Valsts prezidenta Andra Bērziņa atziņa, ka tuvākie pāris gadi mums nesīs tādas izmaiņas, kas šobrīd pat prātā nenāk, sakritusi ar ietekmīgu politiķu retorikā parādījušos ideju par jauniem valstiskiem formējumiem.
Kāda tad ir Latvijas nākotne eirozonas sabrukuma gadījumā? Versijas ir dažādas – arī tālā un ļoti tālā pagātnē sakņotas: Baltijas un Ziemeļvalstu savienība NB8, Baltijas antante, Livonija.
Ekonomistu apvienības 2010 prezidents Ojārs Kehris puspajokam saka: «Ja esam gatavi daļēji zaudēt suverenitāti, tad vismaz tur, kur var sarīkot kopīgus saprotamus dziesmu svētkus.» Šobrīd varas centrs atrodas Briselē. Ja piepildās sliktākie ekonomikas un politikas scenāriji un šā centra vairs nav, ir jābūt kaut kādām versijām, lai Latvija neattaptos pie sasistas siles. Jāspēj pielāgoties situācijai. Šādā kontekstā, pēc O. Kehra domām, vērts apsvērt vienotu monetāro politiku Baltijas reģionā. Šāda ideja pēc Padomju Savienības sabrukuma jau tikusi apsvērta, bet toreiz dabiskā nāvē nomira – katra valsts izvēlējās suverēni lietot savu neatkarību. Ekonomists spriež, ka, no ekonomikas viedokļa, lielāks tirgus būtu neapstrīdams ieguvums – piemēram, jaunam uzņēmumam startēt uzreiz eksporta tirgos ir teju neiespējams uzdevums, bet pašmāju tirgus ar diviem miljoniem patērētāju ir pārāk mazs. Arī Valsts prezidents A. Bērziņš izteicies, ka normāla ekonomiskā attīstība sākas ar noteiktu cilvēkresursu skaitu – no pieciem miljoniem iedzīvotāju.
Šo argumentu savā versijā par Latvijas nākotni apcer arī Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. Intervijā Neatkarīgajai viņa skaidroja: «Domāju, ka mums jāatrod jaunas reģionālās sadarbības dimensijas. Savulaik īpašu vēsturisku apstākļu dēļ šeit, Baltijas jūras krastos, bija tāds veidojums kā Livonija, kurā ietilpa liela daļa tagadējo Latvijas un Igaunijas teritoriju. Latvijā pašlaik ir virs diviem miljoniem iedzīvotāju, Igaunijā – 1,7 miljoni. (..) Būtu lietderīgi izveidot savienību ar Igauniju, palielinot mūsu politisko un ekonomisko mērogu, mūsu tirgu.» Deputāte gan atzīst, ka ideja par Livonijas konfederācijas izveidošanu šobrīd varbūt izklausās pēc utopijas, tomēr esot politiskas diskusijas vērta.
Tikmēr vēsturnieks Aivars Stranga iebilst, ka Eiropas Savienību (ES) un tās kopējo valūtu ir pāragri norakstīt: «ES projektam vēl ir milzīga nākotne.» Un visai ticams, ka Eiropa pārtaps tādā valstī, kur vismaz finanšu jomā Briselei būs vēl lielāka teikšana. S. Kalnietes piesaukto Livonijas konfederācijas iespējamo reanimēšanu zinātnieks vērtē skeptiski. Pirmkārt, tā nemaz nebija pašu latviešu un igauņu, bet vācu koloniālā valsts. Ar pašreizējo tā ir nesalīdzināma situācija. Otrkārt, sadarbības centieni Baltijas valstu starpā vēsturiski neko nozīmīgu un labu nav devuši. «Starptautisko attiecību teorijā mazu valstu savienības nevērtē sevišķi augstu. Vienai mazai valstij pieskaitīta otra maza valsts nedod spēka pieaugumu.» Turklāt diplomātijā vienmēr jāņem vērā personiski motīvi – arī valstu starpā mēdz rasties aizvainojumi jautājumā par to, kurš te galvenais. Baltijā pēc ģeogrāfiskā stāvokļa galvenā būtu Latvija, kas automātiski ir greizsirdības iemesls.
Zīmīgi, ka pēdējās desmitgadēs tieši Latvija centusies virzīt Baltijas kopības ideju. Tieši Latvijā atradās 1994. gadā dibinātās Baltijas ministru padomes sekretariāts un tika atvēlēta nauda kopīgu mērķu definēšanai un sasniegšanai. Šobrīd jāsecina – mērķi izbeigušies, un arī iestāde likvidēta. Kādreizējā sekretariāta biroja vadītāja, šobrīd pensionēta diplomāte Ilona Ķirule stāsta, ka Latvija vienmēr bijusi tā lielākā entuziaste Baltijas sadarbības jautājumā, «taču ne Lietuva, ne Igaunija neatbalstīja to dziļo integrāciju». Igauņi jau tolaik skatījušies uz Ziemeļiem. Ar lietuviešiem savukārt vienmēr bijis pietiekami daudz domstarpību ekonomikas jautājumos. Kaut vai strīds par jūras robežu, kā iemesls ir naftas atradnes. «Eiropas Savienības jautājumos saskaņot pozīcijas izdevās vienkāršāk, nekā vienoties par trīspusējiem jautājumiem,» atminas I. Ķirule, tāpēc arī Baltijas antante vai Livonijas konfederācija viņai šķiet utopija.
Ekspremjers un kādreizējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs atminas, ka galvenais šķērslis Baltijas kopības idejai bija tieši lietuviešu un igauņu nespēja sadarboties savā starpā. Latvija to nespēja sekmēt. Tad V. Birkavs kā alternatīvu vienotas Baltijas idejai toreizējam prezidentam Guntim Ulmanim piedāvāja Latvijas, Igaunijas un Somijas sadarbības modeli. Prezidents to noraidīja.
Savukārt pašlaik V. Birkavam kā alternatīva ES perspektīva šķiet plašākas konfederācijas veidošana, kas guvusi apzīmējumu NB8. Tajā jau šobrīd sadarbojas piecas ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Īslande) un trīs Baltijas valstis (Lietuva, Latvija, Igaunija). «Kopā šīs valstis veidotu 12. spēcīgāko ekonomiku pasaulē, un reģions kā vienots formējums iekļautos lielajā divdesmitniekā,» rēķina V. Birkavs. «Ja Eiropas Savienība izjuktu, NB8 formāts būtu tas rezerves soliņš, uz kura apsēsties, lai nenokristu zemē.» Jau tagad šajā formātā tiek īstenota valstu sadarbība visdažādākajos jautājumos – bizness, transports, mācības, kultūra, tūrisms, un perspektīva ir kopīgas dienaskārtības noteikšana.
Nesen par šā paša modeļa attīstību ierunājās arī Baltijas valstu ietekmīgākais politiķis – Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Jūnijā vizitējot Latvijā, viņš paziņoja, ka Baltijas reģions ir novecojis pagājušā gadsimta termins. 21. gadsimta mērķim jābūt lielākai vienībai: «Mēs varam būt lielāki, un mums jārunā par ZiemeļuBaltijas reģionu, ko fiziski vieno Baltijas jūra.»
Vai šis lielums ietvers arī kopīgu naudu un centrālo valdību, šobrīd nezina neviens, vai varbūt tikai daži izredzētie.