Stingrs kriminālsods neattur no jaunu pārkāpumu izdarīšanas

«Cietumi neaudzina,» saka Valsts probācijas dienesta vadītājs Aleksandrs Dementjevs. Visefektīvākais sods ir nosacītā notiesāšana, tam seko piespiedu darbs kā papildsods, bet visneefektīvākais ir ieslodzījums, viņš atsaucas uz pirms dažiem gadiem veiktu pētījumu.

Tā autori ir juridisko zinātņu doktors Andrejs Judins un tiesību zinātnes maģistre Ilona Kronberga. Pētījums Recidīva rādītāji, to noteikšanas kārtība un piemērošana Valsts probācijas dienesta un Ieslodzījumu vietu pārvaldes darbā atklāj nepatīkamus faktus. Piemēram, to, ka noziedzīgo nodarījumu reģistrēšana negarantē to atklāšanu. «Lielākā Latvijā reģistrēto noziedzīgo nodarījumu daļa paliek neatklāta. Piemēram, 2009. gadā Valsts policijā atklāto noziedzīgo nodarījumu īpatsvars ir bijis 31,3%, 2006. gadā – 22%.

Objektīvi nav iespējams noskaidrot, kādu daļu no neatklātajiem noziedzīgiem nodarījumiem izdara iepriekš sodītās personas (recidīvisti), tomēr nav pamata uzskatīt, ka to īpatsvars varētu būt mazāks salīdzinājumā ar noziedzīgo nodarījumu recidīvu to noziegumu starpā, kas atklāti,» uzskata pētījuma veicēji. Turklāt viņi uzsver, ka valsts institūcijas nevāc, neapkopo un neapstrādā statistiskos datus par recidīvo noziedzību.

Dauguļa pārvērtības

A. Dementjevs Neatkarīgajai saka – Valsts probācijas dienesta klienti šobrīd ir nosacīti notiesātie, pirms termiņa atbrīvotie un tie, kuriem piespriests piespiedu darbs. «Par recidīvistiem varu runāt virspusēji, ieslodzījuma vietās ar viņiem strādā budžeta līdzekļu ietvaros. Ir progress. Pie mums augstā līmenī tiek attīstīts darbs ar dzimumnoziedzniekiem – jau cietumā. Un, kad iznāk laukā, arī,» viņš piebilst.

Tomēr recidīvists (pēc vecuma – jau pensionārs) Jānis Daugulis ir visspilgtākais piemērs tam, par ko runāts pētījumā. Varētu teikt, ka viņš likumu izstrādātājiem tiesību jomā ir licis mācīties no savām kļūdām.

Par slepkavību un bandītismu vairākkārt tiesātais Daugulis ieslodzījuma vietu atstāja priekšlaikus, jo ieslodzījumā bija uzvedies priekšzīmīgi.

Brīvībā, kopš 2007. gada vasaras, viņš atkal pastrādāja noziegumus, kuru precīzu skaitu zina tikai viņš pats. Recidīvists tagad tiek tiesāts par vienu slepkavību – akla pensionāra nošaušanu un līķa sadalīšanu, par vēl vienu slepkavības mēģinājumu, kā arī par miesas bojājumu izdarīšanu. Atrodoties uz brīvām kājām, viņu tiesāja arī par jaunas sievietes slepkavību, bet pierādījumu trūkuma dēļ attaisnoja. Taču šajā laikā viņš tika notiesāts par izspiešanu un dzimumsakariem ar 16 gadu vecumu nesasniegušu personu.

Par labu uzvedību atbrīvotais recidīvists brīvībā pavadītajos dažos gados nez kāpēc par savu labo uzvedību ir aizmirsis.

Ne reizi vien

Vēl viens akmens tiesībsargu dārziņā ir Gundars Paipals, kurš izvaroja un noslepkavoja 13 gadu vecu meiteni Inčukalnā. Pirms tam viņš vairākas reizes izvaroja citu nepilngadīgo, kuras stāstīto policists ignorēja. Un 2007. gada 14. aprīlī notika jauns noziegums.

Kinoteātra šāvējs Nikolajs Zikovs pirms vairākiem gadiem jau bija neadekvāti rīkojies ar ieroci, vicinājies un draudējis ar to sabiedriskā vietā, tomēr policija viņam ieroča nēsāšanas atļauju neatņēma. Tikmēr N. Zikovs iegādājās vēl piecus ieročus. Un 2011. gada 19. februārī kinoteātrī atskanēja liktenīgais šāviens, kas nogalināja vīrieti.

Maijā tika noslepkavota Elīna Pupiņa, Latgales zoodārza vadītāja Mihaila Pupiņa meita. Viņas vecāki, Mihails un Aija, lūdza sabiedrību atsaukties un informēt par to, vai meitas draugs Jānis Gaigals ir bijis vardarbīgs arī pret citām bijušajām draudzenēm. M. Pupiņš Neatkarīgajai neslēpj, ka viņiem ir bijis iemesls tā jautāt, bet sīkāk nestāsta. Pēc tiesas viņš būtu gatavs runāt vairāk.

Nelabojamu noziedznieku nav?

Jau minētā pētījuma autori ir pārliecināti, ka kriminālsodam jābūt orientētam uz likumpārkāpēja domāšanu un apziņu, nevis ķermeni. Tas nenozīmē, ka viņi aicina atbrīvot no cietumsoda. Vien norāda, ka, sodot par līdzīgu noziegumu izdarīšanu vienu un to pašu cilvēku, valsts atzīst, ka tā nespēj izprast noziegumu izdarīšanas iemeslus un rezultātā sods attiecas uz sekām, nevis uz cēloni.

A. Judins raksta, ka viedoklis par «nelabojamajiem noziedzniekiem» tiek balstīts pieņēmumā, ka recidīvista nākotnes uzvedību nevar ietekmēt ar sodu, jo viens un tas pats cilvēks ir sodīts pat desmit un vairāk reižu, bet tik un tā turpina izdarīt noziegumus. Tāpēc ir aplami uzskatīt, ka tikai stingrs kriminālsods var atturēt no jaunu pārkāpumu izdarīšanas.

Pieminot to pašu Dauguli – jau 90. gados viņš vadīja bruņotu laupītāju grupu, cietumā pavadījis kopumā apmēram 35 gadus un, atrodoties ieslodzījumā, plānojis jaunus uzbrukumus. Vai tiešām tagad, vairāk nekā 60 gadu vecumā, viņš mainīsies?

Pirms atbrīvot – izvērtēt

Recidīvisti var būt atkarīgi no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, viņu rīcību var ietekmēt bezdarbs, nepietiekama izglītība, zems empātijas līmenis, nespēja patstāvīgi risināt savas problēmas utt. Paralēli jāstrādā arī ar šiem faktoriem, nevis katru reizi tikai jāsoda, turklāt jāsoda arvien bargāk, norādīts pētījumā.

Tomēr recidīvista Dauguļa gadījums nav palicis bez pozitīva rezultāta. Viņu nosacīti atbrīvoja pirms termiņa, jo recidīvists bija izcietis trīs ceturtdaļas soda un nebija pārkāpis cietuma režīmu. Tobrīd vēl nebija pieņemti grozījumi Krimināllikumā, kas paredz vairāku papildu nosacījumu izvērtēšanu, lemjot par pirmstermiņa atbrīvošanu. Tagad tādi ir un noziedznieku pirms termiņa var atbrīvot, ja ir pamats uzskatīt, ka persona pēc atbrīvošanas spēs iekļauties sabiedrībā, neizdarot jaunu noziegumu. Priekšlaikus atbrīvojot, tiesai jāvērtē arī tas, kā notiesātais risina un ir gatavs turpmāk risināt savas psiholoģiskās problēmas, kas izraisīja vai varētu izraisīt nozieguma izdarīšanu, u. c. nosacījumi.

Pēdējos gados ir (vai šobrīd tiek) pieņemti vairāki citi dokumenti, kas izvirza prasības un kritērijus notiesāto atgriešanai dzīvē, mēģinot novērst atkārtotu noziegumu izdarīšanas cēloņus. «Likumdošana ir labā kvalitātē. Bet, lai cik perfekta tā būtu, slepkavas sabiedrībā būs un dzimumnoziedznieki arī būs,» saka A. Dementjevs.

***

Viedoklis

Kārlis DREIMANIS, evaņģēlisko kristiešu draudzes Zilais Krusts vadītājs, palīdz bezpajumtniekiem un bijušajiem ieslodzītajiem atgriezties normālā dzīvē:

– Cilvēkus, kuri iznāk no cietuma, sabiedrība atraida. Valsts neliekas ne zinis par šiem cilvēkiem. Ja nav, kur dzīvot, nav ko ēst, tad ko cilvēkam darīt? Lēdmanē taisām centru, kur bijušie ieslodzītie varēs iziet [rehabilitācijas] programmas, dzīvot. Ja viņi te dzīvos, būs jāmaksā. Lai maksātu, vajag darbu. Tāpēc vēlamies šeit veidot darba vietas, lai cilvēkam nav jābrauc uz darbavietu citur, kur pa ceļam viņš var satikt vecos draugus. Valstij vajadzēja akceptēt programmas, ko mēs jau esam izstrādājuši. Piemēram, bija ideja izveidot pusceļa māju, kur [bijušie ieslodzītie] iziet sešu līdz deviņu mēnešu programmu. Bet valsts saka – nē. Kas ar viņiem notiks pēc tam? Atkal jāatgriežas cietumā? Man apnicis par to runāt. Mēs darām savu darbu, un Dievs mūs svētī. Kad uztic Dievam savu dzīvi, tad dzīve mainās.