Memoriālie muzeji pārdzīvo krīzes iztikas minimumu

Braki, Kalna Kaibēni, Sprīdīši... Kas notiek ar ievērojamu cilvēku piemiņas vietām, kuras savulaik vai katrs skolas bērns bija apmeklējis?

 «Dzīvojam un attīstāmies, par spīti visām krīzēm un nereti skaļi paustām šaubām par šādu vietu pastāvēšanas lietderību,» apliecina memoriālo muzeju darbinieki, uzsverot, ka šādām vietām ir jābūt jebkuras sevi cienošas valsts kultūras kartē.

Pirmais šāda veida muzejs Latvijā tik izveidots 1929. gadā – brāļu Kaudzīšu Kalna Kaibēni. 80 gadu laikā to skaits pieaudzis līdz vairākiem desmitiem, nemaz neskaitot kolekcijas un ekspozīcijas.

Top arī jauni

Turklāt pēdējos gados jau esošajiem pievienojušās jaunas vietas, piemēram, Imanta Ziedoņa muzejs – jaunrades nams Dzirnakmeņi, kuru pirms diviem gadiem sāka veidot fonds Viegli. Ejot laika garam līdzi, izveidota arī digitālā versija – pa to var paceļot jebkurš, kam ir dators un internets. «Kāpēc vajag muzeju? Bet kāpēc gan ne? Ja cilvēks ko rada, tas taču ir labi. Mēs to veidojam kā iedvesmas vietu un ceram, ka līdz 2020. gadam te būs radošs jaunrades nams, ne tikai vieta, kur paskatīties, kā izskatījās dzejnieka krēsls,» par ieceri stāsta fonda Viegli valdes priekšsēdētāja Ināra Kehre. Viņa atzīst, ka projekts top soli pa solītim un tā īstenošana notiek ar ziedojumu palīdzību.

Ja I. Ziedoņa muzejam viss vēl ir priekšā, tad vairākums muzeju ar stāžu teic, ka to pastāvēšanas laikā bijuši gan kāpuma, gan krituma brīži, bet pašreizējais ir tāds krīzes iztikas minimuma posms. Situācija gan sākot pamazām uzlaboties, taču vienubrīd tiešām šķitis – varbūt muzeji tiešām nav vajadzīgi, jo līdz ar ekonomisko bedri ievērojami sarucis apmeklētāju skaits. Arī pašlaik autobusi ar skolēniem un ekskursantiem nav bieži viesi muzejos, tomēr sastinguma punkts esot pārvarēts.

Meklē dažādus peļņas avotus

Runājot par finansējumu, muzejnieki atzīst: tas ir nepietiekams. Vairākums no šiem muzejiem ir pašvaldību pārziņā, tāpēc muzeju iztikšana lielā mērā ir atkarīga no vietvaru rocības. «Uzturēšanai gadā vien vajadzīgi apmēram 20 000 latu, bet tas ir tikai pats minimums. Iztiekam ar pašvaldības un pašu nopelnīto. Cik varam, piedalāmies projektos. Piemēram, par Eiropas Savienības un novada līdzekļiem atjaunojām žogu,» skaidro Braku direktore Anna Kuzina, piebilstot, ka vērā ņemamu atbalstu sniedz arī vietējie investori. Tāpat kā daudzi citi muzeji, arī Brakos mēģina piepelnīties ne tikai ar ekskursiju vadīšanu pa muzeju. «Nodarbojamies arī ar izdevējdarbību – publicējam muzeja materiālus. Tāpat rīkojam pasākumus: bērni ļoti iecienījuši īpašo programmu Spēlēsim velniņus, bet jaunlaulātie – iespēju būt Braku viesiem, ar tūrisma firmām noslēgtie līgumi dod iespēju ceļotājiem ne tikai aplūkot lauku sētu, bet arī nobaudīt mielastu,» stāsta A. Kuzina.

Veido apvienības

Meklējot iespēju ekonomiskāk dzīvot un attīstīties, labu izeju atradis Vecpiebalgas novads, kur ir četri muzeji – Kalna Kaibēni, Saulrieti, Kaikaži un Jāņskola izveidojuši muzeju apvienību Orisāre, kuras paspārnē izveidota kopēja krātuve ar daudz labākām arhīva un priekšmetu glabāšanas iespējām. «Tā bija iespēja ieekonomēt līdzekļus un nodrošināt labus apstākļus krājuma turēšanai – jāņem vērā, ka lauku muzeji darbojas sezonāli, bet pārējā laikā visas lietas tiek pārvestas uz krātuvi. Arī projektu rakstīšanai izmantojam kopēju speciālistu, bet novada tūrisma infocentrs popularizē visus novada muzejus. Šīs aktivitātes ļāvušas piesaistīt apmeklētājus,» skaidro Orisāres vadītāja Līva Grudule. Viņa norāda: lai arī novadam muzeji nav viegla nasta, tomēr slēgt nevienu no esošajiem netaisoties – tie ir svarīgi kultūrvēsturiski objekti, bez kuriem Latvija nav iedomājama. Arī Kalna Kaibēnu vadītājs Aivars Ošiņš, kurš, tāpat kā daudzi šajā darbā strādājošie, ir īsts sava darba entuziasts, uzskata – muzeji ir jāsaglabā kā vēstures saliņas, ne tikai kā kāda cilvēka miteklis. Kaudzīšu muzejs dodot daudz pamatīgāku ieskatu tā laika dzīvē, rādot latviešu ceļu uz izglītību, lauku inteliģences rosīgumu un plašās intereses.

Ārzemniekus interesē interjeri

Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja direktore Baiba Vanaga uzsver, ka memoriālais muzejs ir interesants ne tikai vietējiem, bet arī ārzemniekiem, kas vēlas redzēt interjeru, sajust laika garu. Viņa piebilst, ka nekur ārzemēs tās nav masveida apmeklējuma vietas, bet visur tās rūpīgi sargā kā sava laika liecības.

Kā lielisku piemēru, kur lieliski izdevies autentiskumu apvienot ar modernām iespējām, muzejnieki min Ādolfa Alunāna ēku Jelgavā. Divstāvu nams jaunu elpu ieguva, pateicoties projektam, kas tika īstenots ar Norvēģijas finansiālo atbalstu. «Jūtamies kā baltie cilvēki, jo te viss ir tā, kā vajadzētu būt – restaurētas mēbeles, tērpi, te ir jaunākās tehnoloģijas,» teic muzeja direktore Maija Matīsa, uzsverot, ka daļai sabiedrības radies maldīgs priekštats, ka muzeji ir kā pelēkas peles noputējušos plauktos. To pierādot kaut vai tas, ka, lai gan muzejs atrodas pilsētas nomalē, tam pērn bijuši 3500 apmeklētāju.

***

Muzeji Latvijā

27 valsts muzeji

79 pašvaldību muzeji

Vairāk nekā 110 autonomie un privātie muzeji