Šajās dienās ugunsnelaime piemeklējusi ne tikai krodziņu un viesu namu Āķagals Pāvilostā, bet arī dziesminieka Haralda Sīmaņa māju Madonas pusē un Podiņu ģimenes namu Ērģemes pagastā. Visas ēkas faktiski nodegušas līdz pamatiem.
«Ilgāku laiku ugunsgrēki bija saudzējuši dzīvojamās ēkas. Lielākoties dega šķūnīši un mazāki objekti, bet te – gandrīz uzreiz trīs mājas,» par nežēlīgo statistiku teic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāve Inga Vetere.
23. jūlijā no Pāvilostas restorāna un viesu nama, kas piederēja Pāvilostas novada mēra Ulda Kristapsona dzīvesbiedrei Janetai Kristapsonei, pāris stundu laikā palika pāri tikai krāsmatas. Šobrīd nav noskaidrots ugunsgrēka iemesls, bet Valsts policija vēl lemj par kriminālprocesa ierosināšanu.
20. jūlijā savu māju Madonas pusē zaudēja H. Sīmanis. Mūziķis un viņa abi audžubērni tobrīd bija aizbraukuši uz koncertu Kuldīgā, bet par nama sargiem bija atstāti tikai suņi. Kaimiņi, kas dzīvo apmēram kilometru attālāk, ieraudzīja, ka nams liesmo, un izsauca ugunsdzēsējus, kuri jau pēc 10 minūtēm bija klāt. Kad liesmas tika savaldītas, «no nama pāri palika vien ķieģeļu sienas un divi skursteņi», par notikušo saka H. Sīmaņa draugs, dzejnieks un vides aktīvists Arvīds Ulme, piebilstot, ka pats «Haraldiņš ir satriekts un praktiski nav runājams, jo viss ir sadedzis, ieskaitot ierakstu studijas aprīkojumu, instrumentus un darbarīkus». Lai gan mūzikas instrumenti tika iznesti laukā, tomēr karstums un ūdens tos neglābjami sabojājis. Brīnumainā kārtā saglabājies nošu materiāls. «Manuskripti nedeg,» ar mazu sarkasmu atzīst A. Ulme. Labi jau, ka neviena dzīva radība neesot cietusi, taču bērniem, kuri šobrīd mītot pie vecāsmātes Kuldīgā, tas noteikti būšot liels trieciens – nav ne mājas, ne mantu. Pats Haralds šobrīd dzīvojot pirtiņā – tā un vēl šķūnis palikuši neskarti. Tagad viņam palīgā atbraukuši draugi, arī pagasts solījis savu atbalstu sakopšanai, kā arī pagaidu pajumti un naudas pabalstu. Vaicāts par ugunsgrēka iemeslu, A. Ulme spriež, ka pie vainas varētu būt dabas spēki. Todien pāri gājis negaiss ar zibeņiem un virpuļviesuli, un, iespējams, spēriens trāpījis jumtā, no kurienes arī sācies ugunsgrēks. Arī elektriķi apliecinājuši, ka vainīgi nav bijuši tehniski iemesli.
Tās ēkas, kuras ir apdrošinātas, lielākoties pēc ugunsgrēka atjauno, norāda I. Vetere. Sarežģītāk esot ar tām, kuras nav apdrošinātas, it īpaši, ja tās ir sabiedriskās celtnes. Tā notika arī ar Riebiņu novada ūdensslēpošanas sporta bāzi Bašķi, kuru ugunsnelaime piemeklēja pērn. Nams nebija apdrošināts, tāpēc atjaunošanai līdzekļu nav bijis. «Katru gadu apdrošināšanai nācās tērēt vairāk nekā 600 latu, kas laukos ir ļoti liela nauda. Pagājušogad nolēmām, ka naudu izlietosim būvniecībai. Tagad nu, kā varam, cīnāmies, palīdz arī ziedotāji. Tikko noorganizējām pat pirmās ūdenssporta sacensības. Peļņas gan nav nekādas, vienkārši negribas uzreiz mest plinti krūmos,» par grūto situāciju pēc ugunsgrēka stāsta bāzes pārvaldniece un trenere Diāna Vucāne. Par pašu ugunsgrēka dienu gan mieles palikušas attiecībā uz ugunsdzēsējiem. «Lūdzām, lai atsūta vairākas mašīnas, bet atbrauca viena, sāka dzēst, bet pēc mirkļa ūdens beidzās. Izrādījās, ka ugunsdzēsēji nevar piekļūt pie ezera. Kamēr atbrauca vēl otra mašīna, nekā jau daudz glābjama nebija,» nopūšas D. Vucāne. Nesaprotama bijusi arī ugunsdzēsēju vienaldzība – viņi pat neesot palīdzējuši iznest inventāru no ēkas – tas, lūk, neapdraudot neviena dzīvību, tāpēc viņiem tas neesot jādara.