«Viss ļaunais notika 7. septembrī pulksten trijos pēcpusdienā,» uzsver Atis Skrastiņš, leģendārā latviešu hokejista Kārļa Skrastiņa vecākais brālis. Tieši pirms gada – 7. septembrī Latvijas hokeja Dzelzs vīrs gāja bojā traģiskā aviokatastrofā kopā ar Jaroslavļas Lokomotiv komandas biedriem.
Izdevniecība Jumava laidusi klajā atmiņu grāmatu 37 stāsti par Kārli, kas veltīta Kārlim Skrastiņam (09.07.1974.–07.09.2011.), kurš spēlēja ar 37. numuru uz formas tērpa, kurš 37 gadu vecumā devās spēlēt citu hokeju, citā laukumā... Pieminot un atceroties Kārli Skrastiņu, Neatkarīgā publicē fragmentus no grāmatas.
«Visā mājā toreiz bijām vienīgie latvieši. Kā visos komunālajos dzīvokļos, virtuve un tualete bija kopīga ar kaimiņiem, turklāt līdz virtuvei bija jāiet pa garu, garu gaiteni. Bērni nedrīkstēja ne trokšņot, ne skraidīt. Bet bērni paliek bērni, reizēm kaimiņi skaļi rājās, taču es nekad pretī neko neteicu, visu paturēju pie sevis. To arī Kārlim vienmēr esmu mācījusi – paklusēt un piekāpties ir daudz gudrāk nekā skaļi bļaustīties. Nekas, ka reizēm taisnība ir tavā pusē. Piekāpies, par sīkumiem strīdēties nav vērts. Jo noteikti pienāks brīdis, kad tev būs jāpasaka savs vārds, un tad tam būs daudz lielāks svars. (..) Mēs Kārli netraucējām ar savām domām un viedokļiem. Arī viņa pirmā draudzene Aija rīkojās līdzīgi un neko neuzspieda. Viņš darīja, kā gribēja. Pats par sevi. Ar Zani viņi bija atšķirīgi raksturos, bet es domāju, ka viņiem klājās labi. (..)
Un tad es bieži domāju: kādēļ Dievs tā izdarīja? Man tik ļoti, ļoti Kārļa žēl...»
Ieva Skrastiņa, mamma
* * *
«Tik ilgstoši esot prom no mājām, citā vidē un kultūrā, Kārlis neizbēgami mainījās. Redzēju, ka Amerikā viņš ieguva pārliecību par saviem spēkiem, modās viņa pašapziņa par to, ko var uz ledus izdarīt. Tā nebija zvaigžņu slimība, tas bija briedums. (..) Viņš mūsu dzimtai deva spēku, un, jā, varu atzīt – uzvārdam Skrastiņš tagad ir pavisam cits spēks. Viņš nepaguris vilka savu hokeja somu uz trolejbusu, un tieši tāpat viņš sasniedza dzīvē savus mērķus.»
Una Skrastiņa, māsa
* * *
«No vienas puses nāca Skrastiņi, no otras – Tropiņi. Starp citu, uzvārds Tropiņš ir cēlies no vārda «trops», kas kādā somugru valodas paveidā nozīmē – labs cilvēks. (..) Vienu gan ik pa brīdim nožēloju – man neizdevās nodot Kārlim dzimtas lūgšanu grāmatu. Kaut kā nesanāca laika, nebija vaļas un... Tā ir unikāla baznīcas dziesmu grāmata – latgaliešu valodā, vairāk nekā pusotra simta gadu veca, piederējusi manai vecmammai – Antona mammai – Hedvigai. Kad Antons devās no Barkavas uz Rīgu mācīties, viņš nokavēja vilcienu. Hedviga izdomāja, ka varēs lokomotīves vadītāju pierunāt apstāties, un izskrēja pretī braucošam vilcienam, paceltā rokā turot šo baznīcas grāmatu. Spējat noticēt – mašīnists vilcienu apturēja! Ar šīs grāmatas svētību Antons Tropiņš aizgāja pasaulē. Kārlis zināja šo stāstu.
Kad viņa hokejista karjera gāja uz otru pusi, gribēju nosūtīt šo grāmatu viņa ģimenei uz Ameriku – kā simbolu, kā aizsargu. Ja tā bija nosargājusi vectēva ceļu, gan nosargātu arī mazdēla gājumu. Nepaspēju.»
Pēteris Tropiņš, mammas brālis
* * *
«Kārlis cienīja cilvēkus, kuri nejaucās viņa personiskajās attiecībās. Manuprāt, tas jārespektē arī tagad, kad viņš vairs nevar apstrīdēt kādus apgalvojumus. Mēs savā starpā neapspriedām citu attiecības un nerunājām daudz par savām jūtām. Kārlim ar meitiņām bija daudz maigākas attiecības, nekā ierasts mūsu ģimenē. (..) Tagad ir nākusi pasaulē arī viņa trešā meita Vivienna – Kārļa dzīvība turpinās bērnos.»
Ieva Skrastiņa, māsa
* * *
«Mums abiem dzīvē viss notika vēlu. Es apprecējos tikai 40 gadu vecumā, Kārlis pirmo reizi uz diskotēku aizgāja, kad viņam bija jau pāri astoņpadsmit. (..) Visu, kam pieķērās, Kārlis darīja ar krampi un pamatīgi – šahs tam ir viens piemērs. Kad par to runājām, viņš uzsvēra, ka gan šahā, gan arī hokejā pats svarīgākais ir nekļūdīties. (..)
Jaroslavļā viņš būtu nopelnījis apmēram 2,5 miljonus ASV dolāru. Tādu summu Kārlis aiz okeāna saņēma tikai savos labākajos spēlētāja gados. Viņš neskrēja pēc naudas. Tā viņa dzīvē bija pašsaprotama piedeva par padarīto darbu. (..)
Redzēju Kārli morgā. Sapratu, ka iespēju izdzīvot viņam nebija. Ārsti teica, ka viņam un arī pārējiem Lokomotiv hokejistiem sejas vaibstos un acīs neesot bijis sāpju vai baiļu grimašu. Tas bija mirklis. Apjukums. Viņi pat nesaprata, kas notiek. Ceru, ka tā tas bija. Skaitļi 3 un 7 gan atsevišķi, gan kombinācijā Kārlim dzīvē bija zīmīgi. Tie bija uz hokeja krekliem, mašīnu un telefona numuros. Jaroslavļā komandas bāzē viņš dzīvoja 3. istabā. Viss ļaunais notika 7. septembrī pulksten trijos pēcpusdienā.»
Atis Skrastiņš, brālis
* * *
«Man pirmās atmiņas par Kārli saistās ar mammas stāstu, ka viņš piedzimis zils – ap kaklu esot aptinusies nabassaite, un viņš smacis... (..) Tēvs runāja maz, toties bieži jokoja. Nekad nestāstīja par savu bērnību. Tikai vēlāk no citiem uzzināju, ka tēva mamma izsūtīta uz Sibīriju, bet tēvs desmit gadu vecumā nokļuvis slimnīcā, kur viņam gandrīz nopuvusi kāja – sākusies gangrēna. Tāpēc viņš visu dzīvi kliboja. Tēva tēvs izvairījās no izsūtīšanas un bēguļoja, mēs nezinām pat viņa nāves dienu un kapavietu. (..) Tēvs radināja mūs bērnībā pie teicieniem «Septiņas reizes nomērī, vienreiz nogriez» un «Lēnāk brauksi, tālāk tiksi». Vēl viņš mums ar Kārli mācīja izvēlēties šķietami grūtāko ceļu. Mamma savukārt mēdza teikt, ka darbi runā skaļāk par vārdiem. (..)
Brāļa mazrunīguma dēļ dažkārt radās iespaids, ka ir tāds «nezināmais Kārlis», kam bija vēlēšanās tikt klāt. Esmu sev atbildējusi – nebija cita Kārļa kā vien tas, kurš bija uz ledus. (..) Hokejs bija veids, kā Kārlis sarunājās ar cilvēkiem, kā viņam patika stāstīt par sevi.»
Ruta Skrastiņa, māsa
* * *
«Man komandā pietika puišu, kuri gribēja skriet uz priekšu, bet vajadzēja kādu, uz kuru var paļauties, domājot par savu vārtu drošību. Kārlis briesmīgi nelūdzās, un tā arī palika. Vai viņš derētu uzbrukumā? Protams! Par vārtsargu arī.»
Helmuts Hincenbergs,
pirmais treneris
* * *
«Ir spēlētāji, kas «uzplaukst» agri, bet Kārlis bija «vēlīnais zieds», un varēja gadīties, ka viņu kā lielajam hokejam nederīgu noraksta jau jaunieša vecumā. Skaidrs, ka ne visiem puišeļiem, kuri trenējas hokejā, ir dotības spēlēt visaugstākajā līmenī, bet Skrastiņa piemērs parāda, cik svarīgi ir treneriem būt pacietīgiem.»
Jevgeņijs Banovs, treneris
* * *
«Ne tikai man, jebkuram trenerim ar viņu bija viegli strādāt. Viņā nekad nemanīju zvaigžņu slimības pazīmes. (..) Nevaru apgalvot, ka viņš jebkuram trenerim bija mīļākais spēlētājs, taču noderīgākais noteikti. (..)Esmu dzirdējis, ka Skrastiņš nav bijis tik talantīgs kā daži citi, taču Kārlim bija talants strādāt un pierādīt visai pasaulei, ka cilvēks, mērķtiecīgi darbojoties, var sasniegt ļoti daudz. Domāju, ka tāds viņš bija arī dzīvē.»
Leonīds Beresņevs,
bijušais Latvijas izlases treneris
* * *
«Neatceros, ka Kārlis būtu izstāstījis kādu anekdoti. Citu stāstītās viņš novērtēja, bet varbūt pēc desmit sekundēm jau aizmirsa. Pašam patika stāstīt gadījumus «iz dzīves». Arī pavilkt kādu uz zoba. Kārlim patika dažādi pasākumi, bet «režisors» viņš nebija. Kad tuvojās Kārļa 30. dzimšanas diena, ar Zani sarunājām, ka viņa aizvedīs Kārli prom no Rīgas, bet mēs visi pirms tam viņam sastāstīsim, ka esam aizņemt. Tad viņi abi peldēja laivā pa Daugavu, bet krastā mēs vesels pulciņš pionieru kaklautos. Viņš skatījās, līdz atplauka... Divu dienu pasākums izdevās. (..)
Dzīvei pēc hokeja gatavu plānu viņam nebija. Patiesībā viņa ķermenis bija tik sadauzīts, ka, visticamāk, Kārlis gadu būtu atpūties, baudījis mieru. Paceļojis, meitas paauklējis.»
Valts Vītols, draugs
* * *
«Pēc rakstura – noteikts, bet būtībā emocionāli ļoti ievainojams. Atklāts, bet kautrīgs. Vienkāršs, spilgts. Necieta nekādu spiedienu. Uz viņu nedrīkstēja pacelt balsi. Es gan neesmu no tiem, kas publiski bļaustās. Treneris nedrīkst būt amorfs, vadot spēli, taču jājūt, kā pret kuru cilvēku izturēties. Ko teikt publiski un ko – zem četrām acīm. Mierīgs. Viņam patika teikt: «Viss būs kārtībā!»»
Vladimirs Jurzinovs, treneris
* * *
«Deviņdesmitajos Rīgā bija klubs Bimini – centrālā vieta, kur jaunieši gāja atpūsties. Tur pie bāra letes iepazināmies ar Kārli. «Ko tu meklē?» viņš smaidīdams mani uzrunāja, kad es viņam līdzās ilgāku laiku biju haotiski rakājusies savā somiņā. Pēc brītiņa uzlūdza dejot. Kārlis un dejo – tikai vēlāk sapratu, ka tas bija ļoti, ļoti rets gadījums! Tāds bija sākums desmit piepildītiem gadiem, ko pavadījām kopā. (..)
Trenējas, ēd, guļ – tāda bija Kārļa ikdiena. Tik vienkārši, bet patiesībā ellīgi smagi viņš izkārpījās uz augšu un, piepalīdzot īstajos brīžos satiktiem īstajiem cilvēkiem, kļuva par to, kas bija. Kas man kā sievietei viņam līdzās bija par to sakāms? Man patika! Viņš bija mana lielā mīlestība, un viss, kas ar mums notika, šķita riktīgi forši! Ja dzīvē ir dota izvēle – karjera vai mīlestība –, es nešauboties izvēlos mīlestību! Tās nav salīdzināmas lietas, pat ne apspriešanas vērtas. Un Kārli es patiešām mīlēju. (..)
Taču, kad pēc trīs gadiem Našvilā pārcēlāmies uz Denveru, viss pēkšņi mainījās. Kārlim sagribējās padzīvot citādāk. Tā nebija nauda vai slava, kas sagrozīja viņam galvu. Tie bija cilvēki – cilvēki no Latvijas. Amerikā viņš joprojām bija tikai viens no simtiem, tūkstošiem, pat miljoniem to, kurus varētu dēvēt par slavenībām. Turpretim mājās, Latvijā, viņš visiem bija liela zvaigzne. 2003. gada vasara mainīja visu. Pēkšņi atvērās jaunas durvis, parādījās jaunas iespējas pavadīt laiku, un viņa galvā saradās jaunas domas. (..) Domāju, ka viņam ir galva uz pleciem, un paļāvos, ka viņš spēj atšķirt īsto no mākslīgā. Taču Kārlis vienkārši ļāvās tam, kas notika. Viņš ļāvās justies kā zvaigzne. Acīmredzot ir grūti pretoties, ja iespēja pati krīt rokās. Varbūt alkohola reibumā... Kad cilvēki visapkārt iegalvo, ka esi visvarens – varbūt patiešām sāk šķist, ka vari uzvesties citādāk? Vari atļauties darīt to, kas nekad nav bijis tev raksturīgi? (..)
Vai man ir ko nožēlot? Noteikti ne laiku, ko pavadīju kopā ar Kārli! Varbūt nožēloju, ka tajā liktenīgajā vasarā pārāk uzticējos – paļāvos, ka viņš zina, ko dara. Tagad, distancējoties no sajūtām un emocijām, redzu, ko būtu varējusi darīt citādi. Kaut gan nožēlot nav vērts. Viņš izdarīja savu izvēli, es – savējo, taču šos desmit gadus neviens no mūsu dzīves nekad neizsvītros.»
Aija Tērauda, ilggadēja draudzene
* * *
«Paradumu ziņā, ja vienā nogriežņa galā ir Artūrs Irbe, otrā – Sandis Ozoliņš, tad Kārlis bija kaut kur pa vidu. Pēc pasaules čempionāta, kad sezona bija beigusies, visas durvis bija vaļā, un arī draugi saradās. Parasti divas trīs nedēļas pagāja vienās ballītēs. Jurim Klodānam dzimene, tad Valim, pēc tam Līgosvētki, ko regulāri svinējām kopā. (..)
Reiz viņu mēģināja ievilkt politikā. Nav svarīgi, kurš spēks, bet daži cilvēki palūdza sapazīstināt. Salaidu kopā, bet tālāk pats nepiedalījos: ja sarunāsiet – sarunāsiet. Pēc tam tikai paprasīju, kā veicās, bet Kārlis tikai atmeta ar roku: liekas mierā...»
Ģirts Kalniņš, draugs
* * *
«2009. gada 9. jūlijā, savā 35. dzimšanas dienā, Kārlis pirmo reizi ieminējās par NHL karjeras beigām. Nedēļu iepriekš viņš bija parakstījis līgumu ar Dalasas Stars uz diviem gadiem un izteicās, ka tas varētu būt viņa pēdējais lielais līgums. Tā arī iznāca. Pēc diviem gadiem, šķiet, vienīgi Kolumbusas Blue Jackets izteica viņam piedāvājumu. Kad 2011. gada pavasarī presē parādījās ziņas par Skrastiņa iespējamo spēlēšanu Krievijā, zināju, ka nevajag Kārlim neko vaicāt. (..)
2011. gada 7. septembrī biju Kijevā. Par notikušo uzzināju no kāda Krievijas ziņu portāla. Sākumā bija grūti, pat neiespējami, noticēt, un vienīgā doma bija – kaut tikai tajā lidmašīnā nebūtu bijis Kārļa. Bet, zinot viņa punktualitāti, sapratu, ka varbūtība ir niecīga. Pēc tam parādījās ziņas, ka ir divi vai trīs izdzīvojušie – tas bija nākamais cerību stariņš. Kārlis ir Dzelzs vīrs, viņam jābūt dzīvam. Taču sekoja paziņojums, ka starp izdzīvojušajiem Kārļa nav. Netaisnīgi un neizsakāmi sāpīgi.»
Māris Akmentiņš, draugs
* * *
«Kad iepazinos ar Kārli, bija pavasaris. Man divdesmit seši, viņam – divdesmit deviņi. Viņš bija kā nepieradināts kaķēns – no citas pasaules, maigs un mīlīgs. Pilnīgs pretstats tai personībai, kas gāja hokeja laukumā un gūlās ripas ceļā vai grūda apmalē pretinieku. Tur viņš bija stiprs, bet ārpus hokeja laukuma... Nevaru teikt, ka ievainojams, drīzāk ļoti jūtīgs cilvēks, emocionāls, juteklisks. (..)
Kārlis bija radīts savam ceļam, bet man vajadzēja ģimenē būt par mums abiem. Tā šo dzīvi veidojām – ar ārējo spožumu, ko redzēja publika, līdzjutēji, bet otrā pusē palika skarbums, kam gājām cauri. (..) Viņa mūža mīlestība bija hokejs, tas viņam sagādāja prieku. Režīms, kam Kārlis bija sevi pakļāvis, savā ziņā bija kā dzīves jēga – tas sēdēja viņā iekšā līdz kaulu smadzenēm. Viņam tas nebija pienākums – tā viņš hokeju nekad neuztvēra. Drīzāk tā bija viņa būtība. (..)
Tradicionālajai ģimenes dzīvei Kārlis nebija gatavs – tas viņam bija liels atklājums. Viņam bija grūti pielāgoties, piemēroties. Čaļu barā – tur viss bija skaidrs. Ģimenē – spurojās. Tajā pašā laikā labi redzēju, ka Kārlis centās. Viņš nobrieda par vīru un tēvu – pamazām, bet pamatīgi. (..) Tad viņš aizbrauca. Vienojāmies: ja nespēsim sadzīvot ar šo tālumu, ar atšķirtību, tad sezonas sākumā braukšu pie viņa uz Jaroslavļu. Dienā, kad komandai vajadzēja izlidot uz Minsku, reisu pārcēla uz nākamo dienu. Kārlis atgriezās mājās – piešķirtajā dzīvoklī – un piezvanīja mums uz Ameriku. Viņš izmantoja Skype, lai varētu ar meitenēm parotaļāties. Viņi spēlēja paslēpes. Kārlis lika meitām slēpties, bet pats kā burvis minēja, kur viņas tajā brīdī atrodas. Bija liela kņada un jautrība! Es paslepus sūtīju viņam ar mobilo tālruni ziņas, kur tagad viena vai otra ir nolīdusi – zem galda, virtuvē, skapī... Meitenes nesaprata, kā tētis viņas atrast. Domāja, ka tās patiešām ir pārdabiskas spējas, ka viņš ir tik varens un spēcīgs! Bija jau ar’.»
Zane Skrastiņa, sieva
* * *
«Redzēju, cik ļoti Kārlis mainījās pēc otrās meitas piedzimšanas – nobriedis, atbildīgs. Bērnus viņš lutināja, jo tāda ir viņa būtība. (..)
Viņa līgums ar Jaroslavļas klubu bija vairāku apstākļu sakritība, taču nekad netiku dzirdējis, ka pirmajā vai kādā citā vietā tiktu pieminēta nauda. Tai nebija nozīmes, daudz vairāk Kārlis uztraucās par sadzīvi, kas viņu sagaida Krievijā. (..) Vienvakar viņš man piezvanīja no Dalasas: «Viktor, palīdzi! Krieviem līdz pirmdienas rītam vajag manu dzimšanas apliecību, lai noslēgtu līgumu. Aizbrauc uz Baltezera mājām un paņem no kumodes. Gan atradīsi.» Skrēju, meklēju – jā, atradu. (..) Tagad domāju – varēju taču to apliecību neatrast, tā varēja būt nozudusi, kaut kur nolikta un aizmirsta.»
Viktors Ābols, sievastēvs
* * *
«2011. gada vasaras sākumā redzēju zīmīgu sapni, ka Skrastiņš paraksta līgumu ar Jaroslavļas Lokomotiv. Tobrīd par to neviens vēl neko nezināja. Vēlāk Kārlis man pastāstīja, ka tik tiešām vienojies ar Lokomotiv, tikai līdz 1. jūlijam nedrīkstēja par to atklāti rakstīt. Atklātībā šī ziņa parādījās pēc dažām nedēļām. Nezinu, kāpēc, bet mani pārņēma sajūta, ka Kārlim nevajag braukt uz Jaroslavļu. Ja toreiz par šo dīvaino sapni nebūtu izstāstījis Ģirtam Ankipānam, neviens man tagad neticētu. (..)
Pirms aizbraukšanas uz Jaroslavļu Kārlis atstāja man sava Krievijas mobilā tālruņa numuru, kas, starp citu, beidzās ar cipariem 3737. Šie skaitļi viņam bija zīmīgi. «Sazvanāmies, bet nākamreiz tiksimies 25. oktobrī,» pirms atsveicināšanās sacīja Kārlis. Tajā datumā bija plānota Jaroslavļas Lokomotiv spēle Rīgā. Braucot uz lidostu, Kaža taksometrā atstāja savu mobilo tālruni ar Latvijas numuru. Liekas, tā nebija laba zīme. Taksists uz karstām pēdām sameklēja Skrastiņu un atdeva viņam tālruni. Pateicībā šoferim tika hokeja nūja ar Kārļa autogrāfu.»
Armands Beizīters, draugs
***
Kārlis Skrastiņš
• Dzimis 1974. gada 9. jūlijā Rīgā
• Hokeju sācis spēlēt sešu gadu vecumā Dinamo sporta skolā
• Kopš 1992. gada – profesionāls hokejists
• No 1992. līdz 2010. gadam spēlējis Latvijas izlasē. Komandas kapteinis
• 2005. un 2009. gada pasaules čempionātā, 2010. gada olimpiskajā turnīrā
• 1998. gadā NHL drafta devītajā kārtā izraudzīts ar 230. numuru (Našvilas Predators)
• 1999. gada 9. februārī debitēja NHL (pret Detroitas Red Wings)
• 2007. gada 8. februārī aizvadīja 487. spēli NHL pēc kārtas, labojot līgas aizsargu rekordu, kas kopš 1968. gada 4. februāra piederēja Timam
• Hortonam (viņš neizlaida nevienu maču no 1961. gada 11. februāra līdz 1968. gada 4. februārim)
• 2007. gada 25. februārī pārtrūka 495 pēc kārtas aizvadīto spēļu sērija
• 2008. gada 26. februārī aizmainīts no Avalanche uz Floridas Panthers
• 2011. gada 7. septembrī gājis bojā aviokatastrofā