Latgales glābšanas plāns, ar kā palīdzību pašlaik tiek sadalīti nepilni 18 miljoni latu, paredz tikai lielāku pašvaldību glābšanu. Tikmēr mazajiem miestiem atvēlēts glābties pašiem vai attiecīgi turpināt grimt arvien dziļākā trūkumā, gaidot, kad projām aizbrauks pēdējais iedzīvotājs darbspējīgajā vecumā.
Bešā palikušie novadi gatavojas dumpim, jo vairākas pazīmes liecina, ka varas partijas iecerējušas tos priekšlaikus apbērēt: nauda dota netiek, pašnoteikšanās tiesības, kas pašvaldībām ļautu aktīvāk iesaistīties darba vietu radīšanā, palielinātas netiek, un vienlaikus – valsts apsver iespēju maksāt iedzīvotājiem pārcelšanās pabalstus bezcerīgo reģionu pamešanai.
Prasa savu kvotu
Kārsavas novada domes priekšsēdētāja Ināra Silicka ir izmisusi par tādu attieksmi: «Ja eksistē tāda programma, kas paredz Latvijā atstāt tikai Rīgu un vēl dažas pilsētas, bet visur citur audzēt mežus, kur kungiem no vecās Eiropas pamedīt, tad vismaz atklāti to pasakiet!» Pēdējā «dāvana no centra» Kārsavai ir atņemtais sabiedriskā autobusa reiss, kas iedzīvotājiem liedz nokļūt uz vilcienu. Pārvietosies jau kaut kā ar privāto autotransportu, taču ceļi ir tādā stāvoklī, ka tos vairs nevar nogreiderēt. Uz tiem vienkārši nav grants. Arī citu bez naudas neārstējamu ķibeļu novadā pietiek – nu kaut vai izglītības iestāžu caurie jumti, kas par sevi atgādina vai pēc katras lietusgāzes.
Kad vēl bija dzīva Latvijas Krājbanka, Valsts kontrole brauca un bārās, kāpēc novads neliek tajā naudu uz lieliem procentiem. Nu ielika un ar vienu vēzienu pazaudēja milzīgu naudu – 170 tūkstošus. Varbūt lielās pilsētas par šādu ciparu var pasmīkņāt, taču Kārsavai tie ir 56% no budžeta.
Vēl šonedēļ vairāku mazo Latgales novadu vadītāji iecerējuši nākt kopā, lai sacerētu vēstuli institūcijām, kas atbild par naudas dalīšanu, – valdībai, ministrijām, prezidentam. Prasītas tiks atbalsta naudas kvotas. «Mēs pieprasām Latgales rīcības plānā iekļaut atsevišķu aktivitāti tieši mazajiem novadiem,» skaidro I. Silicka. Ja šī prasība netiks apmierināta, pašvaldības gatavas vērsties tiesā, apsūdzot valdību diskriminācijā.
Latgale – diskriminējošs parametrs
Kā informē atbildīgā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pašlaik aktivitātē Atbalsts novadu pašvaldību kompleksai attīstībai programmai Iespēju Latgale papildus atvēlēti 17,87 miljoni latu. Šī nauda speciāli iezīmēta sešām Latgales pašvaldībām: Krāslavai, Rēzeknei, Preiļiem, Balviem, Ludzai un Daugavpilij. Tērēt plānots ceļu remontiem, izglītības iestādēm, uzņēmējdarbības kontaktpunktu izveidei.
Bet pārējiem – nekā. Turklāt runa jau nav tikai par Latgali. Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis stāsta, ka Latvijā visos reģionos ir zonas, kur klājas ārkārtīgi grūti un kur finansējums nav saņemts gadiem. Un arī tagad tās nevar pretendēt uz pašvaldību glābšanas naudu, jo, lūk, neatbilst parametram «Latgale».
Patiesi saniknota par to ir Alūksne, kurai valsts dalītās naudas mūžam iet apkārt ar līkumu. Novads atrodas pašā Pleskavas šosejas galā, Vidzemes ziemeļos, un pašu spēkiem radīt sprādzienveida attīstību tur nu nekādi nesanāk. Tāpat kā daudzās citās pierobežas pašvaldībās. Starp citu, sākotnēji jau bija runa par naudas piešķiršanu tieši pierobežas novadiem, un tikai vēlāk parādījās kritērijs «Latgale». Uz pirmo tikšanos pie prezidenta bija aizgājis arī Alūksnes novada mērs Aivars Fomins. Bet vēlāk viņu vairs neaicināja: «Mani kā runci no pienotavas izmeta ārā.» Sliktākais ir tas, ka, gadiem ilgi saņemot un dalot Eiropas fondu finansējumu, joprojām nav definēti nekādi skaidri spēles noteikumi, pēc kuriem var saņemt naudu, – piemēram, iedzīvotāju skaits, teritorija vai iepriekš jau saņemtās naudas daudzums. Arī 18 Latgales miljonu sadalē mērs nespēj ieraudzīt kādas sistēmiskuma pazīmes. Viena sistēma gan joprojām darbojas visās jomās – ir izdevīgi būt pietuvinātiem varas partijām.
Nav naudas – nav nodokļu
Apdalītās pašvaldības, protams, var piedalīties ministriju sludinātajos projektu konkursos, bet katrs izbrāķēts projekts šajos politiskās pietuvinātības šovos nozīmē jaunus robus jau tā niecīgajos budžetos. Kārsava atklāti pasaka – mēs nevaram atļauties tādu risku.
Uz šo reāliju fona Latvijas Pašvaldību savienība sākusi runāt par priekšlikumu, kas pirmajā brīdī izklausās pēc joka, bet patiesībā tāds nemaz nav. «Mazajās pašvaldībās dzīvo tādi paši nodokļu maksātāji kā lielajās, taču pretī viņi saņem nesalīdzināmi mazāk. Tāpēc ir priekšlikums pasludināt šīs vietas par nodokļu nemaksāšanas zonām. Ja valstij ir vienalga, kas te ar cilvēkiem notiek, tad – lai arī neprasa nodokļus,» savienības pozīciju skaidro M. Pūķis: «Daudzām pašvaldībām Latgales programmā nav paredzēts ne santīms – tas skaidri parāda valdības nostāju – mēs te nešķērdēsim naudu.»
Padomnieks gan neuzskata, ka mazu miestu un mazu vajadzību finansēšana būtu zemē izmesta nauda. Arī krīze parādīja, ka lieli uzņēmumi un bankas noiet pa burbuli ar daudz dramatiskākām sekām, kamēr mazi uzņēmumi kaut kā ķepurojas un izķepurojas. Mazas investīcijas ir elastīgākas un atgriežas atpakaļ peļņas veidā ātrāk.
Apzinoties, ka pie varas esošās partijas savu attieksmi nez vai mainīs, M. Pūķis vienīgās cerības liek uz vēlēšanām, kurās iedzīvotāji ar vainīgajiem politiķiem likumīgi izrēķinātos, un pēc tam – varas decentralizāciju. Ierēdņi Rīgā nezina, kā dzīvo cilvēki laukos, tāpēc vara un atbildība par pieņemtajiem lēmumiem jāatdod tiem, uz kuriem šie lēmumi attiecas.