Bijušie iekšlietu ministri pieļauj, ka viens no fotoradaru projekta klupšanas akmeņiem varētu būt neveiksmīgi sastādītais līgums starp valsti un privāto partneri. Par tālāko projekta nākotni vienota skatījuma viņiem nav, bet lielākā daļa aptaujāto ir pārliecināta, ka valstij radarus vajadzētu atpirkt.
Pati Iekšlietu ministrija joprojām neko nekomentē, uzsverot, ka jāgaida līdz 28. septembrim, kad savus priekšlikumus solījies iesniegt fotoradaru ražotājs Vitronic. Līdz tam ne par kādiem iespējamiem attīstības scenārijiem, ne citām ar šo projektu saistītajām lietām runāt nevarot, Neatkarīgajai norādīja iekšlietu ministra Riharda Kozlovska preses sekretāre Daiga Holma. Par šogad un nākamgad iekasēto arī vēl neko nevarot pateikt – tiek gatavots informatīvais ziņojums, kurā gan, visticamāk, 7,3 miljonu, ko paredzēja no pārkāpējiem iegūt 2013. gadā, vietā būšot mazāka summa.
Bijušie eksministri, slavējot projekta ieceri, atzina, ka diemžēl tā ieviešana sabojājusi labo domu un līdz ar to arī sabiedrības attieksmi. «Nu nevajadzēja pret šo ieceri būt tik naidīgai attieksmei. Šāda prakse taču pastāv arī citās valstīs,» savu izbrīnu pauda Linda Abu Meri (Mūrniece). Mareks Segliņš, nežēlojot izteiksmīgus vārdus – «projekts ir izgāzts, sabojāts, nejēdzīgs», tāpat kā pārējie aptaujātie nevarēja īsti paskaidrot, kāpēc tas tā noticis. Acīmredzot vaina esot valstij neizdevīgajos līguma noteikumos, kā arī neveiksmīgā privātā partnera izvēlē.
Jānis Ādamsons, kas darbojas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, projekta klupšanas akmeņus saskata ne tikai neveiksmīgi sastādītajā līgumā, bet arī tā izpildes kvalitātes nekontrolēšanā. Viņu gan izbrīnot, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nav nekādus pārkāpumus atradis ieviešanas, uzstādīšanas un apkalpošanas konkursā, ko rīkojusi L. Mūrnieces vadītā Iekšlietu ministrija. J. Ādamsons par lielāko grēkāzi tomēr uzskatot Vitronic Baltica, un šādu pārliecību vēl vairāk nostiprinājuši Saeimas komisijā dzirdētie fotoradaru uzstādītāja argumenti, kāpēc nav izdevies izpildīt līgumsaistības. «Radās iespaids, ka šī kompānija nebija pat taisījusies projektu pilnībā īstenot. Patiesībā viņu skaidrojums izsauca smaidu – tik nepārliecinošs tas izklausījās,» teica J. Ādamsons.
Jānis Zaščirinskis pauda šaubas, vai valstij vajadzējis tā steigties: ja naudas nebija, bija jāatliek projekts uz vēlāku laiku un jārealizē tas pašai. «Jo privāts uzņēmums tik domā par peļņu un cer, ka viss notiks ātri – re, sabūvēsim tik radarus, kur gribēsim, bet izrādās, ka tā lietas nenotiek,» sprieda eksministrs.
Par tālāko risinājumu vairākums aptaujāto izteicās piesardzīgi, bet visbiežāk tika minēta esošo radaru pārpirkšana no Vitronic un pārņemšana valsts pārziņā, tālāk risinot projekta juridiskās lietas. Tas nebūtu īpaši būtiski, vai to turpmāk apsaimniekotu Iekšlietu ministrija vai Satiksmes ministrija. (SM gan nesaka ne jā, ne nē par šādu papildu pienākumu, tik atbild, ka par turpmāku fotoradaru izmantošanas modeli Latvijā lems darba grupa.) Bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs un policijas šefs Juris Rekšņa pat pieļāva, ka ir kāds risinājums, kas sabiedrībai līdz šim nav rādīts.