Mārtiņa Pļaviņa sieva Liene un meitiņa Kate, kuru tētis nodēvējis par savu veiksmes talismanu, olimpiādē notiekošajam seko līdzi Londonā. «Domāju, ka savējo klātbūtne viņam ir ļoti svarīga,» atzīst Liene, kas ir ne tikai emocionāla, bet arī profesionāla spēļu vērotāja, jo pati labprāt spēlējot volejbolu.
«Biju klāt visās spēlēs!» apliecina Liene Pļaviņa, pieļaudama, ka vīra apgalvojums par sievas balss skaļumu, kas ļauj viņu sadzirdēt pat spēles laikā, varētu būt patiess. «Nu tur ir tādas emocijas, ko nevar apslāpēt. Ja ne citādi spēju palīdzēt, tad vismaz ar balsi,» pasmaida Liene. Pēc spēles viņu reti kritizējot, taču – ja Mārtiņš prasot, varot arī pateikt ko būtisku – pati taču spēlējot volejbolu no bērnības. Vaicāta, kura no te notikušajām spēlēm visvairāk palikusi atmiņā, Mārtiņa sieva atbild, ka visas bijušas interesantas: te tomēr sapulcējas pasaules klases elite, līdz ar to katrai spēlei ir sava odziņa. Par abu sportistu panākumiem viņa atbild ar pretjautājumu: vai tad bieži nav tā, ka sportisti, no kuriem it kā necer lielus rezultātus, pēkšņi uzmirdz tā, ka mutes paliek vaļā. Re, tā notika ar Lietuvas jauno peldētāju Rūtu Meilutīti! Tāpat nav retums, ka aplaužas tieši tie sportisti, no kuriem visi noteikti cerējuši medaļas, kā tas bija ar amerikāņiem Gibsu un Rozentālu. Nekas jau akmenī nav iecirsts – to nu neviens nespēj paredzēt, kā kuram veiksies. Liene, tāpat kā Jāņa Šmēdiņa vecāki, pieļauj, ka, iespējams, tāpat ir labāk, ja uz sacensībām dodies pārāk nesacerējies – esi priecīgs par jebkuru sasniegumu, par zaudējumu arī pārāk nesabēdājies un par pretiniekiem, kas tevi pārspējuši, nelādies. «Būs medaļas, ļoti labi. Arī tagad rezultāti ir lieliski!» teic Liene.
Mārtiņš noteikti esot pelnījis visus šos panākumus, jo ir ļoti neatlaidīgs un strādīgs. Volejbolu sācis spēlēt no bērnības, lai gan pirms tam aizrāvies arī ar citiem sporta veidiem, tai skaitā basketbolu, tomēr galu galā palicis pie tīkla bumbas. To, ko iesācis, nepametot – pat mācības augstskolā, lai cik grūti nereti tas nākoties. Ir pat darbaholiķis: ja esot brīvs ilgāk par divām trim dienām, kļūstot nemierīgs. Bet vēl pēc dienas – noteikti dosies uz treniņu vai vienkārši paspēlēt volejbolu – spēli, kas viņam ļoti patīk. «Tā veiksmīgi sakritis, ka Mārtiņam vaļasprieks sakrīt ar darbu – līdz ar to nav nekas par grūtu un apnicīgu,» norāda sportista sieva.
Viss viņu triju dzīvē šobrīd esot pakļauts sportam – un, cik varot, Liene dzīvojot tam līdzi. Pat meitiņa nu jau saprot, cik svarīga tētim ir spēle. «Kad pēc mača ar amerikāņiem no emociju pārbagātības apraudājos, viņa prasīja, kāpēc man birst asaras, atbildēju, ka esmu priecīga, jo tētis vinnēja. Viņa pēc tam arī citiem līksmi skandināja: tētis vinnēja, vinnēja,» stāsta Liene. Uz jautājumu, ko plāno darīt pēc olimpiskajām spēlēm, viņa atbild, ka beidzot apciemos vīru olimpiskajā ciematā, kurā vēl nav bijusi – lai netraucētu Mārtiņam koncentrēties uz spēli. Pēc tam ir paredzēts pāris dienas apskatīt Londonu, un tad atkal – uz Poliju, uz mačiem, kur Liene iecerējusi braukt līdzi.