Katrā miestā par svarīgāko iestādi kļuvis ogu uzpirkšanas punkts

Gandrīz katrā Latvijas miestā par svarīgāko iestādi kļuvis ogu uzpirkšanas punkts. Mežā mellenes vēl ir, un tās palīdz gan bērnus sagatavot skolai, gan ēdamo sarūpēt, gan ikdienā nepieciešamos alus litrus iegādāties – kas nu kuram ir prioritāte.

Sludinājumu portāli internetā pilni ar ogu uzpircēju sludinājumiem, taču tur vairāk apgrozās šā biznesa organizatori. Laukos biežāk izlasa uz elektrības stabiem piespraustās lapiņas. Cena tiek padota no mutes mutē. Vakar Rozēnos kilogramu melleņu iepirka par Ls 1,45 kilogramā. Šī vieta atrodas pusceļā starp Ainažiem un Staiceli. Mazs miestiņš ar bodi centrā. Un pat tur darbojas divi konkurējoši uzpirkšanas punkti. Patiesībā neko daudz jau viņi nekonkurē, jo cenas mainās pa reģioniem. Taču vieniem cieminiekiem labpatīk savākto ražu nest uz veikalu, citiem pie Agneses, kura iepirkšanas punktu iekārtojusi savās mājās. Vidēji dienā tiek pieņemts 100 līdz 200 kilogrami ogu. «Ogas šogad ļoti lielas un skaistas,» priecājas Agnese. Kas ar mellenēm notiek tālāk, viņai ir aptuvens priekšstats – tiekot vestas uz Zviedriju, kur pārtop skaistumkopšanas un farmācijas produktos. Pirmā ogu raža gan bijusi paredzēta ēšanai. Ar galveno tirgotāju Agnesei kontaktu neesot. Tik vien kā no rīta atbrauc viņa šoferis, atved kastes, kvītis un naudu, ko maksāt ogotājiem. Zinot vien to, ka šim uzpircējam esot punkti visā Vidzemē, tātad apjomi prāvi. Taujāta, cik pelna pati kā uzpirkšanas punkta apsaimniekotāja, Agnese no atbildes izvairās. Tas esot komercnoslēpums. Jo vairāk ogu pieņemts, jo vairāk.

Caur sludinājumu portālu Neatkarīgajai izdevās sazvanīt kādu vairumuzpircēju Gulbenes pusē. Pie viņa iepirkuma cena ir Ls 1,55, bet nepieciešams apjoms. Kad noteikts daudzums ogu uzkrāts saldētavā, viņš pats kāpjot busā un vedot tās uz Poliju. Galā jau kilograms melleņu maksā Ls 1,70, un tas ir vairāk, nekā maksā pašmāju pārstrādes uzņēmumi. Ceļš atmaksājas.

Sezonāla piepelnīšanās iespēja īpaši nozīmīga ir salīdzinoši lielā trūkumā dzīvojošajiem lauku iedzīvotājiem. Regulāri uz pāris kilometru attālajiem Rozēniem pārdot pašas vāktās ogas dodas Gunta – četru bērnu mamma. Citkārt viena, citkārt jāņem līdzi kāds palīgs – ja mežā pavadīts ilgāks laiks vai ogotāju kompānija bijusi lielāka. «Mums jau te visi tagad no ogām dzīvo. Pat veikala pārdevēja no darba brīvajā laikā iet ogās. Labāk nopelna nekā veikalā.» Vidēji ražīgs ogotājs, kāda ir arī Gunta, paķemmējot mežu kādas 3–4 stundas un dienā salasot apmēram 8 kilogramus ogu. Ja laiks ir karsts, mežā jādodas agri no rīta – ap pieciem, jo vēlāk jau dunduri ēdot nost. Pilsētnieku vaimanas par ogu kombainu kautējumu ogu mētrām, ogotāji gan nesaprot. «Šogad eju uz tām pašām vietām, kur pērn. Un ogu ir daudz,» stāsta Gunta. Pa kādai mētrai jau ķemmē paliek, bet to nevar salīdzināt ar kaitējumu, ko nodara mežistrāde. Pat pēc kopšanas cirtes ogas un sēnes pazūd uz gadiem. Ja ogotāji kombainus nelietotu, arī viņu ienākumi būtu nesalīdzināmi mazāki. Šī ietaise – ar ķemmi un rokturi aprīkota kārba, daudzkārt ceļ ražību.

Ģimenēs, kurās ir bērni, ogu naudas lietošanai ir diezgan mazas izvēles iespējas. Kad pabarotas visas mutes, kaut kas jāatlicina septembrim – skolai. Citi savukārt naudu tērē atbilstoši savām iztēles iespējām. Ogu lasītāju vidū ir arī gana daudz dzērāju, kuri lasa vien tik daudz ogu, lai pietiktu naudas ikdienas normai – divlitru stiprinātā alus pudelei, vietvārdā sauktajam bubenim. Reizēm ogās iešanu organizē kā obligātu ģimenes pasākumu ziemas uzkrājumu veidošanai. Gunta stāsta, ka viņas draugu ģimene uz mežu braucot ar mašīnu uz visu dienu – iekrauj bagāžniekā pamatīgu vannu un kopīgiem spēkiem to pielasa. Sieva, meita ar vīru, tēvs. Tēvam gan sāpot mugura, bet tas nekas. Ogot var katrs, arī rāpus.