Situācija ar Lauberes bērnunamu nav tik viennozīmīga, kā to ataino Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAC), un audzēkņi, iespējams, nav bijuši patiesi, sūdzoties par vardarbību iestādē.
Tā nākas secināt, uzklausot gan audzināšanas iestādes vadītājas, gan audzēkņu, gan vietējo iedzīvotāju viedokli.
Bērnunama direktore Imanta Kalniņa, kura vada šo iestādi devīto gadu, norāda, ka jau 2008. gadā bijusi līdzīga situācija, kad iestādei tika pārmesta vardarbība pret bērniem. Safabricētā lieta aizgājusi pat līdz kriminālprocesa ierosināšanai, taču tika izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ. «Tas viss notika ar skaļu troksni, bet beigās, kad tas izčākstēja, mums pat neviens neatvainojās,» atceras direktore, piebilstot, ka pašreiz notiekošais radot deja vu izjūtu. I. Kalniņa pieļauj, ka viens no pašreizējās situācijas režisoriem varētu būt 15 gadus vecs puisis, kurš šeit nonācis šogad no Liepājas puses, kad no viņa atteikusies audžuģimene, kas nespējusi tikt ar viņu galā.
«Lai gan bāriņtiesas darbinieki teica, ka zēnam ir lielas socializācijas problēmas, neviens nepabrīdināja par pārējo buķeti. Viņš izrādījās īsts negatīvais līderis, kurš ļoti ietekmēja daļu pārējo bērnu, kas, protams, arī nav nekādi zelta gabaliņi. Spriedze ar katru dienu pieauga, bet, kad bērnu pulkam pievienojās vēl viens zēns no Grobiņas, kuru sākotnēji raksturoja kā klusu un mierīgu, izrādījās, esam ieguvuši vēl otru negatīvo līderi. Tad nu situācija saasinājās vēl vairāk,» skaidro I. Kalniņa. Apgalvot, ka personāls nav mēģinājis tikt ar viņiem galā un nelūdzis nevienam palīdzību, nekādi nevarot: izmēģināti dažādi varianti, piesaistīta pat policija. Uz jautājumu, kāpēc netikta lūgta palīdzība VBTAC, direktore nopūšas, ka noteikti to darītu, ja inspekcijas darbinieki brauktu ar vēlmi palīdzēt. Diemžēl iepriekšējā pieredze parādījusi: šādi lūgumi pēc atbalsta visbiežāk beidzas ar revīziju un ļoti nelabvēlīgu attieksmi. Viņa arī iebilst pret VBTAC praksi uzklausīt tikai bērnus, kas nereti vienkārši sastāsta to, kas nekad nav noticis. Bet pēc tam izrādās, ka tas viss bijis vien spēle.
Direktore atzīst, ka kontingents kļuvis arvien smagāks – ja kādreiz te bijuši 39 bērni un no viņiem viens smags, tad tagad vairāki esot ar nopietniem uzvedības traucējumiem. Pašreizējie audzēkņi viņas 20 gadu praksē tiešām esot kas īpašs, jo līdz šim nevienam nav ienācis prātā naktī izlauzt sienu vietējā veikalā un apzagt to.
Šo gadījumu apliecina arī vietējās pārdevējas – tāds tiešām blakus tirgotavā bijis. Zagļi bijuši ar tādu izdomu, ka pat savas netīrās apakšbikses apmainījuši pret jaunām un turpat veikalā pametuši. Pēc šīs zādzības veikals darbību beidzis. Vaicātas par bērnunamu, viņas atzīst, ka viennozīmīgas attieksmes nav. Jā, ar šiem bērniem nav viegli, un personāls, iespējams, netiek ar viņiem galā, bet – ja šo iestādi slēgs: kam no tā būs labums? Iespējams, būs mierīgāk un pārkāpumu mazāk, taču pamatskolai tas nozīmēs vēl mazāku skolēnu skaitu (un varbūt pat slēgšanu) un arī vietējiem iedzīvotājiem mazāk darba vietu.
Paši bērnunama audzēkņi bez īpaša sentimenta teic, ka nevēlētos pārcelties uz citu audzināšanas iestādi. Par notikušo viņi daudz nevēlas runāt. Bet viens no puišiem, ko direktore minēja kā negatīvo līderi, neslēpti pasmīn, solot vēl paspēlēt teātri. Jo citādi jau tā dzīve paliek pavisam garlaicīga. Viņš vēl apvaicājas, vai viss šitais arī aiziešot preses slejās un būšot uz laikraksta vāka. Par savu nākotni viņam nav lielas intereses – nekādu plānu neesot, ja nu vienīgi pabeigt 9. klasi. Pāris zēnu, kuri stāv viņam blakus un, izrādās, nav no bērnunama, ar neslēptu apbrīnu raugās uz puisi un gatavi iesmiet par katru viņa teikto frāzi. Tā vien rodas iespaids: te tiešām notikusi neglīta spēle, kurā ar neslēptu uzjautrināšanos noskatās daļa no tajā iesaistītajiem.