Labklājības ministrs Uldis Augulis devis atļauju adoptēt uz Itāliju trīs bērnus no Latvijas – piecus gadus veco Darju, četrgadīgo Niku un divus gadus veco Danielu. Šī adopcijas lieta nonākusi sabiedrības uzmanības lokā, jo atklāja atsevišķas nianses adopcijas procesā.
Neatkarīgā rakstīja, ka pirms visu trīs bērnu nodošanas adoptētājiem no Itālijas mazuļi divus gadus dzīvoja audžuģimenē – pie Astras un Aleksandra Ivanoviem. Audžuvecāki bērnus pa šo laiku ļoti iemīlēja, pieņēma kā savējos, lai gan audžuģimene pēc savas formālās būtības ir bērnu bez vecākiem aprūpe uz laiku.
Visi trīs audžubērni bija atņemti viņu īstajiem vecākiem, jo viņi par bērniem nerūpējās. Saskaņā ar policijas protokolu, bērni tika atrasti mitināmies izdegušā dārza mājiņā. Abiem vecākiem no sākuma tika pārtrauktas aprūpes tiesības, bet vēlāk arī aizgādības tiesības, un tā ir zaļā gaisma bērnu adopcijai. Tā kā Latvijas adoptētāji praktiski nekad nevēlas adoptēt uzreiz trīs bērniņus, Darjai, Nikam un Danielam sāka meklēt ārzemju ģimeni. Tāda atradās diezgan ātri.
Astra Ivanova atzīst: zināju – bērnus kādreiz adoptēs, bet nedomāju, ka tas notiks strauji. Un tādā veidā, kas viņu zināmā mērā šokēs. Bez iepriekšējas iepazīšanās ar iespējamajiem jaunajiem vecākiem bērni bija jāaizved uz itāliešu noīrēto dzīvokli Rīgas centrā (audžuģimene dzīvo Skrīveros) un tur jāatstāj. Bāriņtiesa bija pieņēmusi lēmumu par bērnu nodošanu pirmsadopcijas aprūpē.
Labklājības ministrijas Ārpusģimenes aprūpes departamenta direktore Līvija Liepiņa norāda: pārbaudot adopcijas norisi, nav pamata uzskatīt, ka ir pieļauti pārkāpumi. "Bāriņtiesas redzētais un konstatētais dod pamatu atzīt, ka starp adoptētājiem un bērniem var izveidoties ģimeniskas attiecības. Bērni ir ģimenē iejutušies un, var teikt, itāliešus uzskata par savu ģimeni. Tā kā ir saņemta atļauja no ministra adopcijai, itālieši ir iesnieguši prasību tiesā par adopcijas atzīšanu," lietu komentē L. Liepiņa. Viņa uzsver, ka audžuģimenei bijusi iespēja pašiem adoptēt šos bērnus, bet gan anketā, kas aizpildīta, mazos ģimenē ievietojot, gan mutiskā sarunā (tai esot protokols) audžuģimene neesot izteikusi vēlmi adoptēt.
Uz jautājumu, vai nav pārkāptas bērnu intereses, izraujot viņus no audžuģimenes, kā tas tika izdarīts, L. Liepiņa atzīst, ka normatīvajos aktos nav uzrakstīts, kā šim procesam jānotiek. Līdz ar to bāriņtiesai jāizvērtē, kā rīkoties katrā situācijā, pirmām kārtām ņemot vērā bērna intereses un atkarībā no tā, cik bērns ir sagatavots adopcijai. No L. Liepiņas teiktā var saprast, ka ministrija neuzskata, ka šajā lietā būtu kaut kā pārkāptas bērnu intereses vai ka viņiem būtu nodarīts pāri. "Es tur nebiju klāt, bet no tā, ko man stāstīja, audžuģimenes iniciatīva bijusi tikties vienā dienā un uzreiz arī šķirties, lai nebūtu tik sāpīgi," saka L. Liepiņa.
Audžuģimene gan stāstīja, ka viņi gribējuši vispirms uzņemt adoptētājus savās mājās, bērniem draudzīgā vidē, taču tādā dienā, kad arī tētis ir mājās. Tā kā to nevarēja noorganizēt, palikusi tikai viena diena, kad arī noticis brauciens uz Rīgu. Astra arī saka: iespējams, no sākuma viņi iestādēm arī neuzsvēruši, ka vēlas adoptēt, jo ģimenē jau aug četri bērni, taču pēcāk izteikuši vēlmi ņemt bērnus aizbildnībā. Astra atceras, ka no tā vairākkārt atrunāti, lietojot arī tādus argumentus: ko jūs viņiem Latvijā varēsiet dot?
Pašlaik bērni joprojām dzīvo Rīgā pie itāliešu ģimenes, mācās itāliešu valodu. Ja tiesa lems par labu adopcijai, bērni pametīs Latviju. Savu slēdzienu šajā lietā vēl nav devis tiesībsargs.