«Ģimenē mācām bērniem elementāras lietas, kas saistītas ar naudu, bet neuzskatu, ka man būtu arī jāprot izskaidrot, kas ir procenti bankā vai kā paņemt kredītu. Tādas padziļinātākas lietas vajadzētu iemācīt skolā, tāpēc es atbalstu finanšu mācības ieviešanu,» Neatkarīgajai atzīst piektās klases skolnieces Katrīnas mamma Olga.
Lai arī skaidras vienošanās vēl nav, virzība uz finanšu mācības ieviešanu skolu mācību programmās notiek, un, kā informē Izglītības un zinātnes ministrijā, jaunā mācību priekšmeta vai visdrīzāk finanšu apmācības integrēšana sociālo zinātņu priekšmetos notiks jau no nākamā mācību gada.
Bērniem jāmāca praktiskas lietas
Katrīna, kas uzsākusi mācības piektajā klasē, stāsta, ka jau tagad matemātikas stundās jāveic ar naudu saistīti uzdevumi. Meitenes mamma Olga atzīst, ka finanšu mācība praktiskā līmenī ir pat ļoti atbalstāma: «Bērniem pēc tam būs vieglāk izprast finanšu jautājumus un plānot savus izdevumus. Kabatas naudu bērnam dodam un ģimenē mācām elementāras lietas, kas saistītas ar naudu. Skolā par naudas pasauli būtu jāmāca padziļināti, nepietiek ar matemātikas stundām, kurās tiek risināti teksta uzdevumi, aprēķinot naudas atlikumu. Vairāk vajadzētu darboties praktiski – lomu spēles, grupu darbi. Arī ekskursijas uz bankām.»
Skolēnu izglītošana ekonomikas jautājumos dotu ieguldījumu skolēnu zināšanās par finanšu jomu, bet aktualizējas jautājums, vai bērns, kas mācās piektajā klasē, varēs aptvert šādu mācību saturu. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pārstāve Agnese Līcīte gan skaidro, ka finanšu mācība pamatskolās plānota pavisam praktiskā līmenī, kas piemērota skolēnu zināšanu līmenim attiecīgajā klasē. «Mūsdienās jau agrā vecumā bērniem jāprot rīkoties ar finanšu līdzekļiem un jāzina pamata lietas, kā norēķināties ar bankas karti, plānot savus izdevumus. Līdzīgi kā mājturības stundā skolēniem māca tādas praktiskas lietas, kā piešūt pogu vai sagatavot ēdienu, tikpat svarīgi skolēnam jau no mazotnes pakāpeniski apgūt finanšu prasmes,» saka A. Līcīte.
Integrēs sociālajās
Pašlaik darba grupa izstrādā priekšlikumus ekonomiskās izglītības programmu pilnveidošanai skolās. Izglītības ministra padomnieks Reinis Tukišs norāda, ka ministra Roberta Ķīļa sākotnējā vēlme bijusi ieviest ne vien finanšu, bet arī veselības un drošības mācību skolās. Visticamāk, finanšu mācību varētu integrēt sociālo zinātņu priekšmetos. R. Tukišs saka: teorētiskās apmācības arī par finansēm jau pastāv, nepieciešams vairāk koncentrēties uz praktiskajām zināšanām, ko ģimenē bērniem neiemācot. Runāt par finanšu mācības ieviešanu eksperti sākuši, ņemot vērā pieredzi un pētījumus, ka Latvijas jauniešiem ir ļoti vājas zināšanas šajā jomā.
Par to var spriest pēc Latvijas Universitātes šogad veiktā pētījuma par skolēnu finanšu lietpratību. Rezultāti pierāda, ka skolēni no 19 Latvijas skolām uzskata, ka viņu zināšanas nav pietiekamas un arī praktisko iemaņu nav. Secināts, ka līdzšinējā skolu programma balstīta uz teorētiskām zināšanām, bet, kā ar finansēm rīkoties, bērni nezina.
Nespēj pretoties kārdinājumam
Pētījums atklāj, ka ir vērojamas atšķirības finanšu darbībās starp skolēniem, kuriem ir sava, paša nopelnīta nauda un kuriem ir vecāku – ja skolēnam ir kādi savi ienākumi, viņš konkrētāk spēj izteikties par izdevumiem un ienākumiem. Jauniešu lielākā autoritāte finanšu jautājumos ir ģimene, taču paši jaunieši reti tiek iesaistīti mājsaimniecības aktivitātēs kā līdzvērtīgi un atbildīgi dalībnieki.
Intensīva naudas apmaiņa notiek skolēnu vidū, aizņemoties un aizdodot naudu, taču arī to skolēni neuzskata kā piederīgu finanšu jomai. Jaunieši pētījumā bieži izsaka viedokli, ka mācību stundās (ekonomikā, komerczinībās) iegūtās zināšanas nav iespējams lietot ikdienā. Izpēte liecina, ka ne naudas apjoms, bet gan ģimenes paradumi ietekmē jauniešu spēju rīkoties ar naudu. Piemēram, ja ir viegli iegūta nauda, tā arī viegli aiziet. Jaunieši arī atzīst, ka nereti nespēj sevi apturēt naudas tērēšanā, «pretoties kārdinājumam», «emocionāliem, spontāniem pirkumiem».
***
Jauniešu viedoklis par naudu
Iztērēju naudu visur. Man patīk tērēt naudu, viņa vienkārši kaut kur pazūd un nenāk atpakaļ... Visādas lietas kaut kādas nevajadzīgas pērku.
(Skolniece, intervija, Rīgas vidusskola)
Es nekad neietaupu uz to, jo uz to nevajag ietaupīt – tas ir paredzēts man un manam ķermenim.
(Rīgas skolniece)
Principā mani ir audzinājuši tā, ka aizņemties nav labi un, vai aizdot, arī ir jāpadomā. Kam tu aizdod un cik
(Skolniece, intervija, vidusskola Zemgalē)
Ja jūsu klasei būtu jāpiedalās kādā finanšu lietpratības konkursā, kā jūs vērtētu izredzes?
Laikam slikti [mūsu klasei ietu ar lietpratību], ņemot vērā, kā bufetē tērējam naudu. Tērē neekonomiski. Esam datoriķi un sekojam līdzi jaunākajam, gribam labu kaut ko savā datorā ielikt.
(Skolnieks, Latgales reģiona profesionālā vidusskola)
Manā ģimenē pelna abi vecāki. Īsti nezinu, kā tiek sadalīti maksājumi, bet kabatas naudu man parasti dod tētis.
(Skolnieks, intervija, ģimnāzija Vidzemē)
Kad Krājbanka bankrotēja, man tur palika nauda iekšā biščiņ. Un neatgrieza tev? Nē. Valstij tev jānodrošina vismaz līdz 70 tūkstošiem latu atmaksa.
(Skolnieks, diskusija Zemgales reģiona vidusskolā)
Mums laikam tā kopīgi sanāk lemt un izlemt par lietām, piemēram, ja nepietiek naudas, tad mēs spriežam, kā un ko labāk izdarīt. Man mamma strādā četros darbos, tad bieži sanāk domāt un palīdzēt viņai plānot. Jā, tas nav nemaz tik vienkārši, visu saplānot un visu izdarīt, tāpēc sanāk tā, ka es visu no mammas esmu aizguvusi, arī viņa ir projektu vadītāja, viņa man iemācīja.
(Skolniece, intervija, profesionālā vidusskola)