Ziņas par Baltijas jūras nāvi ir pāragras

Dzeltenā uzvalkā tērptais bārdainis, kas pilsētu ielās no plakātiem ziņo par Baltijas jūras priekšlaicīgo nāvi, ir koša sastāvdaļa vides un lauksaimniecības sektoru cīņā par Eiropas Savienības finansējumu nākamajos septiņos gados.

Zaļās politikas un lauksaimniecības naudu nolemts sabērt vienā katlā, un tas izraisījis abu nozaru interešu sadursmi. Arī Latvijas lauksaimniecībai draud smagi ierobežojumi.

Konflikta epicentrā ir tā dēvētā zaļā komponente, proti, ar vides aizsardzību saistīti pasākumi, kas zemniekiem saskaņā ar Eiropas Komisijas ieceri būtu jāpilda, lai pilnā apmērā saņemtu subsīdijas: 7% zemes jāizņem no aktīvās lauksaimniecības; ilggadīgos zālājus nedrīkstēs nomainīt pret lietderīgākām kultūrām; viens kultūraugs nedrīkstēs pārsniegt 70% no saimniecības teritorijas.

Zemnieki, protams, ir kategoriski pret, un, jūtot, ka arī Eiropas Parlaments varētu nostāties zemkopju pusē, vides organizācijas pūlas izraisīt plašākas sabiedrības spiedienu uz nacionālajām valdībām. Tāpēc arī Baltijas jūra piepeši mirst.

Pasaules dabas fonda reģionālo organizāciju vadītāji no astoņām Eiropas valstīm un dzeltenais vīrs no reklāmas plakātiem iesnieguši premjeram Valdim Dombrovskim petīciju, kurā paziņo: «Baltijas jūras ekosistēma ir tuvu sabrukumam (..) Šobrīd liela daļa Baltijas jūras jau IR mirusi.» Savukārt atdzīvināt to varētu atbildīga lauksaimniecības politika, mazinot fosfora un slāpekļa nokļūšanu dabā, kā arī lauksaimniecības finansējuma pārdale no tiešajiem maksājumiem uz speciālām programmām, zem kurām arī atrodas vides naudas – piemēram, maksājumi par ainavas uzturēšanu un dažādiem vides aizsardzības pasākumiem.

EK prasa neapsaimniekot zemi

Zemnieku Saeimas pārstāve Maira Dzelzkalēja spriež, ka ar Baltijas jūras miršanu vai nemiršanu te gan nav nekādas saistības. Latvijā salīdzinoši ar citām valstīm ir mazs lopu blīvums, un tāpēc arī fosfora daudzums augsnēs zems. To apliecinot arī lauksaimniecības noteču monitorings. Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktora vietniece Iveta Ozoliņa vēsta, ka pieļaujamās normas netiek pārsniegtas: «Ūdeņi ir samērā tīri.» Attiecīgi nav nekāda pamata apgalvojumam, ka Latvijas lauksaimnieki būtu vainīgi Baltijas jūras nāvē. Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Juris Lazdiņš izsakās vēl skarbāk: «Tie ir klaji meli.»

Vides komponentes ieviešanai kopējās lauksaimniecības politikā valstis konceptuāli piekrīt, taču iebildes izraisa striktās prasības. Obligātā zālāju saglabāšana 2014. gadā fiksētā apjomā nozīmēs, ka, mainoties tirgus pieprasījumam, zemnieki nedrīkstēs audzēt kaut ko citu. Mērķis šim ierobežojumam ir būvēts pretrunīgajā gaisa tirdzniecības biznesā – nepieļaut neapmaksātu CO2 izmešu nokļūšanu atmosfērā. Vēl nepieņemamāka latviešu zemniekiem ir piesārņojuma novēršanas vārdā Eiropas Komisijas pieprasītā aramzemes laišana atmatā, ja 20% lauksaimniecības zemes mūsu valstī vispār netiek apsaimniekota.

Baltijas jūras slimības – hroniskas

M. Dzelzkalēja stāsta, ka rudenī Briselē atsāksies cīņas par valstu tiesībām noteikt pašām, kā vispareizāk būtu tērējama zaļā komponente jeb 30% no lauksaimniecības budžeta.

Zemkopības ministrija ir lauksaimnieku pusē – komisijas prasības ir pārlieku striktas, tas arī norādīts kopējā valdības pozīcijā.

Protams, Pasaules dabas fonda publiskajā petīcijā, kuru tiek aicināti parakstīt visi iedzīvotāji, par problēmas būtību – finansējuma sadali konkurējošām nozarēm – tikpat kā netiek runāts. Toties tiek runāts par jūru – fonda pārstāvis Inguss Purgalis paskaidro: «Tas, lai cilvēkiem vienkāršāk saprotams.» Upes tek uz jūru, nes līdzi piesārņojumu, bet jūrā tas veicina aļģu savairošanos, pūšanu un dažādas ekoloģiskas ķibeles. Sērūdens piesātinātajās dziļūdens zonās skābekļa un dzīvības tikpat kā nav. Šīs slimības Baltijas jūrai ir hroniskas, jo tā ir noslēgta. Turklāt krastos dzīvo 80 miljoni iedzīvotāju. Slodze liela, tomēr ne tik ļoti, lai peldēties būtu jāiet ķīmiskajos aizsargtērpos.

Piesārņojums atnāk

Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes vadītāja Evija Šmite stāsta, ka slāpekļa daudzums pēdējos gados jūrā ir samazinājies. Savukārt fosfora klātbūtni veicina uzduļķošanās pēc vētrām. Tas sadalās lēnāk. «Jā, mūsu jūra ir jutīga, taču tā nav mirusi,» speciāliste skaidro, ka pēc stiprākām vētrām un sālsūdens ieplūšanas no Ziemeļjūras, mirušajās zonās dzīvība atgriežas. Eitrofikācija – piesārņošana ar barības vielām – jūrai patiešām ir problēma. Taču aļģes un tostarp indīgās zilaļģes jūrā vairojušās arī tad, kad krastos civilizācijas nebija.

Vai jūras piesārņojumu varētu mazināt ienākumu atņemšana Latvijas zemniekiem, maz ticams. 40% jūras piesārņojuma atnākot pa upēm, no Polijas, Krievijas, Baltkrievijas. Cits piesārņojuma avots ir kuģi. Bet tās pašas aļģes, kas satelītattēlos redzamas koncentrējamies pie Skandināvijas un Gotlandes, liecina par turienes attīstīto lopkopību, ar ko Latvija ne tuvu nevar sacensties.

Pasaules dabas fonda petīcijā teikts: «Šī ir pēdējā iespēja rīkoties, jo pēc septiņiem gadiem tīra un dzīva Baltijas jūra mums var maksās daudz dārgāk.» Taču ir visai ticams, ka vides organizāciju aktivitātes izraisīs citu sadārdzinājumu – vairāk būs jāmaksā par pārtikas izaudzēšanu.