Kādu vakaru pirms došanās uz Londonu mūsu BMX komandas puiši sēdēja Rubenes trases starta laukumiņā un ēda Cēzara salātus, ko tuvējā krodziņa saimniekmeita bija nodekorējusi ar olimpiskajiem apļiem – zeltainām apelsīna šķēlēm. Par rezultātiem un uzvaru skaļi neviens nerunāja, bet mājienu saprata.
Krodziņa Mazais Ansis komanda vakar pilnā sastāvā gaidīja savus varoņus uz Valmieras šosejas ar uguņošanu, spēcīgiem rokasspiedieniem un karstām bučām. Tieši te – Rubenē –, kur Māris Štrombergs, Ivo Lakučs un Uldis Pūcītis izveidojuši Londonas trases dublikātu, tika kaldināts zelts.
Braucot pa Valmieras šoseju, trasi var redzēt jau pa labu gabalu. Un, protams, tas ir milzīgs magnēts vietējiem puikām. Dienas vidū Neatkarīgā te satiek nākamos štrombergus: Emīlu, Robertu un Andi. Vienam elkoni sedz bieza krevele – mēģinājis paņemt startu kā Štrombis, bet, pēc stāvā nobrauciena pārlidojot pirmajai pumpai, piezemējies garšļaukus. Azartu tas gan nemazina. Emīls plātās, ka šajā trijotnē viņš ir vislabākais braucējs, ka ķiveri ar nevajagot.
Acīmredzot šajā ziņā viņam būs jāmācās no savām kļūdām. Bet kopīgs puikām ir tas, ka visi grib kļūt par slaveniem bēemikseriem. «Tādiem kā Štrombergs.» Olimpiādes laikā visu laiku kursējuši starp televizoru un trasi.
Te, Rubenē, viņiem bieži bijusi iespēja klātienē skatīt savu elku. Turklāt elks esot visnotaļ pieejams – gan aprunājas par braukšanas tehniku un riteņa detaļām, gan iedāvinājis plakātus. Nemaz nav iedomīgs.
To pašu par Māri saka krodziņa saimnieks Vilnis Vagars, degunu gaisā neceļot. Vilnis trako riteņbraucēju kompāniju no sirds iemīļojis, tāpēc arī cenšas palīdzēt trases būvniecības un uzturēšanas darbos, pabalstījis, kad nācies par zemi pašvaldībā runāt. Savukārt krodzinieka meita jo īpaši ieskatījusies Uldī Pūcītī, kurš olimpiskajās spēlēs piedalījās mūsu komandas tehniskā personāla statusā. Trase un krodziņš, tā saimnieki un sportisti ir gandrīz vai saradojušies. Vilnis lepojas, ka bijis viens no pirmajiem, kas pirms spēlēm redzēja mūsu puišus jaunajā sporta formā, un rāda fotoaparātā uzbildēto trijotni: Rihards Veide, Edžus Treimanis un Māris Štrombergs.
Kā daždien mēdz gadīties, draudzība veidojusies, pateicoties nejaušībai – pirms iepriekšējās olimpiādes Pekinā. Štrombergs ceļā uz lidostu aizmirsis priekšējo riteni, tad nu sēdējis krodziņā un gaidījis, kamēr atved, bet saimnieks olimpietim piedāvājis uzēst Valmieras salātus: «Nu, lūk, uzēda salātus un atveda mājās zeltu!» Tagad pēc citiem salātiem nopelnīts otrs zelts.
Aug jaunā maiņa
Pie Māra Štromberga vecāku mājas Valmierā sastaptais kaimiņš – Jurģis – gan uzskata, būtiskāka uzvarai bijusi cita tehnoloģija. Pirms aizbraukšanas mājas lokā par to sprieduši, un Štrombis teicis: «Mani trasē neviens nenoķers, jau aiziešu startā pirmais un, ja mani neviens nesasitīs...» Tāpēc arī priekšbraucienos tik uzmanīgi braucis, pietaupot visu jaudu finālam. Kaimiņš tikko atgriezies no Londonas. Savukārt Māra tēvs Guntars Štrombergs vien plāta rokas un sarunājas ar Neatkarīgo pa telefonu. Esot nokavējis lidmašīnu. Tad nu māja puiku sagaidīšot tukša.
Taču citu sagaidītāju Valmierā viņam un medaļai netrūka. Pilnīgi noteikti tā vakar vesta atrādīšanai uz Valmieras Avotu trasi, jo tieši te ierīkota BMX Slavas zāle, kur apgrozās arī daudz mazgadīgu un nepilngadīgu zobu, kas no sirds vēlas iekosties olimpiskajā zeltā. Tāpat, kā to darīja Štrombis.
Slavas zālē atrodas Latvijas BMX braukšanas vēsture no pašiem tās pirmssākumiem, kad Baiļos uzbūvētajā trasē 1989. gadā notika pirmie Vislatvijas mači. Puikas un meitenes brauca arī ar uzķīlētiem škoļņikiem, liekot galvā vecas hokeja ķiveres, bet uzvarētāji kāpa uz raiba no dēļiem sanaglota pjedestāla. Bet pagaidām nozīmīgākais eksponāts te ir velosipēds, ar ko izcīnīts zelts Ķīnā. Pirmais numurs. Visu šo saimniecību un trasi pieskata pārvaldnieks Kristaps Matisons. «Šī ir vieta, kur jaunā paaudze var satikties ar lielajiem čempioniem. Smelties iedvesmu.» Apstiprinot viņa teikto par laba parauga nepieciešamību, pa trasi riņķo trīs meitenes. Viena no viņām – 13 gadu vecā Amanda – jaunnedēļ sāks pa īstam trenēties. Olimpiāde iedeva dunku, un tagad viņa domājot par profesionālas sportistes karjeru. Trase ir, ritenis arī. Braukšanas vaina.
Slavas zāle burtiski uzsprāga
Finālbrauciena laikā Slavas zālē sapulcējušies apmēram 150 cilvēku – sportisti, jaunā maiņa, līdzjutēji, tuvinieki. Un Kristaps parāda telefonā nofilmēto brīdi, kad zāle burtiski uzsprāgst. Zelts! Arī vakar te valdīja prieks un sajūsma. Pēc oficiālās sagaidīšanas Rīgas lidostā, uz kuru arī bija aizdevusies vai puse Valmieras. Un vēlāk pēc sagaidīšanas dzimtās pilsētas Rātslaukumā, sportisti atveda uzvaras svinības arī uz šejieni. Iespējams, ka ģimenes un tuvāko cilvēku atbalsts tieši šajā sporta veidā ir visnozīmīgākais – tā ir klubu sistēma, kas bez vecāku tērētās naudas, laika un enerģijas nevarētu pastāvēt. Latvijas BMX zelts ir audzis klubā Tālava.
Atkāpšanos no padomju laikos piekoptās sporta skolu sistēmas pirmais atļāvās Jānis Siliņš. Latvijas Riteņbraukšanas federācijas viceprezidentu sporta aprindās joprojām dēvē par Latvijas BMX tēvu. 1988. gadā, būdams Maskavā, viņš pamanījās iemest acis tolaik vēl aizliegtajā svešzemju literatūrā, kur tad arī atrada BMX noteikumus. Atrada arī kontaktus ar atbildīgu sporta funkcionāru Holandē. Tā tas sākās. Bet šobrīd batikotā šlipse ar uzrakstu BMX 15, ko J. Siliņš vakar bija uzvilcis par godu sportistu sagaidīšanai, jau stipri novecojusi: «Sports tādā ziņā ir nežēlīgs. Tas neprasa, kas tu esi bijis, bet – ko tu vari. Māra uzvara jau ir pagātne, un mums jādomā jau uz priekšu.» Holandieši ir pielikuši ātrumu, savukārt mājiniekiem latīņamerikāņiem spēcīgs psiholoģiskais stimuls esot ticība Dievam. Tie ir aspekti, ar ko jārēķinās, gatavojoties nākamajai olimpiādei, kas notiks pēc četriem gadiem Brazīlijā. Un, protams, arī Latvijas valsts iespējām finansēt sportu. Šajā jautājumā J. Siliņš izsakās visai kritiski. Arī pēc Pekinas nauda BMX praktiski nav sasniegusi un viss balstījies uz vecāku entuziasmu. Riharda Veides tēvs nopirka vecu kartupeļu pagrabu Kocēnos un tur uztaisīja trasi ziemas treniņiem... Tajā pašā laikā Olimpiskās hartas 42. pants vēsta: «Nauda nedrīkst būt šķērslis startam olimpiskajās spēlēs.» Šis ir smags temats, ar ko jau tuvākajā laikā būs jāsāk nodarboties Latvijas sporta funkcionāriem, analizējot Londonas rezultātus un Riodežaneiro cerības. Taču jebkurā gadījumā nedrīkst aizmirst galveno atziņu: «Mēs varam!» Par BMX tēvu dēvētais Jānis Siliņš secina: «Tas, par ko es pirms gadiem tikai fantazēju, tagad ir piepildījies ar uzviju – dubulti.