Latvijas valsts oficiālā nostāja pašlaik neatbalsta publiskas diskusijas par iesaistīšanos kādu jaunu valstisku formējumu veidošanā – vai tā būtu Eiroparlamenta deputātes Sandras Kalnietes piesauktā Livonijas konfederācija vai ekspremjera Valda Birkava rekomendētā alternatīva Eiropas Savienības sabrukuma gadījumam – Ziemeļeiropas valstu un Baltijas savienība.
Ideju par sadarbības paplašināšanu Baltijas valstu starpā Ārlietu ministrija atbalsta, taču tāpēc nav nepieciešams būvēt kādas jaunas ģeopolitiskas konstrukcijas.
«Ārlietu ministrija uzskata, ka visām trim Baltijas valstīm būtu jāturpina un jāattīsta trīspusējā sadarbība esošo formātu ietvaros. Mums jau ir pieejami instrumenti, kas būtu liekami lietā. Daudzās jomās savā starpā mēs varam konkurēt vietējā un reģionālā mērogā, bet, lai izietu plašākā – globālā mērogā, mums jāapvienojas.» Galvenie sadarbības virzieni, kas formulēti Baltijas ministru padomē, ir enerģētika, transports, aizsardzība, iekšlietas un vide. Taču sabiedrības skepsi par Baltijas valstu vienotības ideju rada daudzie konflikti naudas jautājumos – te ar igauņiem jākaro par reņģēm, te ar lietuviešiem par naftu. Hroniskās domstarpības, protams, pamanītas arī Ārlietu ministrijā. Tomēr ministrija apgalvo, ka domu kopības Lietuvai, Latvijai un Igaunijai ir vairāk: «Kaut gan dažkārt neesam vienisprātis ekonomiskās sadarbības jautājumos, mūsu valstu nostāja globālos un ES jautājumos visbiežāk ir līdzīga, ja ne identiska. Tas ir pamats optimistiskam skatam nākotnē.»
Turklāt esot piemēri arī veiksmīgai sadarbībai finanšu jautājumos. Piemēram, šogad Baltijas valstis vienojušās par kopīgiem medikamentu un medicīnas iekārtu iepirkumiem. Tas nozīmē, ka, piemēram, vakcīnas uzreiz tiks iegādātas lielākam cilvēku skaitam, tāpēc tām vajadzētu būt lētākām.
Tomēr Baltijas valstu vienotībai priekšā ir daudz nopietnākas un finansiāli ietilpīgākas pārbaudes. Latvijas Universitātes profesors, eksperts globālajā komunikācijā Ojārs Skudra min igauņiem nozīmīgo dzelzceļa līnijas projektu, lietuviešu atomelektrostaciju un latviešu gribēto sašķidrinātās dabasgāzes termināli. «Šie būs reāli projekti, kas ļaus pārbaudīt, cik lielā mērā runas par Baltijas vienotību ir atbilstošas realitātei.»
Jāatgādina, ka politisko diskusiju par kādiem jauniem iespējamiem valstu sadarbības formātiem un veidojumiem aizsāka eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, ar Neatkarīgās starpniecību paziņojot, ka pagaidām utopisks, taču apspriešanas vērts temats politiķiem būtu Livonijas konfederācijas atjaunošana. Tātad Latvijas un Igaunijas savienība. Uz kaimiņvalsts prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa nesenās vizītes fona šī doma guva plašu publicitāti. Tomēr ne atsaucību.
Arī O. Skudra vērtē, ka kopīgu projektu veidošanai taču nav nepieciešams veidot jaunu savienību. Turklāt konfederācijas jēga būtu nodrošināt tās dalībvalstu uzņēmējiem kādas priekšrocības biznesā. Savukārt Eiropas Savienības ietvaros, kur valda brīva preču un pakalpojumu plūsma, šādas priekšrocības ir aizliegtas. Tādējādi runas par kādiem valstiskiem jaunveidojumiem visdrīzāk piepulcējamas pie politiski sabiedriskajām attiecībām.