Ideja par pārcelšanās jeb mobilitātes pabalstu atgādina skudru pūžņa bakstīšanu ar nūju, kad čaklie kukaiņi ir nokaitināti, bet jēga šādai darbībai nav saskatāma. Kamēr nav precīzi zināms, kādā veidā šī Labklājības ministrijas iecere tiks īstenota un kontrolēta, tās vērtējumā dažādas ieinteresētās puses izsaka atšķirīgu viedokli.
Tomēr pastāv arī vienprātība, šauboties gan par stratēģisko mērķi, gan par kontroles iespējām.
Jāatgādina, ka Labklājības ministrija ir ierosinājusi ieviest mobilitātes jeb tā dēvēto pārcelšanās pabalstu cilvēkiem, kas darba dēļ pārceltos uz jaunu dzīvesvietu. Tādā veidā iecerēts palīdzēt ne tikai lauku bezdarbniekiem, bet arī tautiešiem, kas atgrieztos no viesstrādnieku gaitām ārzemēs. Vēlāk tika precizēts, ka pabalstu, piemēram, transporta kompensācijas veidā, piešķirtu arī tiem bezdarbniekiem no ekonomiski neaktīvajiem rajoniem, kuri uz jaunatrasto darbu dotos ārpus pastāvīgās dzīvesvietas. Labklājības ministre Ilze Viņķele ir paskaidrojusi, ka pabalstu varētu piešķirt, ievērojot vairākus kritērijus: ir jābūt reālai darba vietai, vai nu paša atrastai, vai Nodarbinātības valsts aģentūrā piedāvātai vakancei; atbilstošai kvalifikācijai; arī apliecinājumam par darba tiesisko attiecību uzsākšanu. Par pēdējo prasību ministre runājusi tikai pieņēmuma formā.
Vismaz mēģinājums
Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) izpilddirektors Jānis Kalviņš Neatkarīgajai atzīst, ka par šo ieceri izteiks personisko viedokli, jo asociācija pie nopietnas izvērtēšanas nav ķērusies. «Izskanēja viedoklis par Latvijas nāvi, bet es traģēdiju neredzu,» viņš vērtē. J. Kalviņš uzskata, ka šis ir vismaz mēģinājums palīdzēt cilvēkiem, kuri grib strādāt.
Toties nelielo pašvaldību vadītāji ir satraukušies, ka Labklājības ministrijas ideja būs par labu lielajām pilsētām un reģionālajiem centriem, kas saņems darbaspēku, naudu un iespējas attīstīties – kaut vai tikai radot jaunas darba vietas.
Tomēr arī LLPA izpilddirektors neslēpj bažas – viņam nav izprotams, vai tiešām situācija Latvijā ir nonākusi tiktāl, ka cilvēkam jāsāk piemaksāt par to, lai viņš aizbrauc līdz darba vietai strādāt. Tāpēc J. Kalviņš uzsver, ka, ieviešot šādu pabalstu, ir nepieciešama precīza informācija – vai darbinieks brauks tikai strādāt vai pārcelsies uz dzīvi citur, vai tiks noteikti ierobežojumi dzīvesvietas deklarēšanai, kādā veidā kontrolēs naudas izlietojumu, kā pabalstu diferencēs utt. J. Kalviņš ironizē, ka Ministru kabineta noteikumos par braukšanu ar taksometru ir desmit punktu, un, pasarg’ Dievs, kādu no tiem pārkāpt. Tūdaļ sagaidīšot Valsts ieņēmumu dienesta pārbaudi. Tāpēc rodas jautājums, cik plaši un skrupulozi būs normatīvie akti, kas reglamentēs šā pabalsta dalīšanu. Viņš piebilst, ka ir jādefinē potenciālā pabalsta pamatmērķis – vai tā būs migrācijas stimulēšana Latvijas ietvaros, lai apturētu izbraukšanu no valsts?
Kā pārdalīs nodokļus?
Ja iedzīvotāji dzīvos vienā teritorijā, bet strādās citā, atkal tiks konfrontētas pašvaldības, jo iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) tiks ieskaitīts pēc dzīvesvietas. Jau tagad tās, kas Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā (PFIF) iemaksā ļoti lielas summas, kurn, ka situācija nav taisnīga. Valstī pastāvošā nodokļu sistēma nenodrošina pašvaldību un to iedzīvotāju ieinteresētību savā teritorijā attīstīt uzņēmējdarbību, jo vislabāk klājas guļamrajonu pašvaldībām. Tur dzīvojošie brauc uz darbu citās pilsētās, izmanto to infrastruktūru, pelna naudu, bet IIN saņem tās pašvaldības, kurās šie strādājošie ir deklarēti un ierodas, nosacīti sakot, izgulēties. Savukārt nabadzīgie novadi saņem ievērojamus līdzekļus no finanšu izlīdzināšanas mehānisma un zina, ka turpinās saņemt. Īpaši nikna ir Rīgas dome, kas apmēram pusi no iekasētā IIN pārskaita gandrīz visām Latvijas pašvaldībām. Tie ir pārsimts miljoni latu, neskaitot tos miljonus, ko galvaspilsētai ir obligāti jāiemaksā PFIF.
Naudu – darba vietām un jauniešiem
Nav tik traki, ka Latvijas laukos pašvaldības tīkotu dzīvot tikai uz naudīgāko rēķina. Tieši tāpēc tās vēlas, lai kārtējā pabalsta ieviešanu nesasteigtu. Kārsavas novada pašvaldības vadītāja Ināra Silicka uzskata, ka cilvēku noturēšanai laukos izeja ir – vajadzētu veidot uzņēmumu filiāles, lai vietējie iedzīvotāji vispirms var atsperties, iegūt darbu, saņemt algu, maksāt nodokļus un pēc tam daļa no viņiem varētu uzdrošināties sākt arī savu uzņēmējdarbību.
«Kāpēc vajag darīt visu, lai no novadiem cilvēki aizbrauktu? Vai mums vajag tukšas mazpilsētas un unificētu centru? Jau tāpat Kārsavas novada statistika ir bēdīga – gadā 156 mirušie un 35 dzimušie. Pa 20 gadiem tie, kuri gribēja pārcelties, jau ir pārcēlušies. Man prieks, ka pa drusciņai jaunieši atgriežas novadā, diemžēl pašvaldība nevar piedāvāt viņiem darba vietas,» I. Silickai sirds ir pilna.
Priekšlikums ir arī Varakļānu novada pašvaldības vadītājai Modrai Vilkaušai. Viņa uzskata, ka pabalstu vajadzētu piešķirt jauniešiem, kas pēc studijām augstskolās atgriežas dzimtajos novados. Tādā veidā varētu ieinteresēt arī jaunos speciālistus, kuri pašlaik pēc darba lūkojas lielāko pilsētu virzienā. «Esmu pārliecinājusies, ka laukos ir problēma atrast labu speciālistu. Un galvenais jautājums – kas pēc 20 gadiem šeit dzīvos un strādās? Jau tagad vairs nav, kam pārcelties,» M. Vilkaušas jautājums pagaidām ir neatbildams.
Arī Zaļo un zemnieku savienība norāda, ka līdzekļus vajadzētu novirzīt konkrētās pašvaldības iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanai, piemēram, ieviešot nodokļu atlaides, lai veicinātu jaunu darba vietu radīšanu reģionos. Ar aicinājumu cilvēkiem palīdzēt ar citām metodēm, nevis pārcelšanās pabalstu, klajā nākusi arī Latvijas Pašvaldību savienība.
Sociālā sistēma degradē
M. Vilkauša un I. Silicka no pieredzes stāsta, ka sociālā atbalsta sistēma ne vienmēr mudina bezdarbniekus meklēt pastāvīgu darbu un kļūt atbildīgam par savu dzīvi. Kārsavas novadā pabalstos aiziet 20 procentu no pašvaldības gada budžeta. «Daļa no sociāli neadaptētajiem labāk strādā simtlatniekos un dažas stundas dienā pavicina slotu, nevis astoņas stundas par minimālo algu. Man par to sūdzas uzņēmēji, kas nevar dabūt strādniekus,» lauku ikdienas ēnas puses atklāj I. Silicka.
M. Vilkauša apliecina gluži to pašu – ilgstošos bezdarbniekus ir grūti adaptēt darbam. Viņa nesaudzīgi kritizē – cilvēki nepiemērojas darba dzīvei tieši sociālās sistēmas dēļ. «Arī pie mums dzīvo spēcīgi vīrieši ap 40, 50 gadu vecumu. Viņi piehalturē, bet galvenokārt viņus uztur pensionāri vecāki, lielākoties tās ir mammas. Es teikšu, ka laukos bezdarba nav, te badā nomirt ir grūti, ja vien grib strādāt. Pabalsts situāciju neatrisinās,» uzskata M. Vilkauša.
Viņa ir skeptiska par to, vai tie, kas pārcelsies uz dzīvi citur, to darīs uz palikšanu. «Šaubos, ka kāds pārcelsies un ilgstoši dzīvos citur. Atnāks atpakaļ,» lakoniski komentē pašvaldības vadītāja. Arī J. Kalviņš pieļauj, ka masvei da darbaspēka migrācija Latvijas robežās diez vai notiks.