krēms maksāja 20 latu, jūlijā – tieši tikpat. Produktiem, kuru cena bija zem lata, cenu nevarēja samazināt, bet no 20 latiem tomēr vajadzēja būt starpībai. Nebija! PVN vienu procentu jūt varbūt dārgo mantu, automašīnu, jahtu, pircēji, bet ne tie, kas iepērkas pa pieciem līdz desmit latiem.

– Jūsuprāt, ir mums eiro vajadzīgs un 2014. gadā?

– Eiro kā tāds ir vajadzīgs, esmu par to, ka tas ir mūsu virziens, jautājums, kad tas ir vajadzīgs. Jāskatās, vai brīdī, kad stāsimies, stāvoklis joprojām būs tāds, kāds tas ir šodien, vai tas būs uzlabojies, vai palicis sliktāks.

– Sakāt, ka plus, mīnus 20 latu preču segmentā cenas palikušas nemainīgas vai pat, kā lēsis LVTC, par 1–3% palielinājušās – vai ir skaidrība, uz kā rēķina? Objektīvu iemeslu dēļ? Vai arī tirgotājs vienkārši palielinājis savu peļņu?

– Droši vien. Bet tas nav pārkāpums. Ja cilvēki ir gatavi pirkt to pašu preci par nesamazinātu cenu, tad kāpēc tirgotājam to samazināt? Biznesa mērķis vienmēr ir peļņa.

– PVN samazināšana kopš jūlija un viedokļi par to, cik tas ietekmēs vai neietekmēs cenas veikalos, pat sašķēla Tirgotāju asociāciju. Zināt, vai iemesls tiešām bija atšķirīgie viedokļi, vai tas bija tikai iegansts?

– Tirgotāju asociācijā šādas tādas nesaskaņas ir nepārtraukti. Tas varētu būt kaut kāds pēdējais piliens kādam uz kaut ko, bet ne galvenais iemesls.

– ASV postošā karstuma rezultātā strauji augušas kultūraugu cenas, pasaulē runā par šo produktu cenu šoku, kas varētu vēl vairāk nabadzīgo valstu pakļaut badam, Apvienotās Nācijas aicinājušas ietekmīgākās valstis veikt tūlītējus un ilgtermiņa pasākumus cenu iegrožošanai. Kad šis cenu šoks varētu atnākt līdz Latvijai un kā izpausties?

– Esam kopējā brīvajā pasaules tirgū, mūsu iekārta ir tāda, kādu esam izvēlējušies, un noteikti esmu par šādu izvēli – tirgus, nevis valsts regulētām cenām. Ar kādu laika nobīdi, bet pasaulē noritošie procesi atnāk arī līdz mums. Noteikti nevar rēķināt precīzi: ja tur ir par tik procentiem, tad Latvijā būs precīzi par tik. Bet tendences ir līdzīgas – ja citur iet uz augšu, mums arī ies uz augšu, ja citur – uz leju, mums arī, lai gan ir arī reizes, kad pie mums cena nekrīt. Pirms dažiem gadiem bija ļoti straujš pārtikas cenu kāpums, tad pērn cenas pagāja uz leju piena produktiem un virknei citu produktu, izņemot graudus, kas turējās stabili augstu. Cenas nekad neiet ilgstoši vienā virzienā, tās iet uz augšu un uz leju. Vienmēr. Jautājums, cik ilgi iet uz augšu un cik augstu, un cik ilgi uz leju, cik zemu nokrīt un kādā periodā. Pēdējos divos gados mums ir bijušas ļoti lētas dārzeņu cenas, ko izraisīja Ecoli baktērija un ziņas, ka no gurķiem nomiruši cilvēki. To dzirdot, cilvēki nolemj, ka neies mirt, labāk uzēd čipsus un hamburgerus, jo par tiem neziņo, ka no tiem mirst.

– Cik ilgi šāds Ecoli baktērijas radītās panikas efekts darbojas?

– Gurķis, dārzenis ir svaigs produkts, kas jāpārdod brīdī, kad tiek novākts atšķirībā, piemēram, no graudiem, kurus varam glabāt gadiem. Pirmās ziņas izplatījās par gurķiem, pēc tam aizdomas bija teju par visiem dārzeņiem un veselīgajiem produktiem, ieskaitot diedzētos graudus. To, ka gurķi vai citi dārzeņi nebija vainīgi, viņi pēc tam bieži vairs nedzird, bet viens otram turpina stāstīt, un ar katru nākamo stāstītāju viss kļūst aizvien briesmīgāk, sākas ažiotāža, panika. Dārzeņus nepirka, un to cena ļoti nokritās un neuzgāja atpakaļ augšā. Lai arī vairs cilvēki nebaidās no šīs baktērijas, ražotāji, tirgotāji pierada pie šīs zemās cenas, kas joprojām tāda ir, lai gan tai nav loģiska skaidrojuma – dārzeņiem būtu jāpaliek dārgākiem. Joprojām Polijā cena kartupeļiem ir septiņi eirocenti kilogramā, kas ir ļoti zema. Burkāniem pacēlusies apmēram par pieciem eirocentiem līdz 15–17.

Polija ir liels spēlētājs dārzeņu tirgū tajā reģionā, kurā mēs esam – Latvija, Lietuva, Igaunija, Vācija, Eiropa. Ja Polijā ir laba dārzeņu raža, mēs neko izdarīt nevaram. Latvijas lielveikali zina, ka kartupeļi tur ir par septiņiem eirocentiem, ja kāds Latvijas zemnieks grib kartupeļus pārdot par 20 santīmiem, tie saka: es nopirkšu Polijā par septiņiem eirocentiem! Tā kā pircējs grib vietējo produktu, nopirks no Latvijas ražotāja varbūt par desmit centiem, lai arī nav jāved, bet cenu pielīdzinās Polijas cenai.

– Tad jājautā, cik vispār konkurētspējīgi ir mūsu lauksaimnieciskie ražotāji, viņu produkcija, vēl arī ņemot vērā nevienlīdzīgos ES tiešmaksājumus?

– Mūsējie vispār ir ļoti lieli malači, jo šajos nevienlīdzīgās konkurences apstākļos spēj strādāt labi, attīstīties, nodrošināt Latvijas iedzīvotājus ar vietējo pārtiku un būt nozīmīgāko valsts eksporta nozaru trijniekā. Krīzes laikā pārtikas eksports viennozīmīgi bija pirmajā vietā. Tas liecina par konkurētspēju, cenas atbilstību kvalitātei.

– Kas ir iemesls šādai mūsu konkurētspējai, neraugoties uz nevienādiem ražošanas nosacījumiem?

– Lielākoties tas sasniegts, pateicoties prātam un vēsturiskai spējai pielāgoties, izdzīvot, vēl no padomju laikiem. Ārzemnieki daudzkārt nestandarta situācijās nemāk pielāgoties. Laikā, kad bija Īslandes vulkāna izvirdums, bija izstāde Amsterdamā, Latvijai arī bija lielais vairāku ražotāju kopstends. Lidmašīnas Amsterdama nepieņēma. Latvieši atrada variantus, stends bija uzbūvēts, un mūsu stenda būvētāji varēja labi nopelnīt, jo citu valstu stendu būvētāji nespēja ierasties, pat no kaimiņvalstīm. Mūsu cilvēki spēj pielāgoties un rast risinājumu, esam radoši un gudri.

– Ja nespējam konkurēt ar lētu cenu masu produkcijā, vai mūsu niša varētu būt ekopārtika, kāda produkcija ar augstu pievienoto vērtību?

– Pareizi tā būtu, ka mēs darītu kaut ko drusku savādāku, jo ar lētumu nevaram konkurēt. Mums nebūs lētākais piens pasaulē kaut vai tāpēc, ka Austrālijā, Jaunzēlandē govis ganās augu gadu, tur siens nav jāgatavo, siltas kūtis nav jābūvē. Bet mums ir audzēšanas tehnoloģijas. Lai graudus izaudzētu maizes kvalitātē, nepietiek tos iesēt, nokult un saņemt lielo naudu. Ir daudz kas jāzina. Tiem, kas māk audzēt kartupeļus pēc modernām tehnoloģijām, kartupeļi ir katru gadu, nevis vienu ir, otru nav.

Ar augstās pievienotās vērtības produktu ražotājiem ir cita lieta. Mēs mākam eksportēt graudus, sieru, sviestu – pamatproduktus, bet, lai pārdotu medniekdesiņas, gotiņkonfektes, mums citu valstu tirgos ir jāiegulda ļoti lieli līdzekļi mārketingā. Mēs taču, ieslēdzot televizoru, redzam Actimel, kaut kādu brokasteru reklāmas, pat CocaCola uz Ziemassvētkiem laiž savu džinglu. Ja mūsu produktu nereklamēs, to arī nepirks, jo neviens to nezina. Dāņu cepumi metāla bundžās iekarojuši pozīcijas, tikai pateicoties reklāmām. Vai tad mēs nemākam tādus cepumus izcept? Vēl garšīgākus varam! Bet tiem nepieciešams zīmols, kam jābūt atpazīstamam un uzticamam, un tam vajadzīga nauda.

– Tur var valsts palīdzēt?

– Jā, var.

– Palīdz?

– Kādreiz to darīja vēl Mārtiņa Rozes laikā, atbalstot uzņēmēju dalību dažādos starptautiskos pasākumos, izstādēs. Ir kādam jāuztaisa reklāmas rullītis, piemēram, visām Latvijas gotiņkonfektēm, un tas jādrillē valstīs, kurās mēs gribam pārdot. Jātaisa degustācijas, dažādi reklāmas, PR pasākumi.

– Tas jādara, lai dabūtu tikai starta uzrāvienu, vai valstij Latvijas ražojumu mārketingā jāiegulda pastāvīgi?

– Kaut kādā līmenī ir jābūt klāt pastāvīgi, bet ne vienmēr ar lielu naudu. Nauda ir vajadzīga, ja mēs savus zīmolus gribam padarīt atpazīstamus starptautiskos tirgos. Mūsu uzņēmumi paši to nevar, jo jebkurš vislielākais mūsu uzņēmums ir mazs, salīdzinot ar Eiropas vai attīstītās pasaules uzņēmumiem. Ja lielā CocaCola 1% no apgrozījuma tērē reklāmām, tas ir budžets ar nez cik nullēm, bet kaut vai mūsu Laimai 1% salīdzinoši ir nieks. Katram uzņēmumam valsts noteikti nevarēs taisīt reklāmas, ko arī nedrīkst darīt, bet nozares kā drošas pārtikas ražotāja tēlu vajadzētu veicināt.

– Lai kā priecātos par mūsu graudaudzētāju labās peļņas iespējām uz pasaules neražas fona, tas nez vai mazinās šo produktu cenas Latvijā.

– Zemnieki ir lieli ieguvēji. Mums ir paveicies, jo Latvijas, Lietuvas, Polijas reģionā šī bija ļoti laba vasara graudiem. Tas, ka mums par maz saulītes bija, ir cieta lieta, bet graudiem laiks bija ļoti labs, jo nebija ilgstoša karstuma, sausuma. Citur laiks nebija tik labvēlīgs, un, tā kā piedāvājums ir mazāks nekā pieprasījums, cena ir augšā. Bet, ja būtu otrādi, ja mūsējiem būtu gājis pāri taifūns un nebūtu izaudzis nekas, un citur pasaulē būtu rekordražas, tad graudu cena pasaulē būtu zema un diemžēl arī Latvijas zemniekam būtu jāpārdod tikai par šo zemo cenu. Šā gada peļņu zemniekiem vajadzētu likt investīcijās, attīstīties, modernizēties, lai varētu pārdzīvot arī tos gadus, kad tā nebūs, lai tad nav jābļaustās un jāiet protestēt, ka viņiem ir ļoti slikta cena, lai kāds palīdz.

– Bet mūsu zemnieku labā graudu raža nekādi neamortizēs globālo cenu kāpumu un mūsu patērētājs nekādas priekšrocības neizjutīs?

– Latvijā drusciņ lētāk būs, jo mūsu Dobeles dzirnavnieks nopirks graudus no Latvijas zemnieka un ietaupīs loģistikas izmaksas, bet maizes klaipa cenā to nejutīsim.

– Kontekstā ar graudu, naftas cenu kāpumu, sliktajām ražām atkal uzvirmojušas diskusijas par to, cik lauksaimniecības zemes ir lietderīgi izmantot biodegvielas un atjaunojamo energoresursu ražošanai un cik – pārtikas ražošanai. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas vadītājs mudinājis ASV uz laiku atlikt tās biodegvielas ražošanas programmas.

– Starptautiskais pārtikas politikas izpētes institūts prasa ASV atcelt biodegvielas piemaisījumu obligātās prasības. Par to pasaulē daudz runā.

– Latvijā arī subsidē biodegvielas ražošanu un to saista ar enerģētisko neatkarību. Jūsuprāt, tas ir mākslīgs strīds vai drīzāk mākslīgi radīta sistēma, lai daži nopelnītu uz subsīdiju rēķina?

– Diezgan grūti ir pieņemt to, ka mēs izaudzējam graudus, sapūdējam, no kā ražojam siltumu, ko tad pensionāri, skolotāji, ārsti par dubultu cenu nopērk. Turklāt, ka kvotas ir sadalītas tikai tiem, kas ir pietuvināti Ekonomikas ministrijai vai vēl kam, tad neteiktu, ka tas ir labākais. Lai gan piekrītu, ka atjaunojamo resursu izmantošana kaut kā ir jāveicina. Piemēram, Brazīlijā redzēju, kā viņi no cukurniedrēm ražo spirtu, no spirta – degvielu, un tur tas ekonomiskais efekts sanāk bez jebkādām subsīdijām. Arī mums jāskatās, kā bez tik ļoti lielām subsīdijām to varētu izdarīt. Iespējams, simtprocentīgi tikai uz biznesa principiem to nevarētu pacelt, bet tas būtu zinātniekiem jāpēta un uz viņu secinājumu bāzes politiķiem jālemj. Bet tas, ka Latvijā tas nav absolūti godīgs, tīrs un ekonomisks, arī ir skaidrs.

– Jautājums arī, vai globāli pasaules bada problēmas bioenerģijas ražošanas samazināšana atrisinās, jo varbūt problēma ir nevis pārtikas absolūts trūkums, cik trešo valstu iedzīvotāju nespēja to iegādāties par cenu, par kādu to saražo un pārdod?

– Cilvēki badu cieš un mirst nevis tāpēc, ka nav saražots, bet tāpēc, ka viņiem naudas nav. Tāpēc, ka kādam nesanāk, visiem nav jābūt vienādi nabagiem. Varbūt labāk mēģinām visus padarīt bagātus, nevis pielīdzinām visus nabagiem, labāk domājam, kā viņiem palīdzēt, lai viņi paši var nopirkt to maizi, nevis prasām, lai mūsu zemnieks staigā caurās biksēs un ražo trūkumcietējiem lētu pārtiku. Bet nav arī slikti vienlaikus Latvijā un pasaulē pārskatīt jautājumu, vai ar atjaunojamo energoresursu ražošanas sistēmu viss ir tik pareizi.

– Biržās spekulanti, kas agrāk nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem un vērtspapīriem, arvien vairāk dod priekšroku graudaugiem, pārtikas produktiem. Kā tas ietekmē cenas? Mākslīgi tās mētā?

– Vairs ne tik daudz, bet, kad sākās pasaules finanšu krīze, brīvie līdzekļi kaut kur bija jāiegulda. Pensiju, investīciju fondi, kas pirms tam guldīja nekustamajos īpašumos vai valstu parādzīmēs, saprata, ka tas ir riskanti, nav skaidrs, kad dabūs kaut ko atpakaļ, ja dabūs. Vai ir vērts šodien pirkt nekustamo īpašumu Spānijā vai Grieķijas valsts parādzīmes? Fondi pārgāja uz lietām, kurām aprite ir ātrāka. Ja nopirks kravu ar rīsiem, tad tos pārdos, tas nav kā īpašums, kas var 20 gadus stāvēt, par kuru vēl jāmaksā nodokļi. Biržām aktīvi iesaistoties pārtikas tirgū, tik tiešām cēlās cenas. Biržās jau viss notiek ar domu, ka nevis es, bet tas otrs zaudēs, tur vajag tās svārstības, citādi neviens nenopelna.

– Cik liela ir pārtikas ražotāju un tirgotāju konkurence Latvijā un kā tā ietekmē cenu? Pāris lielveikalu ķēdes to uztur adekvātu?

– Mums nav īstas konkurences tirdzniecībā. Mums ir tikai divas nopietnas veikalu ķēdes. Ja tu esi liels ražotājs, tad tev vismaz vienā ir jābūt, jo nav iespējams izvadāt preci pa mazajiem veikaliņiem. Ja es esmu Maxima un jūs esat cīsiņu ražotājs, es aizeju pie jums un saku: «Dod man tos labos cīsiņus par latu, jo es ņemšu katru dienu 20 tonnu.» Ja ģimenes uzņēmums, veikaliņš no Rīgas var piedāvāt ik dienu 100 kilogramu pārdot, tad tam dod par pieciem latiem, jo jāķēpājas. Tad vēl uzcenojums, ko viens pārdevējs uzliek uz viena lata, otrs – uz pieciem, un rezultātā mēs ieejam mazajā veikalā un šausmināmies, kādas te cenas, un aizejam uz Maxima. Maxima un Rimi, protams, skaisti stāsta, kādas investīcijas viņi šajā valstī ienesuši un cik radījuši darba vietu, bet cik viņi ir iznīcinājuši šos mazos ģimenes uzņēmumus, veikaliņus? Pat laukos vairs ir tikai MiniMaxima, jo citi veikali nevar konkurēt ar cenu. Lielveikalu ķēdes var ražotājam pateikt: «Es esmu liels, tev man jādod lēti, ja tu nedosi, es vispār neņemšu!» Ja esi paliels ražotājs, nav kur sprukt.

– Vai tur var ko pārmest Konkurences padomei?

– Nedomāju. Mums tie apstākļi kaut kā izveidojušies, ka pārējie tīkli nespēj ienākt vai tirgus ir par mazu. Ir bijuši mēģinājumi, bet, protams, Rimi, Maxima ir priekšrocības. Ienākt jaunam spēlētājam ir grūti, visi labie stūri, kur ir cilvēku plūsma, jau ir apbūvēti ar Rimi un Maxima, tām ir sava sistēma, klientu loks.

Tāpēc ir EM, Zemkopības ministrijai jārod loģisks vidusceļš. Ar lielveikalu diktātu ļoti cīnās visā pasaulē, mēģina papildu nodokļus ieviest, ir, piemēram, valstis, kas saīsina lielveikalu darbalaiku un vakaros atļauj strādāt tikai mazajiem veikaliem.