Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, akadēmiķis, profesors, Fizikālās enerģētikas institūta direktors Juris Ekmanis.
– Pēdējā laikā no jauna tiek uzdots jautājums par Daugavpils HES celtniecību. Manuprāt, ja no 1991. gada Daugavpils HES sāktu strādāt ar pilnu jaudu, tad pēc TEC 2 modernizācijas mēs būtu nodrošinājusi pilnīgu Latvijas elektroenerģijas ražošanas neatkarību. Izskatās, ka apturēt Daugavpils HES celtniecību bija izdevīgi impēriskiem spēkiem, kas vēlējās pieļaut Latvijas enerģētisko neatkarību.
– Protams, tolaik bija liels entuziasms, bet arī tolaik manas izjūtas bija citas. Tolaik viss juka un bruka, arī Maskavā. Vairāk nebija līdzekļu, lai pabeigtu visus uzsāktos projektus visā PSRS, tostarp arī Latvijas tobrīd lielāko projektu – Daugavpils HES. Pat tad, ja mēs neiebilstu pret Daugavpils HES, tas tik un tā netiktu pabeigts. Savukārt tie no Zinātņu akadēmijas, kas tolaik pārraudzīja enerģētiku, jau tad teica, ka vajadzētu būvēt un, ja neuzbūvēsim, tad vēlāk to noteikti nožēlosim. Protams, uzceļot HES pēc vecā projekta, ūdenskrātuve applūdinātu arī Baltkrievijas teritoriju un pēc neatkarības atgūšanas kaut kā būtu jāvienojas ar baltkrieviem par šīs ūdens masas sadalījumu.
Šodien es neesmu gatavs dot atbildi jā vai nē. Pagaidām ir tādas pašas emocijas kā tolaik – astoņdesmito gadu beigās. No vienas puses – nedrīkst iznīcināt Daugavas lokus, bet kaut kas agri vai vēlu būs jāceļ. Ir vajadzīgi bezkaislīgi un objektīvi aprēķini, cik tas maksās un kāda varētu būt atdeve no šāda objekta. No tiem laikiem mūs šķir gadsimta ceturksnis, un jau ir pieejamas jaunas tehnoloģijas. Vairāk nav nepieciešams celt tik lielu dambi, un enerģiju var iegūt ne tikai no vertikāla ūdens staba spiediena, bet arī novietojot turbīnu horizontāli straumes tecējuma virzienā. Tikai, cik liela būtu jauda, ja mēs veidotu mazāku ūdenskrātuvi un pielietotu citu tehnoloģiju? Atbilde uz to būtu jāatrod. Tikai – būsim reālisti. Pat, ja šāds HES tiek uzcelts, tad tas nedos tādu pašu efektu, kā darbinot TEC. Ar TEC ir ļoti vienkārši. Ieslēdz slēdzi un palielini saražotās strāvas daudzumu tik, cik tas ir nepieciešams. Ar HES ir savādāk. Laikā, kad ūdens ir maz, elektroenerģiju pietiekamā daudzumā saražot nevar.
Apsekojums un pētījums ir nepieciešami. Pēdējos 25 gadus par Daugavpils posmu tāds nav veikts. Kaut kas ir darīts par Jēkabpils posmu, jo bija nepieciešamība meklēt risinājumu pilsētas plūdu draudu novēršanai. Taču Daugavpils posmā nekas nav mērīts un pētīts diezgan ilgi.
Nākamais jautājums, uz ko būs jāatbild pēc tam, kad tiks veikts apsekojums, – cik liela var būt stacijas jauda un vai tam ir ekonomiska jēga. Manuprāt, kādreiz plānotie 200 MW nevar tikt sasniegti, bet 100 MW jauda, iespējams, ir iegūstama. Nākamais jautājums, cik izmaksās viens kilovats uzstādītās jaudas un vai tas ilgtermiņā atmaksāsies? Tie ir pamata jautājumi, un uz tiem ir jāatrod atbildes. Tieši tāpat ir jānovērtē Visaginas AES un citi projekti, pirms tiek pieņemts lēmums.
Cik es saprotu, tad ideja par Daugavpils HES atkal ir parādījusies no ārvalstu investoru ieteikumiem pēc tam, kad tie viesojās Rīgā maija beigās. Biznesa cilvēkam tas varētu būt interesanti. Šāds projekts turklāt ir ļoti pievilcīgs kreditēšanai. Uzskats ir tāds, ka ikvienas turbīnas apgrieziens taču ražo naudu.
Šāds izvērtējums ir mājas darbs, kas ir jāatrisina, pirms mēs runājam tālāk.
– 1986. gadā, kad bijām naivi un labticīgi, mums varēja iestāstīt, ka Daugavpils HES ir kārtējais okupācijas varas ļaunums, lai darītu pāri latviešu tautai. Taču – no otras puses. Ja Latvija paliktu PSRS sastāvā daudz ilgāk un PSRS tik ātri nesabruktu, tad bija loģika pretoties ikvienai būvei un infrastruktūras objektam, kas palielina rūpniecības jaudu un no tās izrietošo migrantu plūsmu. Esot PSRS sastāvā, bija zināma loģika HES necelt. Taču, atgūstot neatkarību, šādam objektam ir pavisam cita vērtība.
– Tolaik elektrība nebija prece jeb, precīzāk, netika uzskatīta par preci. Tagad ir pavisam cits skatījums.
– Mani mulsina, ka zaļie, kas cīnās par dabas saglabāšanu, iebilst pret HES celtniecību, jo tā ir tīrākā enerģija, bet citas alternatīvas – ogles vai atomspēkstacijas – ir daudz bīstamākas gan dabai, gan videi.
– HES arī ir tikai nosacīti tīra enerģija. Cements un armatūra kaut kā ir jāsaražo, aizsprosts un dambji ir jāuzceļ. Neatceros, kurš to teica, bet man ļoti iepatikās frāze: «HES būtu pilnīgi tīra enerģija tikai tad, ja ūdenskrātuves dambim uzceltu bebri.»
– Ikvienam enerģijas veidam ir izrēķināma fosilā komponente. Cik daudz vajag citus enerģijas veidus, lai saražotu vienu kilovatstundu enerģijas ar ūdeni vai vēju utt. HES fosilā komponente ir viena no zemākajām.
– Tā tas ir. Taču tas neatceļ HES lielāko trūkumu. Ja salīdzinām HES ar TEC. TEC jaudu var iegūt vienmēr un praktiski jebkurā brīdī. 24 stundas diennaktī un neatkarīgi no tā, vai lietus bija vai nebija, vai vēji pūta vai nepūta. Ja šādā režīmā varētu darbināt Daugavpils HES, tad tā ir cita lieta, tomēr Daugavas pietece to neļauj.
– Vēja enerģija ir vēl nestabilāka. Ir brīži, kad diennaktīm visu Latvijas vēja parku saražotā elektroenerģija ir tuvu nullei, un tad uzpūš vēji, un nakts vidū saražotais elektroenerģijas daudzums pieaug simtkārtīgi. Vai tur vēl nav lielāka nestabilitāte? HES bezvēja laikā var palaist uz pilnu jaudu, kompensējot bezvēja laiku. Pērn, (Energo Forums 3/2011) jūs rakstījāt: «Atjaunīgie energoresursi ir tikai viens no energoresursu veidiem, kuriem ir jāspēj konkurēt ar citiem energoresursiem. (..) Bezgalīgi subsidēt atjaunīgo energoresursu ražotājus ir nepareizi, jo tā valsts sadārdzina galaproduktu – katru kilovatstundu. Galu galā jau tagad daļēji esam brīvajā tirgū un ražotājam ir jābūt konkurētspējīgam. Ražotājam ir jābūt spējīgam pašam strādāt brīvajā tirgū.» Vai jums šodien ir ko iebilst pērn izteiktajam?
– Man ir prieks, ka process pakāpeniski iegūs racionālu virzību. Enerģija ir ekonomikas, ražošanas pamats, un ar to nevar veikt eksperimentus, kraujot iekšā enerģijas rēķinos visas iespējamās izmaksas. Savulaik pie mums jau mēģināja Nacionālas bibliotēkas celtniecības izmaksas iekļaut elektrības tarifā.
– Tas bija Andra Šķēles valdības laikā, kad radās ideja 2,5% no elektrības tarifa novirzīt Nacionālās bibliotēkas izmaksu segšanai...
– Jā! Bija arī citas idejas. Tās noraidīja, bet tagad tas ir noticis attiecībā uz atjaunojamiem resursiem. Es personiski esmu aizvainots, ka man, neprasot, vai es to vēlos vai nevēlos, liek apmaksāt visas atjaunojamās enerģijas izmaksas, ieskaitot tās manā elektrības rēķinā.
– Turklāt daža laba no tā sauktās atjaunojamās enerģijas nemaz tik zaļa nav. Lai uzslietu jūrā vēja ģeneratoru, ir jāveic tik lieli betonēšanas darbi, ka fosilā komponente uz vienu megavatstundu iznāk ļoti liela, lai vēja enerģiju pie pašreizējā tehnoloģijas līmeņa dēvētu par zaļu. Mainot rotorus, ģeneratorus eļļojot un nomainot, atkal ir jātērē fosilā enerģija.
– Atjaunojams resurss vēja enerģija tomēr ir. Protams, ikvienam ģeneratoram ir savs mūžs, un tagad ar šo problēmu visā nopietnībā saskaras Dānija, kurā ir sabūvēts ļoti daudz vēja ģeneratoru. Dānijā tagad liela problēma ir savu laiku nokalpojošo ģeneratoru utilizācija. Veco rotoru pārstrāde ir liela problēma.
Ekonomikas ministrijai līdz 1. oktobrim ir jādod atbilde par to, kā un vai vispār dotēsim un kā turpmāk notiks vai nenotiks valsts atbalsts. Manuprāt, ir jāatbalsta zemnieki, kas sev ražo enerģiju savām vajadzībām. Kāpēc viņi nevarētu daļu pašu ražotās enerģijas pārdot kaimiņiem? Tas būtu jāatbalsta. Cita lieta ir, ka maksā visi. Manuprāt, ir iespējai izvēlēties. Ikviens zemnieks taču, gādājot malku savai mājai, novērtē, cik tā ir mitra, vai tā ātri izžūs utt.
– Manuprāt, žāvēt malku grēdās saulē ir daudz efektīgāka atjaunojamās saules enerģijas izmantošana. Malkas grēda – tas ir primitīvs saules panelis. Tā akumulē saules enerģiju. Saulē, malkai izžūstot, tā iegūst lielāku siltuma atdevi. Kāpēc vieni, kas izsenis izmanto saules enerģiju, nesaņem neko, bet daži veiklie, kas ir tikuši pie licences, drīkst pārdot saules saražoto elektrību par cenu, kas trīsreiz pārsniedz Latvenergo elektrības tarifu? Kāpēc mums jāgādā peļņa šiem veiklajiem zēniem?
– Jaunu tehnoloģiju ieviešanu var un vajag atbalstīt. Jo citādi nenotiks tehnoloģiju ieviešana, izstrāde un pilnveidošana. To, ka tehnoloģijas apgūt nav viegli, pierāda arī problēmas biogāzes nozarē, kas skar daudzus biogāzes ražotājus. Cisternas saceltas, bet kūtsmēsli nerūgst un nekāda biogāze ārā nenāk. Izrādās, ka, lai Latvijas apstākļos biogāzes ražošanas sistēma strādātu, ir jāievēro daudzas jo daudzas nianses un detaļas. Pilota projekti ir jāattīsta, bet tos nedrīkst pārvērst par masveida vieglas peļņas gūšanas objektu.
– Vācija par elektroenerģiju no biogāzes maksā divas reizes mazāk nekā Latvijā. Mēs laikam esam divas reizes bagātāki par vāciešiem. Turklāt Vācijā šīs nozares galvenais uzdevums ir utilizēt cūku mēslus. Ko dara Latvijā? Speciāli sajauc mēslus ar kukurūzu, lai gāzes būtu vairāk. Tajā pašā laikā puse no biogāzes ķīmiskā sastāva ir ogļskābā gāze un sanāk, ka Latvijas valsts piespiež visus elektrības lietotājus no savas kabatas finansēt planētas papildus piesārņošanu ar siltumnīcas gāzēm, veicinot globālo sasilšanu.
– Sapratne, ka šāda sistēma nav pareiza, ir sasniegusi arī Eiropas Savienību. Tagad jau ir pieņemts Eiropas norādījums, ka nedrīkst šādi pūdēt lauksamniecības produkciju. Arī Latvijas apstākļos ir konkrēti piemēri, ka no vieniem pašiem mēsliem gāzi dabūt nav iespējams un ir jāpievieno zaļā masa.
– Vai Latvijai ir jādod nauda Visaginas AES celtniecībai? Vai ir jēga ieguldīt miljardu eiro, lai pēc tam pirktu elektroenerģiju par tirgus cenām? Mēs jau tagad elektroenerģiju pērkam par tirgus cenām bez miljarda ieguldījuma.
– Es neredzu šeit loģiku. Varbūt ir kaut kādi mums nezināmi apsvērumi, norunas vai vienošanās. Neesmu pārliecināts, ka ir vērts ieguldīt miljardu uz tik ilgu laiku. Mani nošausmināja ieguldījuma atmaksāšanās ilgums. Ieguldām tagad miljardu. Pieņemsim, ka viss iet gludi un staciju uzceļ 2020. gadā. Līdz 2028. vai 2030. gadam visa peļņa tiks novirzīta kredītu apmaksai. Pēc 2030. un līdz pat 2038. gadam lielākā daļa no peļņas tiks novirzīta kredītu apmaksai. Uz papīra Visaginas AES paliek rentabla tikai pēc 2040. gada. Pēc 2040. gada mums nāks kaut kāda atdeve no pašlaik investēta miljarda. Šāda ekonomika man nav saprotama. Tā nav saprotama arī Lietuvā. Protams, no Lietuvas viedokļa, tik lielu projektu īstenojot, rodas ļoti lieli plusi. Attīstās infrastruktūra, būs daudz jaunu darba vietu. Turklāt slēdži paliks Lietuvas pusē. Savukārt, kad Latvijā ierodas Hitachi pārstāvji, tad vienīgais, ko viņi rāda, ir konstrukcija, bet uz jautājumiem par izmaksām, pašizmaksu un cenām nebija atbildes. Arī Lietuvā, kā zināms, būs referendums par AES celtniecības lietderību.
– Kā jūs vērtējat domu, ka daudz saprātīgāk ir miljardu eiro investēt nevis Lietuvas IKP pieauguma nodrošināšanā un Latvijas elektroenerģijas importa palielināšanā, bet radot elektrību ģenerējošās jaudas pašu zemē?
– Man ir tāda sajūta, ka visas idejas par jaunām jaudām lēnām atbīdās uz tālāku laiku. Daugavpils HES vēl ir jāizpēta. Visaginas AES arī ir jāizpēta un jāgaida, kā noslēgsies referendums Lietuvā. No Baltijas AES (Kaļiņingradas apgabalā) kabeli, visticamāk, aizvilks virzienā uz Rietumiem. Latvijā, visticamāk, cels vēja stacijas, īpaši pēc tam, kad tiks izvilkts Kurzemes loks. Par to interesējas gan zemnieku asociācijas, gan lielie investori. Turklāt dāņi pārdod savus vecos vēja ģeneratorus par lētu naudu. Gan maziem, gan lieliem investoriem par to ir liela interese. Protams, attīstīsies arī izkliedēta ģenerācija, ražojot elektrību nelielos apjomos.
– Pavasarī LZA pilnsapulce neievēlēja jaunu LZA prezidentu. Kas sagaidāms rudenī?
– Procedūru reglamentē LZA statūti. Pavasarī neviens no LZA prezidenta kandidātiem nesaņēma vairāk par pusi balsu. Ir izsludināta otrā kārta. 29. novembrī notiks pilnsapulce. Viens no diviem kandidātiem – akadēmiķis Ivars Lācis – savu kandidatūru ir noņēmis. Palicis ir tikai viens kandidāts – akadēmiķis Ojārs Spārītis. Savu komandu viņš ir nosaucis, tajā man paredzēta viceprezidenta loma. Ja novembrī viņš saņems vairāk par pusi balsu, tad viņš tiks ievēlēts.