Apšauba Viestura ordeņa piešķiršanu virsniekam, kura vadītie karavīri gāja bojā Afganistānā

Kāpēc Viestura ordeni šodien saņem cilvēks, kurš komandējis vienību, kas zaudējusi divus Latvijas karavīrus Afganistānā, bet liktenīgajā kaujā piedalījušies kareivji – vien simboliskus atzinības rakstus?

Šajā gadījumā jānosauc konkrēts cilvēks – majors Juris Āboliņš, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljona komandiera vietnieks, kuram apbalvojums pienākas par priekšzīmīgu un pašaizliedzīgu dienestu, par drosmi un augsti profesionālu rīcību, vadot Latvijas pirmo Bataljona padomdevēju un operacionālo mācību vienību starptautiskajā misijā Afganistānā. Šajā laikā, precīzāk – šā gada 1. maijā –, nemiernieku uzbrukumā Afganistānā, Kunāras provincē, krita Voldemārs Anševics un Andrejs Merkuševs. Netieši tiek norādīts, ka, iespējams, pēc J. Āboliņa sniegtās informācijas ārvalstu mediju žurnālistiem afgāņu nemiernieki izskaitļojuši, kur uzbrukt. Sākotnēji viņš Neatkarīgajai atbildēja – esot runājis ar ārvalstu žurnālistiem, intervijas lasāmas arī internetā, bet uzbrukums noteikti neesot noticis viņa sniegtās informācijas rezultātā un neko neatļautu izpaudis neesot. Vēlāk majors precizēja, ka sarunas ar žurnālistiem notikušas pēc 1. maija: "Tur amerikāņi strādāja, un tur nevarēja tikt žurnālisti."

Ordeņa kapituls saka galavārdu, kam piešķirt augstāko valsts apbalvojumu. Arī šajā gadījumā noticis tāpat. Izvērtējumu, ka militārpersonām nav šķēršļu valsts apbalvojumu saņemšanai, sniedz Militārās izlūkošanas un drošības dienests, skaidro aizsardzības ministra biroja vadītājs Airis Rikveilis. Ordeņa kapitulā darbojies arī mediķis Mārtiņš Šics. Viņš, uzsverot, ka izsaka savu personisko attieksmi, norāda – visiem, kuri bijuši misijā Afganistānā, nemaz nerunājot, ja tur braukuši vairākkārt, bez vārda runas pienāktos Viestura ordenis. "Vai ir ētiski ierosināt piešķirt ordeni komandierim, kura vienībā krita divi karavīri? Ja nebūtu šā komandiera, varbūt būtu miruši desmit," viņš retoriski atbild.

Bijušais NBS komandieris, tagad Saeimas deputāts Juris Dalbiņš vērtē: "Neredzu iemeslu pārmest, ka ierosināts piešķirt apbalvojumu komandierim. Un nevar būt doma, ka viņš to nav pelnījis. Jā, [cilvēku] zaudējums kaujā ir sāpīgs. Cits jautājums ir, vai piešķirt apbalvojumu tiem, kas piedalījušies kaujās, kādu un kāpēc ne valsts apbalvojumu. Jājautā bruņoto spēku komandierim, kāda ir sistēma, apbalvojot par kaujas operācijām. No malas komentēt būtu neētiski." NBS komandieris Juris Maklakovs, pēc viņa personīgā štāba virsnieka Normunda Stafecka teiktā, šajās dienās aizņemts Lāčplēša dienas pasākumos, tāpēc komentāram laiku nevar izbrīvēt.

Gan N. Stafeckis, gan A. Rikveilis piedāvāja vērsties Ordeņa kapitulā, vienlaikus nenoliedzot, ka apzinās – ziņas par to, kas ierosinājis piešķirt valsts apbalvojumu, tur neteiks. Tieši tāpat kā NBS un Aizsardzības ministrijā. Informācija esot konfidenciāla. Savukārt cilvēkiem no malas nav iespēju izteikt pretenzijas pret apbalvošanai ieteiktajiem kandidātiem, jo vispirms šī informācija ir slepena, bet pēc publiskošanas to tik un tā apstrīdēt nevar. Arī konkrētajā gadījumā cilvēki to mēģinājuši, taču atdūrušies pret konfidencialitātes barjeru Ordeņa kapitulā.

Latvijā

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.