Andrejs Žagars: "Tā bija tāda labā nozīmē spītība"

© F64 Photo Agency

Augusts un septembris ir laiks, kad Latvijas profesionālie teātri iepazīstina publiku ar jaunās sezonas plāniem. Izņēmums šajā ziņā nav arī Latvijas Nacionālā opera (LNO). Tomēr saruna ar tās direktoru Andreju Žagaru nav iedomājama bez jautājumiem, kas skar LNO finanšu situāciju un attīstību ilgākā laika posmā.

Nu jau gandrīz gadu, no malas skatoties uz notikumiem, kas risinās ap LNO, kaut ko saprast ir grūti. Vienu dienu mediju ziņās Andrejs Žagars ir teju vai izraisījis LNO finanšu katastrofu, nākamajā viņš ir labs diezgan, lai vadītu operu arī turpmāk. Savukārt šovasar operai valdība piešķīra dāsnu summu parādu dzēšanai, tomēr šai oficiālajai ziņai masu medijos kā piekabe sekoja nākamā – ja Žagars vēl kādreiz prasīšot naudu, viņu nekavējoties atlaidīšot kopā ar visu LNO vadību. Laikam jau tikai vecais, labais spiegs un dramaturgs vienā personā – Pjērs Bomaršē – spētu to visu iemūžināt kādā dramatiskā triloģijā. Kamēr tas nav noticis, sarunā ar Neatkarīgo operas direktors pats skaidro šos notikumus.

– Ļoti būtiski ir saprast, ka opera ir valsts akciju sabiedrība, bet esmu vienīgais tās valdes loceklis. LNO darbojas konsultatīvā padome. Tās sastāvā ir Kultūras ministrijas pārstāvis, Finanšu ministrijas pārstāvis, Rīgas domes pārstāvis, Kultūras ministrijas izveidotās Nacionālās kultūras padomes un Mūzikas padomes pārstāvji, Nacionālās operas arodbiedrību pilnvarots pārstāvis un divi Nacionālās operas deleģēti pārstāvji. Padomē visi ir vai nu nozares eksperti, vai finanšu speciālisti. Kopš krasā budžeta grieziena 2009. gadā, kad LNO finansējums tika samazināts trīskārt, visu šo laiku esam ļoti rūpīgi kopā strādājuši. Tik lielam kuģim apturēt gaitu ir ļoti grūti. Operā, kurā ir nodarbināti ap 600 cilvēku, plānošana notiek gadiem uz priekšu. Attiecīgi mēs uzņemamies saistības. Trīs budžeta griezieni radīja ļoti nopietnas sekas. Pirms tam, no 2000. gada, kad tika sakārtots operas finansējums, līdz 2009. gadam problēmu nebija. Šeit vēlos īpaši izcelt, ka LNO ir vienīgais operas un baleta žanra uzturētājs valstī un LNO kā nacionālas nozīmes kultūras institūciju regulē Latvijas Nacionālās operas likums, kas LNO ir noteicis ļoti konkrētus uzdevumus – īstenot desmit Latvijas Nacionālās operas likumā noteiktās funkcijas. Šīs funkcijas aptver gan jaundarbu radīšanu, gan nodrošināt regulāru un plašai sabiedrībai pieejamu operas un baleta izrāžu repertuāru, gan kultūrizglītojošā darba veikšanu, gan valsts kultūrmantojuma un līdz ar to Latvijas tēla reprezentēšanu ārvalstīs u.c. Citās Baltijas valstīs šīs funkcijas veic nevis viens, bet vairāki teātri: Igaunijā – divi operas teātri: Tallinā un Tartu, bet Lietuvā – trīs: Viļņā, Kauņā un Klaipēdā.

Kopš 2009. gada likumā noteikto funkciju apjoms un LNO pieejamo finanšu līdzekļu apjoms nav bijis samērojams. Tāpēc esmu patiesi gandarīts, ka šajā vasarā pēc LNO funkciju audita mūsu neatlaidīgais darbs iegūt finanšu palielinājumu ir vainagojies.

– Tātad lasītājiem, kam nudien varētu būt grūti saprast, kas pēdējo desmit mēnešu laikā notiek LNO, varat vēlreiz apstiprināt, ka funkciju audits, par ko savas darbības sākumā daudz runāja ministre Žaneta JaunzemeGrende, ir paveikts?

– Jā. Kultūras ministrija atrada par iespējamu veikt operā funkciju auditu. Audits atzina, ka operas finansējums ir kritisks. Operas vadībai šis audits daudz nozīmēja. To ļoti detalizēti veica starptautiska auditorkompānija Ernst & Yong. Pamatojoties uz audita rezultātiem, tika dots uzdevums izstrādāt trīs attīstības scenārijus. Sadarbojoties ar ministriju, tos arī izstrādājām: attīstības scenāriju, stagnācijas scenāriju un lejupslīdes scenāriju. Ministrija atzina, ka vienīgais scenārijs, kura ietvaros mēs 2013. gadā kā vienīgais operas un baleta teātris Latvijā varam veikt to, ko no mums gaida, ir attīstības scenārijs. Domāju, ka tieši funkciju audita rezultāti ir kalpojuši par uzticības garantu LR valdībai atbalstīt LNO attīstības scenāriju.

Saskaņā ar LNO attīstības scenāriju 2013. gadā LNO savu māksliniecisko programmu balsta uz nacionālā baleta 90. dzimšanas dienu, operas ēkas 150 gadu jubileju, kā arī uz visā mūzikas pasaulē nozīmīgiem notikumiem: Vāgnera 200 gadu, Verdi 200 gadu un Britena 100 gadu jubilejām. Saistībā ar Vāgnera 200 gadu jubileju vēlos īpaši uzsvērt, ka mums obligāti jāizmanto unikālā iespēja pozicionēt Rīgu kā vienu no nedaudzajām Vāgnera pilsētām pasaulē. Starp citu, 60 procenti Nībelunga gredzena biļešu ir rezervētas jau tagad, pateicoties veiksmīgajai sadarbībai ar ārvalstu tūrisma aģentūrām.

Būtiski, ka pirmo reizi pēc Operas nama atklāšanas 1995. gadā valsts ir atbalstījusi skatuves mehānisku atjaunošanas projektu, piešķirot 650 tūkstošus latu skatuves mehānismu sakārtošanai. Skatītājs jau to nejūt, redz zālē zeltu, kas mirdz. Bet skatuves dators un mehānismi ir ražoti un uzstādīti 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Uz skatuves viss notiek elektroniski, bet šiem mehānismiem rezerves daļas vairs nevar atrast, tās jau sen neražo. Līdz ar to jebkurā brīdī var apstāties izrādes. Kāda platforma nelaisties lejā, priekškars necelties vai arī kāda stanga, apdraudot gan mākslinieku, gan skatītāju drošību.

– Kas jums visu šo laiku lika turēties amatā? Zinu cilvēkus, kas nespētu izturēt pat desmito daļu no tā, ko vajadzēja uzklausīt Andrejam Žagaram. Arī publiskajā telpā.

– Jā, to pats sev arī reizēm vaicāju – kāpēc turos, neeju projām. Tā bija tāda labā nozīmē spītība. Esam ļoti daudz sasnieguši. Ne tikai Latvijas mērogā! Nevarēju ļaut to sagraut. Ne jau viens es, to darīja komanda. Ar viņiem es pamatoti lepojos, viens es te neko nebūtu iesācis. Mūsu mērķi ir taisni, motivēti uz izaugsmi un rezultātu, nevis uz procesa simulāciju. Ne jau vienmēr var tikt pie garantēta rezultāta, veicot māksliniecisko jaunradi. Mākslā ir jāuzņemas dažādi riski, bet mūsu komanda vienmēr orientējas uz rezultātu un attīstību. Tas bija pamats tam, ka izturējām visas krīzes. Vienmēr esam informējuši Kultūras ministriju, katru mēnesi nosūtot LNO finanšu pārskatus. Tur bija absolūti visa nepieciešamā informācija, nekas netika slēpts. Mediju un sabiedrības viedokli jau nav iespējams iespaidot. Tomēr reizēm ļoti kaitina tas, ja redzi, ka pat profesionāliem un gudriem žurnālistiem nav bijis laika iepazīties ar situāciju. Es saprotu, ka arī viņi ir aizņemti, bet, kad neiedziļinoties tikai pārpublicē pirmo ziņu avotu – tas veļas pāri, kā tāda milzu sniega pika. Bet mēs visi kopā dzīvojam jaunā sabiedrībā, kurai ir tikai 20 gadu. Tai ir jāizslimo visas bērnišķīgās slimības kā jebkurai demokrātijai.

Mani pašu tagad visvairāk uztrauc, lai 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, mēs visi kultūrā varētu vienoties un labā nozīmē pārsteigt. Lai varētu dot visu labāko, kas mums ir. Lai tie nav svētki pašiem – jo pašiem sev svētku mums ir daudz. Eiropas kultūras galvaspilsētas gads ir domāts tam, lai valsts kopumā uzlabotu savu tēlu un atpazīstamību.

– Īpaši jau ņemot vērā lietuviešu izgāšanos un skandālus…

– …Kuri uzšāva gaisā milzu līdzekļus, kas tika ieguldīti pirotehnikā. Igauņi šajā ziņā bija daudz gudrāki un pragmatiskāki. Lai gan viņiem nebija iespēju pārsteigt, viņi radīja ļoti daudz kvalitatīvu mākslas notikumu. Mums šajā ziņā potenciāls ir daudz lielāks. Ne jau tikai LNO, bet arī citām kultūras institūcijām. Tāpēc nedrīkst pieļaut, ka tagad šīs institūcijas novājina. Gan finansiāli, gan no talantu potenciāla viedokļa. Pat tad, ja 2013. gada nogalē pēkšņi atrastos lieki miljoni, nevarēs taču vairs uztaisīt ļoti spožu 2014. gadu, ja pamats būs zudis. Jāgatavojas ir jau tagad, jo nezinu, kad Latvijai atkal tiks tāda iespēja – iegūt Eiropas kultūras galvaspilsētas godu. Katrs nākam no savas mazās vietas, bet pasaulei Latvija ir Rīga. Nezinu, kad Rīgai atkal būs iespēja sevi tik spoži pozicionēt. Ja nu mēs ar kaut ko varam konkurēt Eiropā, cik tad mums šo jomu vispār ir, bet ar kultūru mēs to tiešām varam, īpaši jau mūzikā, kur mums ir spoža izpildītājmākslinieku plejāde, izcila jauno diriģentu paaudze. Tā taču ir atdeve Rīgai, Latvijai, un liels ieguldījums valsts tēla veidošanā!

– Viens pietiekami sens un droši vien pietiekami dārgs projekts ir abpusējās viesizrādes – LNO Maskavas Lielajā teātrī, bet Maskavas Lielais teātris viesosies Rīgā. Tas ir starpvalstu līgumā ierakstīts projekts.

– Jā! Šīs viesizrādes tiek organizētas uz starptautisku līgumu pamata, ko slēdz abu valstu kultūras ministri, vienojoties par viesizrāžu norises kārtību un starpvalstu kultūras programmām. Man ir liels gandarījums, ka LNO Maskavas Lielajā teātrī ir viesojusies vairākkārt – 2003. un 2006. gadā, un tagad atkal plānojam apmaiņas viesizrādes 2013. gadā.

– Lielā teātra viesizrādes Rīgā ir 2014. gada notikums, gan jau par to vēl runās daudz, bet mazā LNO vispirms dosies viesizrādēs uz pasaulslaveno Boļšoj teatr. Tas nudien nav maz!

– Man par to ir vislielākais lepnums. Pēc Lielā teātra restaurācijas viesizrādēs būs La scala un tad Latvijas Nacionālā opera. Lielā teātra politika ir sadarboties ar pasaules lielajiem opernamiem. Viņi par saviem partneriem izvēlas Ņujorkas Metropolitan opera, Parīzes un Madrides operas, jau pieminēto La scala un Londonas Koventgārdena operu. Ļoti labi, ka esam iekļuvuši tik prestižā A kategorijas opernamu kompānijā, uzstāsimies abās zālēs – vēsturiskajā un jaunajā. Viesizrādēs mums pievienosies daži no mūsu visizcilākajiem solistiem, kas tagad uzstājas pasaulē. Kristīne Opolais pēc debijas Ņujorkas Metropolitan operā Pučīni La Rondine janvārī pievienosies mums, atsakoties no kontrakta Valensijā. Tas ir ļoti pagodinoši. Lucia di Lammermoor titullomā iejutīsies Sonora Vaice! Tas piešķir notiekošajam īpašu atpazīstamību, jo Krievijā netrūkst savu labu dziedātāju.

– Būtībā viesizrādes Maskavā ir pasākums, kas dod iespēju sevi parādīt, un tur nedrīkst izgāzties. Diezin vai tur kāds gaida novājinātu LNO.

– Tieši tā, jo tur veidojas arī LNO nākotne. Iepriekšējās reizēs mums izdevās sevi labi parādīt, saņēmām labas recenzijas, tas bija ļoti nozīmīgi. Pēc remonta, kas beidzās pērn, tā būs tikai otrā pilnā sezona, kuru strādās Lielais teātris, un mēs jau gada sākumā dodamies viesizrādēs uz Maskavu.

– Viesizrādes – tā ir nauda. Cik tas maksā?

– Tie patiesībā ir divi – starpvalstu līgums starp ministrijām un līgums starp teātriem, kuros ir stingri regulēti finansēšanas modeļi. Abas puses sedz zināmu izdevumu daļu. Braucot uz Maskavu, mēs segsim atlīdzību māksliniekiem un transporta izdevumus. Summa nav nekāds noslēpums – tie ir apmēram 150 līdz 200 tūkstoši latu. Savukārt uzņēmēja puse nodrošina visus uzturēšanās izdevumus, reklāmu, skatuves. Kad viņi viesosies Rīgā, tad, protams, mēs segsim viesnīcas izdevumus, mārketingu.

– Vai ir kādi starptautiski plāni bez Maskavas viesizrādēm?

– Ļoti nopietni strādājam ar Ķīnu. Tur pēdējos gados uzcelti vairāki izcili operteātri, kurus projektējuši labākie pasaules arhitekti. Es esmu aicināts piedalīties tur vairākās konferencēs un prezentēt Latviju. Esam bijuši vairākkārt viesizrādēs Honkongā, Makao un Taivānā. Var teikt, ka mūs šajā reģionā atpazīst. Eiropā tagad krīzes dēļ teātri ne tik daudz dodas apmaiņas braucienos, bet Āzija un arābu valstis ir ļoti perspektīvs virziens. Viens no skaistākajiem operteātriem pasaulē nesen ir uzcelts Omānas galvaspilsētā Maskatā, esam sarunu procesā par viesizrādēm tur. Tas ir ļoti svarīgi gan mums pašiem LNO, gan Latvijas atpazīstamībai, bet tuvākās plānotās viesizrādes ir Makao un Honkonga 2013. un 2014. gadā.

– Kā izskatās nākamā sezona pašu mājās?

– Iepriekšējo sezonu beidzām ar divām ļoti veiksmīgām un skatītāju pieprasītām izrādēm, kas mums arī finanšu ziņā nesa labus ienākumus – baletu Bajadēra, kur visas izrādes bija simtprocentīgi pārdotas un operu Lucia di Lammermoor. Pēc sarežģītās un grūtās sezonas tas bija ļoti patīkami. Nākamās sezonas galvenais notikums ir viss Nībelunga gredzena cikls. Latvijā pēdējoreiz to varēja piedzīvot 1903. gadā. Nedrīkst ignorēt, ka Rīga ir Vāgnera pilsēta. Ja mums repertuārā būtu Parsifāls, Tristians un Izolde, Loengrīns, Tannheizers, tad varētu sacīt – iestudējam vēl vienu, un pietiks, bet mums ir tikai Klīstošais holandietis. Tas ir galvenais notikums. Lai interesanta būtu visa sezona, esam izveidojuši vairākus muzikālus pārsteigumus. Sezonu tradicionāli sākam ar latviešu autora darbu, šogad tā būs Andra Dzenīša opera Dauka. 28. septembrī būs Marinas Rebekas solokoncerts. Izrādē Pīķa dāma septembrī viesosies leģendārā Jeļena Obrazcova un Aleksandrs Antoņenko – divi šobrīd izcilākie šīs operas savu lomu interpreti pasaulē. Oktobrī gaidām arī Birmingemas orķestri ar mūsu izcilo diriģentu Andri Nelsonu, bet baleta trupā būs Allas Sigalovas veidotā Otello pirmizrāde – laikmetīgs balets, kas balstīts uz Baha mūziku. Novembrī Kristīne Opolais dziedās Bohēmā. Decembrī gaidāms Toskas atjaunojums ar Lieni Kinču titullomā, Skarpija lomā Jānis Apeinis un Kavaradosi – Andris Ludvigs. Esmu gandarīts, ka Toskas atjaunojumā visi solisti būs vietējie mākslinieki. Decembrī balets svinēs savu 90. jubileju, būs baleta zvaigznes. Gada nogalē pie mums viesosies LNSO ar Elīnu Garanču, būs arī galā koncerti ar lielisku solistu buķeti, proti, Pritija Jende no Dienvidāfrikas, Nino Surguladze no Gruzijas un Murats Karahans no Turcijas. Janvārī taps bērnu opera – Britena Mazais skursteņslauķis ar Doma skolas kora piedalīšanos. Tad sekos divi baleta projekti – Pieci tango, bet brazīliešu horeogrāfs Vainrots iestudēs baletu pēc Tenesija Viljama Ilgu tramvaja motīviem. Tad nāks Nībelunga gredzena visu izrāžu apvienojums. To rādīsim arī jūnija pirmajā nedēļā Rīgas operas festivālā. Festivāla otrajā nedēļā rādīsim dažādas izrādes. Būs Pučīni, Verdi, arī jau minētā Dzenīša Dauka, Rīgas operas festivāla noslēgumā viesosies Maskavas ŅemirovičaDančenko teātris ar divām RimskaKorsakova operām. Vēl 2013. gada nogalē plānojam iestudēt Jura Karlsona oriģinālbaletu Karlsons lido, un Ērika Ešenvalda operu Iemūrētie, Prokofjeva operu Mīla uz trim apelsīniem, atzīmēt Britena simtgadi un Verdi 200 gadu jubilejas svinības ar Makbeta iestudējumu.

– Bet kā ar 2014. gadu?

– Sāksim ar Riharda Vāgnera Rienci iestudējumu. To veidos Kirstena Dēlholma. Tas būs tāds Rīgas Rienci variants ar ļoti spēcīgām vizuālām zīmēm. Tam sekos Mocarta Figaro kāzas, plānojam iestudēt Kristapa Pētersona operu Šahs, Romualda Kalsona operu Pazudušais dēls, būs dažādu pasaules valstu horeogrāfu darbi, kas balstīti uz Pētera Vaska mūziku. 2014. gada vasarā notiks vērienīgs festivāls ar Parīzes OpéraComique un Maskavas Lielā teātra piedalīšanos. Rudenī būs pirmizrāde Maskata operai Valentīna, nobeigsim ar pasaulslavenā Kaliksto Bjeito (Spānija) iestudējumu. Visam gadam cauri vīsies projekts Dzimis Rīgā, koncertu cikls, kurā uzstāsies Rīgā dzimuši mākslinieki. Savu līdzdalību jau ir apstiprinājusi Inga Kalna un Egīls Siliņš. Plānojam Bežāra baleta trupas viesizrādes. Savukārt 2015. gadu plānojam saistībā ar Latviju kā Eiropas Savienības rezidējošo valsti. Plānojam Štrausa Rožu kavalieri, Pučīni un Verdi operu jauniestudējumus.

– Kādi ir Andreja Žagara – režisora – plāni?

– Man kā režisoram nākamais gads būs Vāgnera gads, jo ārpus Latvijas jāiestudē Leongrīns un Tannheizers. Leongrīns (Viļņā, Bratislavā) un Tannheizers (Maskavā, Prāgā). Savu radošo darbu vienmēr saskaņoju ar Kultūras ministriju un pirms došanās uz ārvalstu teātriem pieprasu bezalgas atvaļinājumu.

Latvijas Nacionālajā operā es ieturu ritmu – neveidot iestudējumus biežāk kā reizi pusotra gada laikā. Nākamais operas iestudējums, ko vēlos veidot Latvijas Nacionālajā operā, strādājot kopā ar LNO māksliniekiem, ir Verdi opera Makbets.

– Bet kā ar Andreju Žagaru – operas direktoru?

– 2011. gada nogalē iesniedzot savu pieteikumu amatu konkursam uz LNO direktora vietu, atbilstoši konkursa noteikumiem sagatavoju LNO turpmāko trīs gadu mākslinieciskās darbības plānu. Un turpmāko gadu mākslinieciskā programma patiešām ir krāšņa!!! Tāpēc šobrīd man ir vēlme un izaicinājums kā vadītājam augstā mākslinieciskā kvalitātē realizēt 2013., 2014. un 2015. gada plānus.

– Opera ir liels un sarežģīts mehānisms. To jāmāk prognozēt un plānot ilgākā laika termiņā. Kas ir tā lieta vai lietas, kas, ja nesāk pie tā strādāt jau tagad, pēc dažiem gadiem operai varētu radīt problēmas?

– Mūzikas akadēmijai ir nepieciešams labāks finansējums, lai varētu aicināt un motivēt pasniedzēju darbam labākos Latvijas mūziķus. Ja netiks pārkārtota mūzikas izglītības sistēma un ja Mūzikas akadēmijā netiks koncentrēta labāko speciālistu darbība, tad nākotnē varētu rasties kadru problēmas operā. Pasniedzēju algas ir mazas, tāpēc labākie mūziķi izvēlas koncertdarbību. Tas neveicina jauno mūziķu attīstību. Mums, piemēram, ir problēmas metāla pūšamo instrumentu grupā, bet ir ļoti laba koka pūšamo instrumentu skola, stīgu instrumentu skola. Tāpēc ir nepieciešams finanšu instruments, kas ļautu uzaicināt uz Latviju pasniedzējus, kas ir labākie speciālisti savā nozarē un varētu trenēt attiecīgo jomu. Arī vokālajā jomā. Lai nākotnē noturētos tajā līmenī, kuru esam sasnieguši, ir ļoti nopietni jārisina jaunu talantu sagatavošanas un mākslinieku izaugsmes jautājums. Tāpēc, izmantojot ilgu gadu pieredzi starptautisku meistarklašu organizēšanā mūsu operas solistiem, baleta māksliniekiem, diriģentiem un citiem talantīgiem izpildītājmāksliniekiem, esam iecerējuši jaunu projektu Operas akadēmija.

Svarīgākais