Atkritumus ražo un slēpj arī viensētas
Aptuveni 40% Latvijas mājsaimniecību atkritumus apsaimnieko, ignorējot Eiropas Savienības priekšrakstu, ka visam ārā metamajam jākļūst par biznesa sastāvdaļu.
Lauku cilvēki degošo sadedzina, pūstošo – sapūdē, bet to, kas neļaujas puvei vai ugunij, norok lielā bedrē. Šobrīd nav īsti skaidrs, kā būtu pareizāk rīkoties ar viensētu radītajiem atkritumiem. Kilometriem tālu dzīt smago mašīnu pakaļ pārim vecu kedu nav racionāli, savukārt izmest tās miskastē pie pagasta katlumājas nav likumīgi.
Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija (LASUA) lēš, ka pilsētās un to piegulošajās teritorijās atkritumu apsaimniekošanas līgumi noslēgti ap 50% iedzīvotāju, Kurzemē un Vidzemē – 60 līdz 70%, savukārt Latgalē tikai ap 40%. Tur apsaimniekošanas sistēma vājāk attīstīta. Asociācijas izpilddirekcijas vadītājs Armands Nikolajevs stāsta, ka stratēģiskais mērķis ir laukos apsaimniekot 80 līdz 90% viensētu atkritumu. Taču šis plāns nav tik vienkārši īstenojams, jo iedzīvotāji izvairās no līgumu slēgšanas. Turklāt daudzos gadījumos iemesls nav tikai nabadzība, skopums vai slinkums – reizēm cilvēki nespēj saskatīt racionālu pamatu šādam līgumam. Skrīveru novada iedzīvotājs Ralfs Neatkarīgajai stāsta, ka viņa mājās nelikvidējami atkritumi praktiski nerodas. Viss tiek apsaimniekots, kompostēts, kurināts. «Bet te man pašvaldība piesūtīja draudu vēstuli, ka tikšu administratīvi sodīts, ja neslēgšu līgumu!» Galu galā viņš to noslēdzis. Tagad par vienu latu pie viņa vienu reizi gadā atbrauks smagā mašīna un aizvedīs maisu atkritumu. Brauks kilometriem tālu šā viena maisa dēļ, jo saimniecība atrodas nomaļus no citām apdzīvotām vietām. «Tā viņi visi cīnās par atkritumiem un naudu,» skeptiski mēslu biznesu vērtē Ralfs.
Skrīveru novada izpilddirektors Aigars Orups apstiprina, ka pēc nesenās atkritumu apsaimniekotāja nomaiņas iedzīvotājiem patiešām jāpārslēdz līgumi. Aptuveni trešdaļa no šā pienākuma izvairās. Turklāt, kā izrādās, pilsētās un miestos atkritumus nobēdzināt esot pat vieglāk. Taču apgalvojumiem, ka arī privātpersonas spēj prasmīgi vadīt savu atkritumu saimniecību, A. Orups kategoriski nepiekrīt: «Kaut kas vienmēr paliek pāri. Kaut vai elektriskā spuldzīte. Un kedas arī taču krāsnī saprātīgs cilvēks nebāzīs!» Laukos joprojām plaši piekoptā atkritumu apsaimniekošanas prakse esot šāda: «Aiz kūts ar jumzi izrok kārtīgu bedri un lēnā garā piemet pilnu. Pēc tam blakus rok nākamo, vecajai pa virsu uzstumjot zemi.» Tā darīt nav pareizi un labi. Tāpēc pašvaldības arī cenšas saukt iedzīvotājus pie kārtības, tostarp biedē ar administratīvām sankcijām.
Ja atkritumu ir daudz, tad jāpērk konteiners un jāslēdz līgums ar apsaimniekotājiem. Taču diskutabls ir jautājums, ko darīt, ja atkritumu patiešām ir ļoti maz – tas pats kedu pāris. LASUA izpilddirekcijas vadītājs A. Nikolajevs spriež, ka viensētu īpašniekiem būtu jādod izvēles iespējas. Ja nepieciešams, pie mājas regulāri tiek tukšots konteiners. Bet, ja ne – cilvēks pa ceļam uz darbu savu atkritumu maišeli izmet konteinerā pagasta centrā. Jau šobrīd daudzviet pastāv šāda nerakstīta un neafišēta vienošanās starp iedzīvotājiem un pašvaldībām. Un A. Nikolajevs spriež, ka šo vienošanos varētu legalizēt caur pašvaldību nodevu – tie būtu pāris lati gadā kopā ar zemes nodokli, un problēma tiktu atrisināta.