Mācību līdzekļi un bezmaksas izglītība joprojām ir pedagogu viskarstāk apspriesto jautājumu lokā, jo nav saprotams, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Tas dodot vielu bezgalīgām interpretācijām, skolas jūtoties kā ķīlnieki un direktori nesaprot – ko darīt, jo pašvaldības nespēs iegādāties visus skolēniem nepieciešamos mācību līdzekļus.
Tiekoties ar Rīgas skolu direktoriem, tiesībsargs Juris Jansons uzsvēra, ka viņš kā starpnieks starp sabiedrību un valsts varu nav atkāpies no savas pārliecības, ka pamata un vidējai izglītībai Latvijā jābūt bez maksas, kā to nosaka Izglītības likums.
Tiesībsargs: var lūgt, ne prasīt
Vecākiem nav jāpērk mācību līdzekļi, un skolas nedrīkst no viņiem to prasīt.
Starp pedagogiem un tiesībsargu izraisījās kaismīgas debates – kas tad īsti ir mācību līdzekļi: vai tās ir mācību grāmatas un burtnīcas, vai arī tajos, piemēram, ietilpināms sporta tērps un cits aprīkojums. J. Jansons gan norādīja, ka likumā ir skaidri noteiktas katras puses kompetences un arī tas, ka mācību līdzekļi nozīmē – viss nepieciešamais izglītības standarta apguvei. Viņš gan piekrita, ka pašlaik ar valsts atvēlētajiem līdzekļiem skolas neko daudz nevar iegādāties un pat ar nākotnē plānotajiem 7 latiem vairāk par pusotru grāmatu neiznāks, tāpēc lielākais slogs arī turpmāk gulsies uz pašvaldību pleciem. «Jā, jūs esat ķīlnieki, bet vislielākie ir mūsu bērni!» secināja J. Jansons, mazliet pieļāvīgāk piebilstot, ka vienīgais risinājums esot vecākus lūgt piedalīties mācību līdzekļu iegādē, bet ne to pieprasīt.
Jāatbild valdībai, ne pedagogiem
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāja Eiženija Aldermane noraidīja uzstādījumu, ka pie visas šīs jezgas vainīgas skolas, to vadība un pašvaldības. Pilnīgs absurds esot visu atbildību tagad prasīt no pedagogiem, sodot viņus vai liekot rakstīt atlūgumus. Valdībai būtu jāatbild par to, kas nav izdarīts vairāku gadu garumā. Tas taču skaidrs, ka neviens šobrīd nespējot atbildēt uz jautājumu: kas ir bezmaksas mācību līdzekļi, par ko jāatbild valstij un par ko – pašvaldībai. «Pašlaik ir tikai likuma burts, bet nav izstrādāta kārtība, kā to nodrošināt. Nekad nav bijuši tādi laiki, kad vecāki nav līdzdarbojušies mācību līdzekļu iegādē,» teica E. Aldermane, uzsverot – ja arī šis jautājums bija jārisina, tad ne skolas gada sākumā, jo tas satracināja sabiedrību un vecākus.
Pedagogi vērsa uzmanību, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), lai gan sākotnēji apliecinājusi vēlmi uzņemties atbildību jautājuma risināšanā, tagad tikai atvēcinās, ka tas ir pašvaldību vai sociālo dienestu ziņā, un vispār – vecāki lai rūpējas par savu bērnu izglītību! Arī paša izglītības un zinātnes ministra risinājums attiecībā uz mācību līdzekļiem, šķiet, pašlaik ir: katram skolēnam pa planšetdatoram. «IZM pirms tam bija noteikusi, ka vecākiem saraksti ar iegādājamiem mācību līdzekļiem jāatdod līdz mācību gada beigām. Skolas to arī izdarīja, turklāt manis vadītajā mācību iestādē to apstiprināja skolas padome, bet tad – ap Jāņiem – saņemu tiesībsarga vēstuli par šādas rīcības nelikumību. Kur tad viņš bija agrāk?» nesaprašanā ir Rīgas 84. vidusskolas direktore Vineta Misgirda.
Pašvaldības visu samaksāt nevarēs
Tiesībsargs kā vienu no labiem risinājumiem minēja Garkalnes pašvaldību, jo tā mācību līdzekļus sava novada bērniem apmaksājusi – skolas vien iesniegušas nepieciešamo lietu sarakstus un rēķinus. Garkalnes vidusskolas direktors Laimnesis Bruģis, apliecinot, ka tā patiešām ir, Neatkarīgajai norādīja, ka to noteikti nevar izdarīt visas pašvaldības. Viņu novadā tas ir iespējams tāpēc, ka tajā ir tikai divas skolas – ar 400 audzēkņiem, līdz ar to summas nav lielas.
Citās pašvaldībās un skolās mēģina tikt galā pēc esošās rocības. Tomēr bez vecāku vai valsts atbalsta labu izglītības kvalitāti nodrošināt nebūs iespējams. Tāpēc šis jautājums jārisina pēc iespējas ātrāk, lai vismaz līdz nākamā gada budžeta izveidei pašvaldībām būtu zināms, ar kādām summām nāksies rēķināties. Gan Rīgas, gan citu novadu skolas uzsvēra, ka vecāki vismaz pašām skolām līdz šim neesot sūdzējušies par dalību mācību līdzekļu iegāde. Vairāki skolu direktori apliecināja, ka visas mācību grāmatas iegādājas mācību iestāde, kā izņēmums tika minētas svešvalodu grāmatas un darba burtnīcas, kuras parasti pirkuši vecāki, un arī tagad pašvaldība par tām nevarēšot samaksāt. Piemēram, Jēkabpils pamatskolas direktore Silvija Dreimane sacīja, ka jau šogad atteikušies no darba burtnīcām pirmās klases bērniem. Līdz ar to 1. klases skolēnam mācību līdzekļiem vidēji nācies tērēt apmēram 15 latu. Viņa uzskata, ka nevajag pārmērības, bet vajag vecākiem visu izskaidrot, kas un kāpēc vajadzīgs, tad arī iebildumu nebūs.