Smēķēšanas apkarošana cietusi fiasko

Tabakas uzraudzības valsts programma, cigarešu lietotājus pazemojošas bildītes uz paciņām, biedējoši uzraksti un zvērīgs uzcenojums izrādījušies bezspēcīgi argumenti nikotīna atkarības priekšā.

Smēķētāju skaits valstī palielinās, un par to priecājas valsts budžeta veidotāji. Pirmajā pusgadā akcīzes nodoklī par tabakas izstrādājumiem iekasēti gandrīz 48 miljoni, un Valsts ieņēmumu dienests ziņo par tabakas tirgus atveseļošanos pēc krīzes un akcīzes nodokļu politikas izraisītā cenu kāpuma. Raizes gan joprojām sagādā nelegālais cigarešu tirgus, kas no kopējā, pēc tirgotāju aplēsēm, ir apmēram 40%.

Vārdos apkaro, darbos – izmanto

Faktiski Veselības ministrija ir vienīgā institūcija, kas būtu ieinteresēta atradināt cilvēkus no pīpēšanas. Taču šī interese tiek ierobežota līdz līmenim, kas neapdraud Latvijas valsts pelnīšanu uz šīs atkarības rēķina. Cīņa ar smēķēšanu ir būtībā divkosīga ne tikai nacionālā, bet arī Eiropas Savienības līmenī. No vienas puses, smēķētājiem un produktam tiek uzlikti arvien jauni ierobežojumi, no otras – ik gadu milzīgus līdzekļus atvēl tabakas audzētāju subsidēšanai. Diskusijas par šāda atbalsta neētiskumu ES lauksaimniecības ministri sāka jau 2004. gadā, kad tabakas industrijai tika samaksāti 600 miljoni latu. Smēķēšanas atbalstīšana ir pretrunā filozofijai, ka ES pieņemtajiem lēmumiem jākalpo cilvēku labumam un veselībai.

Pagaidām, plānojot ES finanses nākamajam periodam, nekas nav mainījies. Eiropas Komisija nolēmusi, ka tabakas audzētāji varēs gūt atbalstu no Lauksaimniecības fonda arī pēc 2013. gada. Eiroparlamentāriete Sandra Kalniete prognozē, ka parlaments komisijas piedāvājumu turpināt tabakas rūpala subsidēšanu tomēr noraidīs. Ap jauno gadu – redzēsim.

Politizēts produkts

Taču, arī nepiebarojot tabakas industriju, ES un to veidojošās valstis, mūsējo ieskaitot, turpinās no tās baroties. Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs min ilustratīvu aprēķinu. No pārdotas cigarešu paciņas ražotājs nopelna apmēram desmit santīmus, četrus santīmus – tirgotājs, bet pārējo summu samaksā nodokļos. Ražotājs, protams, pelna ļoti daudz, jo paciņas pašizmaksa ražošanā ir apmēram santīms. Tādi dati atrodami internetā un ir arī Veselības ministrijas rīcībā. Taču valsts ieguvums ir nesalīdzināmi lielāks. «Un tā ir divkosība. Vai nu produkts ir atļauts un to brīvi tirgo, vai arī to aizliedz un netirgo,» – tā valsts dekoratīvos pūliņus smēķēšanas apkarošanā komentē H. Danusēvičs. Taču cigaretes ir politizēts produkts, un tiek gudroti arvien jauni paņēmieni tā lietošanas ierobežošanā, iespējams, apzinoties, ka tas nekādi nekaitēs valsts budžetam. Turklāt pelna ne tikai valsts, bet arī dažādi sabiedriski veidojumi, kuru ienākumus veido cīņa ar smēķēšanas postu. Piemēram, mazpazīstamam piecu cilvēku nodibinājumam Ingress par vairākiem semināriem, pāris bukletiem, plakātu un citiem tamlīdzīgiem materiāliem Eiropas Sociālais fonds izmaksājis vairāk nekā 17 tūkstošus latu. Nauda beidzās, un arī nodibinājums.

Plāns izgāzies

2006. gadā, kad darbību sāka Tabakas uzraudzības valsts programma (2006.–2010. gadam), Latvijā pastāvīgi smēķēja 46,6% vīriešu un 18,2% sieviešu. 2011. gadā publiskotais pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošiem paradumiem liecina, ka smēķēšanas izplatība šai periodā ir tikai palielinājusies. Tagad smēķē jau 47,4% vīriešu un 20,7% sieviešu. Tādējādi valsts programmas mērķis – samazināt smēķējošo iedzīvotāju skaitu par 20% – ne tikai nav sasniegts, kā minēts tās noslēguma atskaitē, bet ir pilnīgi izgāzies.

Analizējot valsts īstenoto pretsmēķēšanas kampaņu, reklāmas eksperts Ēriks Stendzenieks secina: «Ir skaidrs, ka nekādas kampaņas smēķēšanas popularitāti nemazina. Uzraksti uz paciņām dod – tieši neko vai pat izraisa pretēju reakciju, tāpat kā jebkura cita cilvēka brīvības ierobežošana. Ja kāda lieta ir kaitīga, tā ir jāaizliedz. Arī heroīnu veikalos Maxima nopirkt nevar. Bet moralizēt ir divkosīgi.» Ē. Stendzenieks pats nepīpē. Savulaik viņa vadītā reklāmas aģentūra MOOZ taisīja kampaņu līdzeklim, kas palīdz atbrīvoties no atkarības. Veselības inspekcija tā reklāmu aizliedza.

Pirmajos gados, kad Eiropā sākās pret smēķēšanu vērstās kampaņas, cigarešu ražotāji esot satraukušies, ka tās kaitēs biznesam. Šobrīd viņi konstatējuši, ka ir ieguvēji – cilvēki pērk tāpat, pīpē tāpat, bet mārketinga budžeti ir būtiski ietaupīti. Reklāmas ierobežojumi traucē, bet arī tos var apiet. Šīs vasaras mūzikas festivālos laipnas meitenes glītās drēbēs nodrošina «smēķētāju servisu» – rekomendējot, dāvinot vai pārdodot konkrētas markas cigaretes.

Ideju nav, modificē vecās

Ja vairāk nekā sešus gadus piekopta stratēģija nav devusi nekādus nozīmīgus augļus, tad loģiska būtu tās maiņa. Taču jaunas receptes nav. Lai vairāk apkaunotu esošos un potenciālos smēķētājus, bildītes uz paciņām varbūt tiks pamainītas ar citām. Ja izdosies ieceri dabūt cauri Saeimai, pašvaldībām rudenī tiks piešķirtas tiesības ieviest papildu smēķēšanas ierobežojumus vai aizliegumus. Ar to palīdzību pīpmaņus varētu patriekt no daudzdzīvokļu māju balkoniem. (Kaut gan šis jautājums ir problemātisks no cilvēktiesību viedokļa – kā var aizliegt lietot legālu produktu cilvēkam piederošā īpašumā.) Iecerēts arī precizēt, kas ir tabakas izstrādājumu reklāma, lai tirgotāji nevarētu apiet aizliegumus. Varbūt skolās vairāk tiks runāts par smēķēšanas kaitīgumu. Taču pēc būtības tā būs vien līdzšinējo nesekmīgo metožu modificēšana. Ir domāts arī par radikālākām lietām, piemēram, par cigarešu tirdzniecību tikai speciālos veikalos, taču tas ir tālākas nākotnes plāns.

«Patiesībā jau mums te notiek cīniņš – sabiedrības veselība pret iekasētajiem nodokļiem,» atzīst Andris Egle. Viņš šobrīd ir galvenais smēķēšana apkarošanas stratēģis Veselības ministrijā un neslēpj zināmu bezcerības sajūtu: «Brīžiem kā ar galvu sienā sitamies.»

Vismaz drēbes nesmird

Statistika rāda – tie, kas sāk pastāvīgi smēķēt, un arī tie, kas pamēģina pirmo cigareti, kļūst arvien jaunāki. A. Egle skaidro, ka briesmīgās bildītes uz paciņām tieši viņiem ir domātas, taču bērnu psiholoģija mēdz nostrādāt ačgārni. Un tad pietiek ar vienu cigareti bara līdera vai mātes zobos, lai jaunieši mestos kūpināt. Visa morāle vējā.

Pieaugušie esot pat vēl grūtāk ietekmējami. Kas smēķē un labi jūtas, tie turpina – tikai paciņu ar baigiem plaušu vai zobu attēliem pagriež uz otru pusi. Kas grib atmest naudas vai veselības dēļ – cīnās paši ar sevi. Citam izdodas, citam – ne.

Smēķēšanas apkarošanas un kontroles pasākumu efektivitātes ziņā Latvija starp ES valstīm pašlaik atrodas 17. vietā. Viduvēji pasākumi ar viduvējiem rezultātiem.

Vienīgais patiešām lielais ieguvums sešus gadus ilgušajā cīņā ar smēķētāju un valsts budžeta atkarību no nikotīna ir aizliegums pīpēt publiskās vietās: kafejnīcās, valsts un pašvaldības iestādēs, darbavietās. To novērtē gan nesmēķētāji, gan arī smēķētāji. Drēbes nesmird.

***

UZZIŅAI

Pastāvīgo smēķētāju

īpatsvars iedzīvotāju vidū

2010. gads: 47,4% vīriešu un 20,7% sieviešu

2008. gads: 45% vīriešu un 15,6% sieviešu*

2006. gads: 46,6% vīriešu un 18,2% sieviešu.

* Kritums saistīts ar ekonomikas krīzi, cigarešu cenu kāpumu un nelegālās tirgus daļas palielināšanos