Aivars Lembergs: Ventspils ir neuzvarama

 
©F64 Photo Agency

Gaidāmie Ventspils svētki ir kļuvuši par nozīmīgu atskaites punktu pilsētas dzīvē. Pie ventiņiem sabrauc radi un draugi no visas Latvijas, lai kopā svinētu. Šie ir ģimenes un draugu svētki.

Pie izdevības tiek arī novērtēts, kas pilsētā no jauna paveikts. Kas darbā palīdzējis un kas traucējis? Par to saruna ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.

– Dienu pēc tam, kad ministrs Sprūdžs un viņa jaunais pārstāvis Ventspils brīvostas valdē paziņoja, ka te ir problēmas ar caurskatāmību un investoru piesaisti, parādījās Financial Times pētījums, kas Ventspili novērtēja kā otro labāko ostas zonu pasaulē.

– Tas, ka Ventspils brīvosta atzīta par otru labāko ostas zonu pasaulē, ir izcils ostas pārvaldības darbības rezultāts. Bet ministra Sprūdža teiktais norāda tikai uz viņa ārkārtīgo nekompetenci un politisko populismu. Viņš ne reizi nav bijis Ventspils ostā, varbūt labākajā gadījumā pastaigājies pa promenādi.

Jāsaprot, ka Zatlera partijas mērķis ir diskreditēt Latvijas tranzīta biznesu kā tādu un nodarīt maksimālu kaitējumu. Viņi politikā ienāca ar uzstādījumu – privatizēt brīvostas un brīvās ekonomiskās zonas. Visas Latvijas ostas! Tikai ļoti negatīva sabiedrības reakcija šo vēlmi piebremzēja. Bet pircēji jau bija sarunāti. Lai ostas varētu lēti nopirkt, tās jādiskreditē, lai maksimāli samazinātu kravu apgrozību.

– Kas tie pircēji bija?

– Tie bija amerikāņi. Tāpēc jau ASV vēstniecība un Amerikas Tirdzniecības palāta tik patētiski runāja par problēmām Latvijas ostās un visādas citas muļķības. Man liekas, attiecībā uz caurskatāmību tie cilvēki jauc ostu pārvaldi ar sieviešu naktskrekliem.

– Šobrīd respektabls pētījums apliecina, ka problēmu nav.

– Lai Sprūdžs pats paveic ko tādu Latvijā, kas starptautiski būtu novērtēts kā otrs labākais pasaulē. Arī citos šā pētījuma rādītājos Ventspils brīvosta ir pirmajā desmitā, kurā iekļautas tikai dažas Eiropas ostas. Jāatgādina, ka pēdējos 20 gados Ventspils brīvostā ir izveidoti 22 jauni rūpniecības uzņēmumi, pieci jauni termināļi – tie ir ļoti labi rādītāji.

– Atjaunotais Ventas tilts pagaidām tiek pacelts reizi nedēļā, lai neierūsētu. Kad plānots to celt, lai palaistu kuģus uz jauniem termināļiem?

– Šad tad jau kāds kuģis ieiet. Kaut vai velkonis, kura mastu augstums ir augstāks. Bet šobrīd Ventas kreisajā krastā starp tiltiem sāk būvēt jauno sauskravu termināli, kas pamatā operēs ar kokmateriāliem. 2014. gadā tam vajadzētu sākt strādāt.

– Pirms pāris gadiem runājām intervijā, ka Ventspilij vajadzētu kļūt par Ziemeļkurzemes ekonomikas vilcēju. Tas plāns virzās uz priekšu?

– Pilsētas industrializācijas politiku īstenojam jau 12 gadu. Lai arī valsts šajā procesā tikpat kā nepiedalās, rezultāti ir ļoti labi. Rūpnieciskās ražošanas apjoms pieaudzis divdesmit reižu! 2000. gadā rūpniecībā strādāja 7% no visiem nodarbinātajiem. 2011. gadā – 15%. Turklāt jaunajās ražotnēs strādājošo skaits, kuri nav ventspilnieki, veido ceturto daļu. Tātad mēs dodam darbu arī reģiona iedzīvotājiem.

Šobrīd ražotnes, kas te strādā jau gadus četrus piecus, paplašinās, piesaistot komplektējošo izstrādājumu ražotājus, kas arī izvietojas Ventspilī vai citviet Kurzemē. Viņi uz šejieni pārceļas no Rietumiem.

– Kā Bucher Schörling?

– Jā – arī kā Bucher. Tas, protams, dod lielu tautsaimniecisko efektu visai Kurzemei. Pēc četriem pieciem gadiem – ietekmēs vēl plašākā mērogā.

– Kas notiek ar bezdarbu?

– Pagājušajā gadā mums bija otrs labākais bezdarba rādītājs aiz Rīgas. Arī šobrīd bezdarbs samazinās. Taču jautājums par bezdarbu ir duāls. Ja jaunajās ražotnēs katrs ceturtais strādājošais nav ventspilnieks, tas nozīmē, ka šis darbaspēks pēc kvalifikācijas darba devējiem šķiet pievilcīgāks. Nevis tas, kurš ir vietējais bezdarbnieks. Tas nozīmē, ka iebraucēji izkonkurē vietējos iedzīvotājus. Protams, mēs vēlamies sasniegt bezdarba rādītāju pilsētā zem 5%, un domāju, to arī panāksim.

– Vai pilsētas drošības spilvens – iekrātie miljoni – ir jau tērēti vai tomēr joprojām gatavojaties krīzes otrajam vilnim?

– Pašvaldībai ir apmēram desmit miljoni latu brīvo budžeta līdzekļu. Šogad palielinām investīciju programmu, un daļa no tiem būs nepieciešama. Bet vismaz pieciem miljoniem jāpaliek rezervē. Vienlaikus ļoti uzmanīgi sekojam situācijai Eiropas Savienībā un īpaši – eirozonā. Visas pazīmes liecina, ka otrais krīzes vilnis būs.

– Drīz?

– Grūti pateikt, kāda būs ASV un Ķīnas politika. Palīdzēs eirozonai? Nepalīdzēs? Grūti pateikt, kāda būs eirozonas valstu politika. Vai šo valstu tautas pieņems tik dramatisku jostas savilkšanu, kāda tika uzspiesta Latvijas tautai. Šobrīd ne grieķi, ne spāņi tam nav gatavi, un es domāju, ka arī neviena cita tauta pasaulē tam nepiekritīs. Līdz ar to – jo stingrāk jostu vilks, jo vairāk protestēs. Jo vairāk protestēs, jo mazāk būs ienākumu.

– Un šo notikumu kontekstā eiro mums ir vajadzīgs?

– Šādos apstākļos neredzu nekādu izdevīgumu Latvijai pievienoties eirozonai. Pārkāpt no sava mazā kuģīša uz grimstošo Titāniku un tikai tāpēc, ka tie uz Titānika sauc: pievienojieties mums grimšanas procesā un jūs gūsiet kolosālu baudu! Tad jau vienkāršāk ir uzreiz noslīcināties. Manā skatījumā, Latvijai jau šobrīd jāatsakās no lata piesaistes eiro. Jāpāriet uz valūtu grozu, un, jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk. Protams, būtu bijis vēl pareizāk 2008. gada beigās devalvēt latu, bet šobrīd tam vairs nav jēgas. Kopumā Latvijas makroekonomisko politiku var uzskatīt par izcilu piemēru tam, kā nevajadzētu rīkoties krīzes apstākļos. Tā kā visas tās patosa runas par kaut kādiem valsts sasniegumiem ir tikai šīs bezjēdzīgās politikas realizētāju piesegs un pīārs. Fakts ir tāds, ka Latvija 20 gados ir zaudējusi 600 tūkstošus iedzīvotāju. Vairāk nekā Pirmajā un Otrajā pasaules karā kopā.

– Ko tautas skaitīšana pateikusi par Ventspils iedzīvotājiem?

– Galīgie cipari vēl nav zināmi. Taču tūlīt pēc tautas skaitīšanas Ventspils pašvaldība pasūtīja pētījumu, lai noskaidrotu, cik no ventspilniekiem nav saskaitīti. Izrādījās, ka no cilvēkiem, kas ikdienā dzīvo Ventspilī, nav saskaitīti 10%. Citiem vārdiem, tas skaitlis, kas iegūts tautas skaitīšanā, jāreizina ar koeficientu 1,1. Arī es personiski netiku saskaitīts.

– Bet aptuveni tas gaidāmais Ventspils cipars ir zināms?

– Tas būs ap 40 000.

– Tātad cilvēki ir zaudēti.

– Protams, Ventspils šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Valsts iestāžu darbinieki saņem vienādu atalgojumu visā valstī – skolotāji, policisti... Es pazīstu ļoti daudzus, kuri ir aizbraukuši uz Lielbritāniju, Īriju, uz Vāciju. Ja par tādu pašu vai pat zemākas kvalifikācijas darbu cilvēks var saņemt vairākkārt augstāku atalgojumu, viņu ir ļoti grūti no šā lēmuma atrunāt.

Turklāt ārzemēs jau izveidojušās Latvijas iedzīvotāju kolonijas. Pirms vairākiem gadiem cilvēki brauca, nezinot, kas viņus sagaida. Šobrīd viņi dodas pie savējiem – radiem, draugiem, paziņām.

Jautājums: kāpēc Latvija nesaņem atalgojumu no augsti attīstītām ES dalībvalstīm par bezmaksas darbaspēka piegādi? Jo mēs šo darbaspēku izaudzinām, mēs apmācām, mēs ārstējam...

– Jūs runājat par konkrētām finansiālām kompensācijām?

– Jā, protams! Šobrīd mums piešķirtā ES struktūrfondu nauda ir nesalīdzināmi mazāka nekā tā darbaspēka cena, ko eksportējam. Skumjākais jau ir tas, ka izbrauc cilvēki darbspējīgajā vecumā. Diemžēl šis process, ņemot vērā ES politiku, vairs nav apturams. Latvijai ir brīvdabas muzeja nākotne.

– Jūs esat visai pesimistisks.

– Latvijai ilgtermiņā saglabāsies divas funkcijas. Eirāzijas komunikāciju nodrošināšana, tātad tranzīts, un vietējo izejvielu, izejmateriālu ieguve, apstrāde vai vienkārši izvešana. Ar to domāju galvenokārt mežu. Nu, kā hobijs vēl paliks lauksaimniecība. Bet šo funkciju realizācijai nav nepieciešams skaitliski liels iedzīvotāju skaits. Prognoze ir ļoti pesimistiska, taču sociālekonomiski absolūti pamatota.

– Pašvaldība izjūt cilvēku aizbraukšanu?

– Jaunu darba vietu radīšana to kompensē. Mūsu mērķis ir uzrunāt tos, kuri vēlas no Latvijas braukt prom, lai pirms tam viņi izsver – varbūt tomēr labāk pārcelties uz Ventspili nekā uz Dublinu. Ap 2020. gadu ceram sagaidīt, ka iedzīvotāju skaits atkal sāks pieaugt.

– Katru gadu dome pasūta iedzīvotāju apmierinātības pētījumus. Cik apmierināti tad ir ventspilnieki?

– Domes darbības kopējais vērtējums ir ļoti stabils, pozitīvi to vērtē apmēram 90% ventspilnieku. Arī nozaru vērtējumā darbība tiek vērtēta atzinīgi. Protams, visur ir nepieciešama attīstība un uzlabojumi. Cilvēku prasības pieaug, ar to jārēķinās. Tomēr galvenais un izšķirošais jautājums, kas uztrauc ventspilniekus, ir nodarbinātība – lai būtu konkurētspējīga darba samaksa, turklāt nevis salīdzinājumā ar Latviju, bet ar Vāciju un Lielbritāniju. Ja Vācijā varēs nopelnīt tikai par 20% vairāk nekā Latvijā, cilvēks nebrauks.

– Šo starpību ir iespējams samazināt līdz 20%?

– Ventspils nevar pastāvēt atsevišķi, kā sala. Ministru kabinets uzskata, ka Latvijai ir izdevīgi ieguldīt miljardu eiro Lietuvas ekonomikā AES būvniecībā, es saku, ka tas ir absolūts stulbums. Tas miljards ies garām Latvijai un tajā skaitā Ventspilij! Par 400 miljoniem eiro varētu uzbūvēt bāzes elektrostaciju Ventspilī, vienlaikus realizējot sašķidrinātās gāzes Baltijas apgādes projektu. Vai arī – okei, nebūvējam neko Ventspilī, bet par šo miljardu eiro renovējam visus 5000 kilometrus cietā seguma ceļu Latvijā, kas šobrīd ir katastrofālā stāvoklī. Es nosaucu tikai vienu piemēru. Bet, ja miljards ar vieglu rokas vēzienu tiek iztērēts vienā jautājumā, miljards – otrā, miljards – trešā, tas, ka tu ieekonomē budžetā miljonu vai desmit, neko vairs nemaina.

– Savulaik braucāt uz Kremli, lai padarītu vietējās problēmas nozīmīgas Padomju Savienības mērogā. Vai tagad ir jautājumi, kas nozīmīgi jāpadara Briselē?

– Latvijai bija ideāla situācija 2008. gada beigās, 2009. gada sākumā. Latvijas banku sistēma bija problēmsituācijā. Tas tieši ietekmēja skandināvu bankas. Latvijai šo problēmu vajadzēja izspēlēt kā ar kreiča dāmu zolītē. Proti – panākt bezmaksas finansiālo palīdzību. Tas dotu iespēju Latvijai iziet no banku krīzes kā milzu ieguvējai. Bet Latvija no šīs ļoti sliktās, bet tajā pašā laikā ļoti izdevīgās situācijas nespēja panākt ne tik, cik melns aiz naga. Mēs esam ļoti paklausīgs klēpja sunītis vecās Eiropas valstu kundzēm.

– Nu vismaz attiecībā uz platībmaksājumiem mēs niķojamies.

– Kas tā par niķošanos, tā tāda izlikšanās. Vai tad finālā mēs nebalsosim par? Nu, kā tas var būt, ka desmit gadus pēc iestāšanās ES mums nav vienādi nosacījumi ar vecajām dalībvalstīm! Turklāt klimatiskie apstākļi mums ir sliktāki nekā citiem. Vides jomā Latvija absorbē par desmit miljoniem tonnu CO2 vairāk nekā saražo. Kāpēc mums par to nemaksā? Ar NATO tas pats. Nu, atbrauca ASV valsts sekretāre Klintone, bet kur ir NATO militāri rūpnieciskais komplekss Latvijā? Nav. Par konteinera kravu tranzītu uz Afganistānu var priecāties tikai zīdaiņi, kuri pagaidām neko nesaprot. Kravas uz Afganistānu dod tikpat lielus ieņēmumus Latvijas kopproduktā, cik 150 000 tonnu akmeņogļu pārkraušana. Viens mazs kabatas uzņēmums. Propagandas daudz, ekonomikas praktiski nav.

– Viena no lielajām lietām, par ko Latvijai vajadzētu cīnīties, ir autobāņi. Kāds par to tagad runā?

– Nerunā. 2010. gada rudenī koalīcijā ierosināju, ka Latvijai jāizstrādā stratēģisko projektu priekšlikumu kopums Briselei. Diemžēl Latvija nav pavirzījusies uz priekšu. Tā vietā, lai saņemtu pa tiešo naudu konkrētiem projektiem, kas mums jārealizē jebkurā gadījumā, un vēl plus kohēzijas naudu.

Latvija varēja panākt, ka sašķidrinātās gāzes terminālis tiek būvēts šeit. Bet nevienu tas neinteresē. Ar autobāņiem, arī ar austrumu–rietumu dzelzceļa savienojumu notiek tas pats. Tā vietā tiek veidots Rail Baltica ar tādu loģiku, ka kravas, kas nāk no Somijas pa jūras ceļu, tiks pārtransportētas pāri Somu jūras līcim ar kuģi, tad uzkrautas dzelzceļā, un tikai tad tās vedīs uz Vāciju. Nu kurš šādām muļķībām var noticēt? It kā Igaunija pēc ekonomiskā potenciāla būtu Vācija! To visu vada ekonomiski visai aprobežots Eiropas komisārs – igaunis, kurš nenes nekādu atbildību par to, kā iztērēs naudu. Kurš tad vēlāk uzbūvēto uzturēs? Latvijas budžets? Klientu jau nav! Kā ātrgaitas vilciens ienāks Rīgas stacijā? Ir taču jābūvē savienojumi, tilti, peroni – atkal milzu nauda jātērē!

– Atgriežamies tagad Ventspilī. Kaut gan autobāņu un ātrgaitas vilciena nav, ventspilniekiem šovasar vismaz par piecām minūtēm agrāk no rīta uz darbu jāpošas, jo pilsēta pilna tūristu. Tā acīmredzot ir laba ziņa.

– Protams. Tūristu ir vairāk. Uz to norāda arī fakts, ka krietni vairāk tiek apmeklēti dažādi tūrisma objekti un atpūtas vietas. Mēs mērķtiecīgi īstenojam mārketinga darbu tūristu piesaistīšanai. Taču mārketings nepalīdzēs, ja nav preces, ko pārdot, nav piedāvājuma. Ventspilij ir! Protams, jārēķinās, ka tūrisma sezona ir īsa un tūrisms nevar būt pamatnozare pilsētas attīstības stratēģijā. Taču sezonas laikā, īpaši saulainās brīvdienās, pilsētā viesu tiešām ir daudz.

– Lietuviešu visvairāk.

– Jā, un tās ir ģimenes. Mēs neorganizējam bīčpārtijas tīņiem. Pilsētas politika ir orientēta uz ģimenēm. Lietuvieši ir mūsu galvenie partneri. Viņi Ventspilī pērk dzīvokļus, lai tos izmantotu brīvdienās un vasarās. Domāju, ja mēs viņiem piedāvāsim labu darbu, nebūs tālu tas brīdis, kad lietuvieši brauks arī strādāt uz Ventspili. Tikai jāturpina mērķtiecīga industrializācijas politika. Citas alternatīvas nav.

– Ventspils ir vienmēr domājusi par savu labo tēlu. Paralēli gan daudzi rūpējas par pretējo. Kā to sabalansējat?

– Es teikšu tā – Ventspils ir neuzvarama! Var tūkstošreiz atkārtot, ka Ventspilī viss ir slikti. Bet cilvēks atbrauc uz Ventspili, paskatās, izbauda dienu, un pēc tam viņam viss kļūst skaidrs, un dārgajai un tendenciozajai propagandai viņš vairs nav mērķauditorija. Viņš tai vairs netic.

Fakts ir tāds, ka šobrīd mēs stabili konkurējam ar līdzīga mēroga pilsētām Rietumos.

– Tūlīt klāt būs Pilsētas svētki. Esat jau domājis, ko teiksiet cilvēkiem?

– Vienmēr rūpīgi pārdomāju galvenos akcentus. Viena lieta ir, kad sēdi kabinetā, pavisam cita, kad uzrunā 70 000–100 000 lielu auditoriju. Cilvēki ir svētku noskaņā, labā garastāvoklī. Tikko ir izskanējis labs koncerts, un tūlīt būs uguņošana. Tas ir īpašs emocionāls mirklis. Jārunā no sirds, nevis no lapiņas, un pateikt no sirds var tikai to, par ko esi droši pārliecināts.

– Un runa noteikti sāksies ar tradicionālo uzrunu: mīļie ventiņi?

– Jā (smejas), tā pilnīgi noteikti sāksies šādi!

***

AIVARA LEMBERGA ATZIŅAS:

Jāsaprot, ka Zatlera partijas mērķis ir diskreditēt Latvijas tranzīta biznesu kā tādu un nodarīt maksimālu kaitējumu. Viņi politikā ienāca ar uzstādījumu – privatizēt brīvostas un brīvā ekonomiskās zonas. Visas Latvijas ostas!

Var tūkstošreiz atkārtot, ka Ventspilī viss ir slikti. Bet cilvēks atbrauc uz Ventspili, paskatās, izbauda dienu, un pēc tam viņam viss kļūst skaidrs, un dārgajai un tendenciozajai propagandai viņš vairs nav mērķauditorija. Viņš tai vairs netic.

Latvijas banku sistēma bija problēmsituācijā. Latvijai šo problēmu vajadzēja izspēlēt kā ar kreiča dāmu zolītē. Proti – panākt bezmaksas finansiālo palīdzību. Tas dotu iespēju Latvijai iziet no banku krīze kā milzu ieguvējai.