Vrubļevskis: Latvijai var nebūt nevienas medaļas un var būt arī piecas
No 27. jūlija līdz 12. augustam Londonā norisināsies XXX olimpiskās spēles, kurās piedalīsies arī 46 Latvijas sportisti, daļa no kuriem jau ir Londonā.
Uz kādiem panākumiem, cik medaļām varam cerēt šajās spēlēs, kādi robi sporta sistēmā apdraud veiksmīgus Latvijas sporta elites startus nākotnē, Neatkarīgās intervija ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidentu Aldonu Vrubļevski.
– Par Latvijas karognesēju OS izvēlējāties pludmales volejbolistu Mārtiņu Pļaviņu. Kāpēc un kā izvēlējāties?
– Pēc sportiskā principa. Uz OS atklāšanu olimpiskajā ciematā no mūsu labākajiem sportistiem būs Mārtiņš Pļaviņš. Kas pērn pasaules līmenī mums bija labākie? Māris Štrombergs, Ineta Radeviča, Mārtiņš Pļaviņš, kurš iepriekšējā sezonā izcīnīja 4. vietu pasaules čempionātā. Pārējie ierodas vēlāk. Turklāt izlozē noskaidrojies, ka M. Pļaviņam spēle ir tikai aiznākamajā dienā pēc atkāšanas – paspēs atpūsties, lai gan Pekinā nākamajā dienā pēc atklāšanas M. Pļaviņš un A. Samoilovs uzvarēja pasaules čempionus un nākamos olimpiskos čempionus Todu Rodžersu un Filu Dalhauzeru.
– Vai OS nav kļuvušas par elitāru pasākumu gan skatītājiem, gan sportistiem, gan valstīm un neesam attālinājušies no sākotnējās OS idejas? Vai nenotiek sava veida bruņošanās sacensība par to, kas ieguldīs lielākas finanses sporta medicīnā, tehnikā, sagatavošanā? Arī atklāšanas ceremonijas biļete maksā 2012 mārciņu (Ls 1760,5)!
– Mēs esam attālinājušies no tām OS, kas bija pirms 100 gadiem, bet ne no tām, kas bija pirms 30 gadiem. Rezultāti ir uzlabojušies, konkurence – palielinājusies, kandidātu skaits, kas var cīnīties par augstām vietām, katrās spēlēs ir arvien lielāks, nedominē viena valsts. Neatkarīgi no tā, vai kādas valsts atlēti ir kvalificējušies OS vai nē, sešiem atlētiem no katras valsts Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK) garantē piedalīšanos OS: jābūt tikai noteikta līmeņa rezultātiem. SOK sedz gan ceļa izdevumus, gan dalību, dzīvošanu, sniedz arī atbalstu sagatavošanās posmā. Arī mūsu atlēti saņēmuši olimpiskās solidaritātes stipendijas pusotra gada garumā.
– Vai arī no biļešu tirdzniecības, līdzīgi kā no OS televīzijas translāciju ienākumiem, daļa naudas nonāk arī nacionālajās olimpiskajās komitejās?
– Nē. Biļešu tirdzniecība veido tikai 5–7% no OS orgkomitejas ieņēmumiem. Lielāko daļu ieņēmumu veido reklāmas. Finansējums, ko saņem SOK no TV licencēm OS translācijai, slēdzot līgumus ar lielajām televīzijas korporācijām, garantē, ka, piemēram, līdz pat 2018. gadam nauda jau guļ bankā, kas nozīmē to, ka olimpiskās solidaritātes programmas līdz 2018. gadam jau ir nodrošinātas ar depozītu. Trešdaļu no šīs naudas saņem OS organizatori.
– Kas tāpat parasti ir mīnusos?
– Ir dažādi, bet, ja nebūtu SOK finansējuma, tad noteikti visi būtu mīnusos. Tikai 2010. gadā Kanāda beidza maksāt aizņēmumu par 1976. gada Monreālas OS. Atēnas maksās, manuprāt, vēl simts gadu, jo salīdzinoši tādai mazai valstij ar vāju ekonomiku kā Grieķija, sarīkot tādas spēles, nozīmē milzīgus parādus. Papildus vēl tas, ka olimpiskie objekti Atēnās tagad lielākoties ir bez pielietojuma un to darbība nesedz pat kredīta procentus. Nenoliedzami pilsēta, valsts, kas organizē OS, iegūst ļoti daudz, jo ar jaunākajām tehnoloģijām tiek pilnveidota infrastruktūra.
Otra trešdaļa šā SOK finansējuma iet nacionālajām olimpiskajām komitejām olimpiskās solidaritātes programmām; trešā daļa – starptautiskajām sporta veidu federācijām sporta veidu attīstībai.
– Cik Latvija šādi saņēmusi no SOK?
– Iepriekšējā olimpiskajā ciklā no 2005. līdz 2008. gadam dažādās apakšprogrammās saņēmām divus miljonus ASV dolāru jeb apmēram 500 000 dolāru (Ls 286 500) ik gadu. Ar to neliela valsts ļoti daudz ko var izdarīt.
– Savulaik OS ideja bija, ka tās ir sportistu, nevis valstu sacensības, par kādām tās kļuva aukstā kara laikā. Tagad visi skaita valstu medaļas, demonstrē valsts simbolus, sportistu startus uztver kā valsts vizītkartes. Ko Latvijai tas nozīmē – iespējami labs starts OS?
– Olimpiskajā hartā rakstīts, ka sacenšas labākie atlēti.
Augstu sporta sasniegumu demonstrēšana savā veidā norāda uz sabiedrības, tautas attīstības līmeni. Skaitīt medaļas, salīdzināt nav pašmērķis, bet nevilšus tas tiek darīts, žurnālisti arī ir ieviesuši savu neoficiālo punktu sistēmu. Pēdējos trīs olimpiskajos ciklos esam pirmajā piecniekā pasaulē, ja rēķina izcīnīto medaļu skaitu uz iedzīvotāju skaitu. Arī tas ir rādītājs. Ķīnieši brauca pie mums piecas reizes skatīties, kā var valsts, kas iedzīvotāju skaita ziņā līdzinās nelielai Pekinas priekšpilsētai, katrās OS dabūt medaļas: Atēnās – četras, Pekinā – trīs, Sidnejā – trīs.
– Lai pēc šāda rādītāja Ķīna būtu pirmajā piecniekā, tai būtu jāuzvar visos sporta veidos.
– Jā, laikam gan. Bet absolūtajos skaitļos salīdzinām sevi ar lietuviešiem, igauņiem, pārējām Eiropas valstīm. Arī Eiropas valstu konkurencē esam pa vidu, nevis beigu galā. Sasniegumi sportā ir svarīgi tautas pašapziņai, arī nācijas saliedēšanai tas palīdz.
– Sākotnēji OS piedalījās tikai amatieri. Šodien laikam kaut kas neiedomājams, ja nu vienīgi futbolā, kur galvenās sacensības joprojām ir pasaules čempionāts. Kas, jūsuprāt, ir tās lietas, kas no antīko spēļu filozofijas jāsaglabā, kur aiziets nepareizajā virzienā, kā tās varētu attīstīties, piemēram, pēc gadiem 50?
– Futbolā sieviešu līmenī, jā, bet vīriešu U23 jau faktiski amatieri nespēlē. Jā, nav gan arī lielās zvaigznes. Bet arī mūsu olimpiešu vidū ir amatieri, piemēram, maratonskrējēja Dace Lina vai soļotājs Igors Kazakevičs, vēl daži vieglatlēti, kas nav profesionāli sportisti, kas bez sporta dara arī kaut ko citu, bet viņu sasniegumi ir atbilstoši olimpiskajiem normatīviem. Un tur ir tā OS unikalitāte, ka viņi var nonākt vienā vietā, startēt, dzīvot kopā ar miljoniem cilvēku elku.
– Tomēr šādi nevar sasniegt augstāko rezultātu. Vai ar Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) finansējumu pietiek pašai augstākajai latiņai?
– LOV finansējums A klases sportistam ir apmēram 20–25, pat līdz 30 tūkstoši gadā. Protams, vajag vēl palīdzību, atbalstu vai to drošību, bet, lai sasniegtu savām spējām atbilstošu rezultātu, pietiek. Ar 88 tūkstošiem latu, ko skeletonisti brāļi Dukuri saņem sezonas laikā no LOV, pilnībā pietiek, lai nosegtu visas treniņu, braucienu, uzturēšanās, sadzīves izmaksas. Cita lieta, ka vajag slīpēt un pilnveidot tehniku, ko daudzkārt par naudu nevar izdarīt, tur vajag prātu, rokas, darbu.
– Kuri ir tie sporta veidi, kuros ar savu salīdzinoši pieticīgo budžetu tomēr varam konkurēt, un kuri ir tie, kas ir ļoti naudietilpīgi un mums nebūs pa kabatai augstākajā līmenī?
– Negribētu to tā salīdzināt. Piemēram, komandu sporta spēlēs pasaulē ir milzīga konkurence un, lai iekļūtu pasaules čempionātu finālā, jāinvestē milzu resursi, un, ja nav ne tradīciju, ne talantu, ne treneru, to nevar izdarīt. Kāpēc Krievija pērk ārzemju trenerus savām izlasēm, melnos amerikāņu spēlētājus basketbola izlasē? Jo tā grib būt finālā, šajā divdesmitčetriniekā! Mēs šo ceļu neejam, mums tas nav pašmērķis. Gribam būt finālā, bet ar saviem spēlētājiem.
Ir sporta veidi, kur Latvijas sportisti var būt labā līmenī, bet nekad virsotnē. Diez vai kāds latviešu tenisists kādreiz būs Nr. 1 pasaulē. Toties mums ir maksimālais sportistu skaits pludmales volejbolā – divi pāri, kas ir ļoti daudz, bet nevaram pateikt, vai tas tā būs vēl ilgi. Tāpat šķēpmešanā, kur Latvijai bija medaļa 1956. gadā, 1968. gadā un 1980. gadā – ik pa 12 gadiem, pēc tam 24 gadus nekā!
– Arī Londonā no Latvijas nav neviena sporta spēļu komanda.
– Pludmales volejbols, kuru Latvijā atbalstām kā individuālo sporta veidu.
– Tāda ļoti maza komanda. Pāris. Visvairāk Latvijas sportistu ir vieglatlētikā – 23, tajā pašā laikā virknē skolu no pulciņu piedāvājumiem un skolēnu pieprasījuma vieglatlētika pamazām sāk izzust, populārākām kļūstot komandu sporta spēlēm. Vai vieglatlētika joprojām ir sporta karaliene? Un, ja komandu sporta spēlēs izsišanās iespējas ir mazākas, vai sporta piramīda nesāks šķobīties?
– Uz to jāraugās arī no citiem aspektiem. Pašvaldības, kas pamatā ir sporta būvju, skolēnu pulciņu, sporta skolu, materiāli tehniskā nodrošinājuma finansētājas, atbild arī par sociālo jomu. Atverot futbola vai basketbola sekciju, kurā vienlaikus sporto vairāki desmiti bērnu, tā lielā mērā atrisina arī sociālos jautājumus. Vieglatlētika vai citi individuālie sporta veidi ir daudz smagāki, lai tur sasniegtu elites līmeni, jāiegulda daudz vairāk individuāla darba, tie nerisina pašvaldības sociālos uzdevumus, drīzāk apmierina konkrēta cilvēka ambīcijas. Tajā pašā laikā vieglatlētika ir pilnīgi visās Latvijas sporta skolās un tā no valsts budžeta treneru algās saņem tikpat, cik basketbols. Te gan jāņem vērā tas, ka vieglatlētikā ir ļoti daudz disciplīnu. Basketbols it kā ir populārāks, sociāli nozīmīgāks, arī tradīcijām un sasniegumiem bagāts, turklāt komandu spēļu izlašu sasniegumi nāciju vieno vairāk nekā viena sportista nošļūkšana pa reni vai lēkšana ar riteni citiem pa priekšu.
– Ja tas «renes šļūcējs» visu laiku uzvar pasaules mačos, tad arī viņš nācijai sāk arvien vairāk nozīmēt.
– Sportiskā ziņā tas ir nozīmīgāk, bet sociāli gan ne. Sieviešu basketbola izlases iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā valstiskā mērogā sociāli ir nozīmīgāka.
– Jau pāris gadus strādā reģionālie olimpiskie centri (OC). Varam jau mērīt to atdevi?
– Labākie mērnieki būtu pašvaldību vadītāji. Piemēram, Liepājā, uzceļot OC un tagad arī peldbaseinu, pilsēta ir ieguvusi jaunu kultūras un sporta attīstības centru, kur ir gan koncertzāle, gan bibliotēka, gan iespējas nodarboties ar 25 sporta veidiem, turklāt centrs nerada finansiālus zaudējumus.
– Augstos sporta sasniegumos atdevi mērīt vēl pāragri?
– Pašvaldībām, izšķiroties par OC celtniecību, augstie sasniegumi nav primārais jautājums. Tām svarīgāk ir nodrošināt iedzīvotājus ar iespējām izvēlēties, ar kādu sporta veidu nodarboties, nodrošināt sporta pieejamību.
– Bet kāpēc tad nosaukums Olimpiskais?
– Tas lielā mērā ir prestiža jautājums.
– Un ar finansēšanu tam nav nekāda sakara?
– To būvniecības laikā un vēl līdz 2005./2006. gadam – jā, bet šobrīd nosaukums OC negarantē nekādu finansēšanu. LOK, piekrītot vai nepiekrītot sporta bāzei dot OC nosaukumu, vairāk domā par saturu, ar kādu tas piepildīsies, lai tas nepārvēršas par lielveikalu, kas pašvaldībai tīri finansiāli būtu izdevīgāk. Ķīpsalas izstāžu komplekss savulaik tika celts kā vieglatlētikas manēža Rīgas Tehniskajai universitātei, bet izstāžu komplekss ir komerciāli izdevīgāks. Pašvaldībām OC vienmēr ir kontrolpakete, bet esam vienojušies, ka, neatkarīgi no saimnieciskā darba rezultātiem, pat, ja tur būs finansiāli zaudējumi, tajā nodarbosies ar sportu.
Nesen Kuldīgas pārstāvji mums bilda – gribot dibināt OC, grib šo vārdu, jo tad dažas durvis veroties labāk vaļā. Septembrī Kuldīgas dome lems par nodibinājuma veidošanu, un tad LOK par iespējamo dalību Kuldīgas OC dibināšanā.
– Bet jābūt jau arī kādiem standartiem, nevar katram šķūnim piekabināt nosaukumu Olimpiskais.
– Tieši tā! Kuldīga jau ļoti daudz ko izdarījusi, nesen uzbūvēta vieglatlētikas manēža, ir labas tradīcijas volejbolā, brāļi Šmēdiņi ir kuldīdznieki, riteņbraukšanā un citos sporta veidos, ir cilvēkresursi, organizācija. Ir cerības, ka viņi šo centru varētu piepildīt un pacelt sportu Kuldīgā jaunā līmenī.
– Kur sporta sistēmas piramīdā redzat lielākās problēmas, robus, kas kavē izaudzināt vairāk elites sportistu? Vai tas ir tikai ierobežotā finansējuma jautājums?
– Cilvēki, kas grib kaut ko sasniegt, uzvarēt, vienmēr būs. Šobrīd lielākais caurums veidojas treneru korpusā. Vecās skolas treneri kļūst vecāki un lēnām aiziet. Šķēpmetēju trenere Valentīna Eiduka uz Londonu ved piecus šķēpmetējus, viņai pašai ir 75 gadi! Jaunu kolēģu, kas strādātu līdzīgā līmenī, praktiski nav, un līdzīgi ir arī citos sporta veidos. Līdz ar treneru trūkumu samazinās arī vietu skaits, kur ar konkrētiem sporta veidiem nodarbojas, tas samazina talantu atlasi. Pēc astoņiem desmit gadiem elites līmenī mēs to noteikti izjutīsim, mūsu olimpiskā komanda vairs nebūs tik liela.
– Ir taču mums augstskolas, kas sagatavo sporta pedagogus, paši elites sportisti pārkvalificējas par treneriem. Galvenais iemesls ir finanses, vai vēl kas?
– Finansējums, atalgojums. Jaunais treneris pēc augstskolas beigšanas ar 200 latiem ģimeni uzturēt nevar, viņš meklē citas iespējas, un sportā tādu nav. Protams, neviens tūkstoš latu jaunam speciālistam bez pieredzes, rezultātiem nemaksās, ir vajadzīga pieredze, kā arī sistēma, kā nonākt līdz tai 1000–1500 latu algai, kāda ir labāko sportistu treneriem. Treneri, kuru audzēkņi pasaules čempionātos izcīna pirmās trīs vietas, OS – pirmās sešas vietas, Eiropā pirmās vietas, mēnesī papildus treniņu un sacensību nodrošinājumam, ēdināšanas naudai saņem Ls 1500 uz rokas, sportisti – Ls 1000 stipendiju atšķirībā no tiem, kas vienkārši ir LOV sastāvā, kas saņem Ls 750 vai 500 mēnesī gada garumā, ik gadu lēmumu pārskatot.
– Olimpiskās zelta medaļas ieguvējs vingrošanā Igors Vihrovs uz Londonu jau dodas kā treneris.
– Tas ir ļoti labs piemērs, kā divi olimpieši – Vihrovs un Jevgēņijs Saproņenko – var pārkvalificēties! Visu cieņu, ka viņi vingrošanu turpina attīstīt. Pateicoties Vihrova zelta medaļai, mums Rīgā vispār ir tā vingrošanas zāle! SOK pēc Sidnejas uzdāvināja visu vingrošanas aprīkojumu, mums tikai vajadzēja pierādīt, ka ir, kur to izvietot – tāpēc vien vajadzēja šo zāli.
– Bet ko jūs varat darīt treneru deficīta mazināšanā, ko esat darījuši? Vai neesat?
– Esam centušies, bet neesam atraduši dzirdīgas ausis politiķos, kam jāpieņem politiski lēmumi par sistēmas pārkārtošanu, tostarp augstskolu dibināšanu vai pārveidošanu. Jau ar kādiem pieciem izglītības ministriem esmu runājis par Murjāņu sporta ģimnāzijas (MSĢ) nākotni, rosinājis kaut vai tikai padomāt par divu līmeņu – koledžas un augstskolas – sporta speciālistu sagatavošanas sistēmas izveidi uz tās bāzes. Pēc sporta koledžas beigām jaunie sportisti vēl pāris gadus varētu gan nodarboties ar sportu, gan mācīties un saprast, vai grib kļūt sporta speciālists vai nē. Tad mēs nezaudētu tik daudz jauno sportistu, kā tagad 19–22 gadu vecumā, kad viņiem jāsāk domāt par izdzīvošanu, jo viņi vairs nav juniori, kam valsts gandrīz visu nodrošina, bet elites līmenī viņi arī vēl nav un pie valsts atbalsta netiek. Līdz šim neviens ministrs nav vēl atspēries uz tik drosmīgu soli.
– Centrālais valsts sporta internāts, jūsuprāt, ir morāli novecojusi sistēma, kurā vairs nav vērts ieguldīt prāvus līdzekļus, kā prasīts, septiņus miljonus?
– Tagad, kad ir izveidoti OC, mūsdienīgas, multifunkcionālas sporta būves pilsētās ar augstskolām, domāju, ka viena vieta Sējas novada Murjāņos kā MSĢ sevi izsmēlusi. Par to liecina kaut vai tas, ka Murjāņu audzēkņu īpatsvars jauniešu un junioru izlasēs sporta veidos, kas ir MSĢ, ar katru gadu samazinās.
– Cik Londonas olimpiešu ir no MSĢ?
– Man šķiet jocīgi, ka kā murjāniešus joprojām piesauc Mārtiņu Rubeni, brāļus Šicus un Aināru Kovalu, kuri jau desmit gadu no turienes ir prom.
Jauniešu, junioru izlasēs murjānieši ļoti jāsāk meklēt. Ir sporta veidi, piemēram, handbols, kur jauniešu, junioru līmenī Murjāņi ir ļoti nozīmīgi, tajā pašā laikā handbols tikpat labi var attīstīties arī Jūrmalā.
– Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis pieteicis reformas izglītībā. Sportu tās neskars? Vajadzīgas?
– Grūti pateikt. Šobrīd mēs, sporta sabiedrība, tikai saņemam informāciju par ministrijā lemto, bet ietekmēt procesus nevaram, padomus mums arī neviens vairs neprasa. Pēdējā informācijas apmaiņa Nacionālajā sporta padomē bija ministra informācija, ka dialoga par sporta sistēmas, valsts pārvaldes pilnveidošanu nebūs, jo ministrs jau pieņēmis lēmumu par Sporta un jaunatnes departamenta izveidi, izsludināts tā vadītāja amata konkurss, kad būs jaunais priekšnieks, varēsim sēsties pie galda. Trīs mēnešus mums nav, ar ko ministrijā sarunāties!
Ministrijai vajadzētu vairāk sadarboties ar sporta organizācijām un uzticēties tām. Šobrīd valsts pārvaldē notiek varas centralizācija ministrijās ne tikai sporta, bet arī citās jomās, kas, manuprāt, nevar dot pozitīvu efektu, ja viņiem nav definēti mērķi. Šobrīd nav mērķu, ir tikai process. Tas mūs visvairāk uztrauc. Jo ilgāka neskaidrība, jo cilvēki nedrošāk jūtas, jo sliktāks darba rezultāts. Tāpēc es uztraucos par to, kas būs sportā pēc pieciem septiņiem desmit gadiem, ja vēl ilgi šādi turpināsies. Lai runātu par sporta jautājumiem, mums faktiski jāiet pie premjera, tas nav normāli! Ja tā turpināsies, tad premjeram vai valdībai vajadzēs lemt par Izglītības ministrijas atbrīvošanu no sporta jomas. Sporta sabiedrība saka, ka tur netiek galā, nekas nenotiek, attīstība apstājusies, ministrijā ir tāds haoss, ka pat premjera rīkojumi tiek nevis izpildīti, bet kariķēti vai tiek pārtaisīti un realizēti pēc savas sapratnes. Izglītības ministrs visu saprot un uztver, bet izpildes līmenī ministrijā ir pilnīgs haoss. Tāpēc Nacionālajā sporta padomē esam sprieduši, vai nevajadzētu sporta pārraudzībai veidot kādu pārresoru institūciju.
– Latvijas viena līdz četras medaļas OS ir mūsu robeža, plus mīnus veiksmes koeficients? Vai šoreiz var cerēt uz ko vairāk?
– Pievienojos kāda žurnālista viedoklim, kurš pauda, Latvijai var nebūt nevienas medaļas un var būt arī piecas. Nevienas OS Latvijai nav bijušas bez medaļas. Atlantā bija viena, pārējās – pa trīs vai četrām.
– Varat minēt medaļu pretendentus?
Varu nosaukt vienīgi sporta veidus, kur šogad un pērn mums bija labākie rezultāti. Tie ir BMX, vieglatlētika, modernā pieccīņa, pludmales volejbols, džudo, cīņa, kur vairāki mūsu sportisti ir stāvējuši uz dažādiem pjedestāliem. Tas nozīmē, ka potenciāls ir, un veiksmes gadījumā var būt viss kaut kas.
***
UZZIŅAI
• Latvijas delegācijā OS Londonā – 46 sportisti 12 sporta veidos 30 disciplīnās: brīvā cīņa, džudo, galda teniss, modernā pieccīņa, peldēšana, riteņbraukšana, smaiļošana, svarcelšana, šaušana, vieglatlētika, vingrošana, pludmales volejbols.
• Maksimālā sportistu pārstāvniecība izcīnīta BMX, šķēpmešanā, pludmales volejbolā.
• Vidējais Latvijas olimpiešu vecums – 26,8 gadi; jaunākā – peldētāja Gabriela Ņikitina (18), vecākais – šāvējs Afanasijs Kuzmins (65), kuram šīs būs jau 9. OS. Ceturtās OS būs modernās pieccīņas sportistiem Jeļenai Rubļevskai un Denisam Čerkovskim. 28 sportistiem šīs būs pirmās OS.
• Pirmo reizi Latvija pārstāvēta galda tenisā (Matīss Burģis), brīvajā cīņā sievietēm (Anastasija Grigorjeva), BMX sievietēm (Sandra Aleksejeva).
• LOK budžets šogad olimpiskās izlases sagatavošanās nodrošinājumam OS Londonā – Ls 945 245.