Intervija ar komponistu Raimondu Paulu – par Krājbankā pazudušo naudu, par prezidentiem, kas nebrauc uz Zilupi, un Jaunā viļņa iespējamo nāvi.
– Saeimas komisija, kas grasījās pētīt Krājbankas krahu, esot zaudējusi interesi par to. Jums kā vienam no lielākajiem šīs bankas noguldītājiem nav sāpīgi un aizvainojoši to dzirdēt?
– Sāpīgi bija jau agrāk – tad, kad Satversmes tiesa ārkārtīgi operatīvi izskatīja mūsu, noguldītāju, prasību par mums piederošās naudas atgūšanu. Krājbankas likvidatorus pārstāvēja mūsu pazīstamās taisnības cīnītājas vīrs, kuram honorārs acīmredzot tika maksāts no mums atņemtās naudas. Viņš tur smaidīja, priecājās – jo uzvarēja…
– Mums daudz taisnības cīnītāju. Kuru jūs domājat?
– Nu, Vonsovičs taču – Baibas Strautmanes vīrs. Tika nolasīts spriedums – ne sevišķi izteiksmīgi. Tur es kā mākslinieks varētu piesieties. Tomēr visu atsvēra dzelžaini norunātā beigu frāze: «Spriedums nav pārsūdzams.» Tas nozīmēja: turiet muti, viss ir padarīts. Visi smaidīja, sevišķi jau Vonsovičs un likvidatori. Es jau arī smaidītu, ja ne par ko man kabatās tecētu milzu nauda. Uz kā rēķina viņam tā nauda tecēja? Uz noguldītāju rēķina! Kad sabrucināja Krājbanku, mūs taču mierināja – tas pats Vilks, tas pats Rimšēvičs – viss ir kārtībā, neuztraucieties! Mēs jau arī domājām: nupat taču bija Parex bankas netīrā lieta, vai tad nu atkal kaut kas tāds būs? Bet šobrīd neviens ne par ko neatbild, un visiem zināmo fuktuku neviens jau netiesās. Un no bankas neviens ar mums nav runājis – it kā mūsu nebūtu. Ja kādreiz satiktu mūsu ģenerālprokuroru, gribētu viņam uzdot jautājumu: kāpēc jūs mani izsaucāt tad, kad pētījāt Lemberga lietu – vai tāpēc, ka vienā vietā bija minēts vārds «maestro»? Zināt, ar maestro ir pilna visa Latvija – visus diriģentus pie mums sauc par maestro, bet izsauc tieši mani. Un KNAB arī par mani ir interesējies: kad Lembergs man uzdāvināja zvērādu. Bet par Krājbankas likteni neinteresējas neviens! Tur miljoni izzagti, tur iekšā bija krievs Antonovs, latvietis Priedītis, un pēkšņi viss ir kluss. Kur atradās tā nauda, kad Parex vajadzēja glābt? Un Krājbankā tā nauda nebija tik daudz vajadzīga. Atnāca Vilks ar savu ledaino skatienu… Un izlēma gan bankas, gan noguldītāju likteni. Bet atcerieties, kāda alga bija fuktuka vadītājai Krūmanei. Daži tūkstoši. Un paskatieties, kāda alga ir aktieriem. Kādi divsimt lati. Abas ir valsts iestādes – fuktuks un teātris. Ja fuktuka vadītājai dažus tūkstošus latu maksātu kādā privātbiznesā, tā nebūtu mana darīšana. Bet tā ir valsts iestāde, kas dzīvo Dombrovska paspārnē.
– Vai tad jūs nezināt, ka eksistē dubultstandarti?
– Kā nu nezināšu. Kad Vienotības Zaķis apkrāpa valsti ar nodokļu nemaksāšanu, Vienotība klusēja kā partizāni. Kaut gan Zaķis bija pirmais bļāvējs, ka nodokļi jāmaksā. Un ne KNAB, ne VID par viņu neinteresējās. Tagad basketbolists Biedriņš pēc tādas pašas shēmas iegādājās motorlaivu, un pret viņu ierosina krimināllietu! Mēs jau nekad neko līdz galam neuzzināsim, kāpēc notiek tā vai citādi. Runā, ka Krājbankai atļāva noiet pa burbuli, lai atbrīvotu ceļu skandināvu bankām. Bet sakiet: kas šajā valstī atbild par visu, kas te notiek?! Šeit parasti tiesā tos, kas par dažām kapeikām kaut ko nozaguši, bet lielos zagļus laiž vaļā. Pēc Parex operācijas viens otrs valstsvīrs esot dabūjis čemodānu ar naudu.
– Ko domājat darīt ar Jaunatnes teātra lietu? Daudzi uzskata, ka jūs esat vainīgs tā likvidācijā.
– Jā, man ir kaut kas padomā. Geikinas grāmatā par Jaunatnes teātri ir nopublicēti visi Kultūras ministrijas dokumenti par Jaunatnes teātri. Kad palasa tos papīrus, skats uz to lietu paliek pavisam citāds. Bet vai tad kāds gribēs lasīt dokumentus? Lūk, piemēram, pavēle: «Izsludināt Jaunatnes teātra reorganizāciju». Bet šim tekstam ir turpinājums: «Sadalīt Jaunatnes teātri divos patstāvīgos teātros, pārdalot valsts dotāciju.» Šis teikums ir pazudis, tas vairs neeksistē! Pirmais teikums tiek uzskatīts par teātra likvidāciju. Tālāk ir lēmums par aktieru konkursu uz štata vietām teātros. Tika izsludināts arī konkurss uz režisora vietu. Ādolfs Šapiro atteicās piedalīties šajā konkursā, jo viņš, redzat, ir LPSR Tautas mākslinieks un konkursi ir zem viņa goda. Šos faktus es darīju zināmus gan Teātra darbinieku savienībai, gan LTV raidījumam 100 g kultūras, kur cienījamā režisore Ķimele publiski mani nosauca par slepkavu.
– Ādolfam Šapiro pērn pasniedza Latvijas augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.
– Interesanti, par kādiem nopelniem? Viņš ļoti veikli nostrādāja, ka teātra likvidācijā nevis viņš ir vainīgs, bet es. Man pat nevajag, lai kāds man atvainojas. Divdesmit gadus es esmu cūkots, tad kāda jēga tagad no atvainošanās? Saljēri tika nosaukts par Mocarta slepkavu, kaut gan viņš bija lielisks komponists un pedagogs, nevis kaut kāds slepkava. Bet pietika kādam sacerēt teiku, un cilvēka vārds tika nomelnots. Ja runājam par tiem pašiem teātriem… Vai kāds ir padomājis, cik daudz naudas esmu tiem nesis ar savu mūziku? Izrādes tika ne vien atpelnītas, ar tām pelnīja nopietnu naudu.
– Kā vērtējat radio un televīzijas apvienošanu?
– Cik daudz un cik skaļi par to runāja! Un kur tie runātāji tagad ir? Meklē tos 52 miljonus, kurus vajag apvienošanai? Bet Latvijas Televīzija tajā pašā laikā ir nolaista līdz kliņķim. Ja mēs runājam par latvietības saglabāšanu, tās ir pēdējās vietas, kur to var saglabāt. Ja Latvijas Radio un Latvijas Televīzija paliks par komercstruktūrām, tad ar latvietību būs cauri. Tāpēc gan radio, gan televīzijai vajag dot naudu kultūras programmu veidošanai. Bet pagaidām nekas netiek darīts, jo neviens nespēj pieņemt nekādus lēmumus. Tas viss ir aizvainojoši kultūras darbiniekiem. Tāpat kā man ir aizvainojoši gandrīz gadu klausīties, kā mans vārds tiek locīts sakarā ar Krājbankas krahu. Kāds izsaka līdzjūtību, kāds ņirgājas. Uz ielām reizēm jādzird izsaucieni no visādiem neliešiem. Man jau apsardzi neviens nepiešķirs. Tāpat kā jaunu un dārgu auto nepiešķirs. Tomēr es domāju, ka mani nopelni latviešu lietā ir varbūt lielāki par viena otra prezidenta nopelniem: esmu godīgi darījis savu darbu, stiprinādams latvietību. Bet pavērojiet, kā mainās sejas izteiksme bijušajiem prezidentiem, kad kāds ierunājas par viņu dārgo automašīnu nepieciešamību! Man jau nav žēl, bet vajadzētu visu gribēt ar mēru. Smieklīgi: kad uz teātri grasās atnākt kāds vadošs darbinieks, teātris vispirms tiek ar suņiem pārmeklēts. Baidīties no savas tautas arī vajag ar mēru.
– Varbūt baidās tāpēc, ka melo?
– Iespējams. Melo, piemēram, par to, ka krīze beigusies. Vai viņi vispār zina, kas notiek ārpus Saeimas un Ministru kabineta sienām? Varbūt viņi dzīvo tikai no tiem papīrīšiem, ko paši sacer? Dombrovskis, redz, grāmatu uzrakstījis – par to, kā Latvija no krīzes izgājusi. Par to viņu pasaulē slavē. Bet uz kā rēķina tas notiek? To jostu jau savilka uz tautas ādas. Nu, jā, mēs jau neesam grieķi, kas Rīgu būtu apgriezuši ar kājām gaisā. Ja Latvijā kaut kādi panākumi ir, tos radījuši paši uzņēmēji, kas pratuši izkulties. Bet tas nav valdības nopelns.
– Nu, ko jūs! Izaugsmi un rūpes par tautas labklājību var manīt ik uz soļa: nule taču pazemināja PVN likmi par vienu procentpunktu.
– Kā tad. Tāds cenu kritums uzreiz! Paskatieties, kas vakaros notiek Rīgā: tā ir tukša. Vienīgie, kas uz ielām bļaustās, ir piedzērušies britu tūristi. Tie, kas sēž augšā, vispār nedomā par tautu. Tauta viņiem neeksistē. Ir tikai tukšu vārdu plūdi.
– Varbūt vismaz Latvijas muzikālā dzīve ir spožāka?
– Nē, arī tā ir bēdīga. Tie TV šovi nodzinuši lejā gaumi un prasības pēc kvalitatīvas mūzikas. OKartes akadēmijas bērniņi braucot apkārt pa Latviju un dziedot pārpildītās zālēs. Bet ja vajag kādu aizsūtīt uz Eirovīziju, nav jau ko sūtīt. Vai jūs varat nosaukt divus trīs jaunus dziedātājus, ko vismaz varētu paklausīties?
– Varbūt jūs varat?
– Nē, es nevaru! Savulaik uz Jauno vilni veiksmīgi parādījās Cosmos, Busulis… Bet vairāk arī nekā nav.
– Tad varbūt mums nepiedalīties? Arī Eirovīzijā ne?
– Jā, nebūtu slikti paņemt pauzi. Paskatieties uz Eirovīziju. Vai tajā cilvēkā, kas pārstāv Latviju, kaut kas tiek ieguldīts? Vai viņam kāds palīdz? Visi tērpi, ieraksti maksā baigo naudu. Vesels bars cilvēku aplīp ap dziedātāju, visi uztaisās par lieliem speciālistiem. Un tad mēs redzam rezultātu: priekšnesuma nav. Nekāda!
– Maijā Liepājas mūzikas vidusskola sniedza lielisku koncertu – tur gan bija, ko redzēt un dzirdēt.
– Bet tur jau lielākoties bija vecie!
– Cik nu vecie – tā ap piecdesmit.
– Arī Anglijas karalienes koncertā balstījās uz tiem senajiem – Toms Džonss, Makartnijs, Eltons Džons. Sevišķi Toms Džonss bija lielisks. Bet pie mums jau vecos ir pieņemts lielākoties tikai apņirgt. Tas attiecas gan uz mūziku, gan uz citām lietām – arī uz to pašu Krājbankas lietu. Cik daudz cilvēku cieta! Valdītāji uz šiem cilvēkiem vienkārši uzspļauj. Būtu pieklājīgi, ja tev vismaz piezvanītu un aprunātos. Uz atvainošanos es, protams, neceru. Pat Jeļcins savulaik banku krīzē sasauca padotos un teica: ņemiet to naudu, kur gribat, bet jums tā ir jāatdod cilvēkiem. Šeit nekas tamlīdzīgs nenotiek. Paņirgt – tur gan visi gatavi.
– Savādi sanāk. Ja pajautā – ar ko jums asociējas Latvija?, lielākā daļa atbildēs – ar Raimondu Paulu. Bet atdot jums jūsu paša nopelnīto naudu – to gan neviens nav iedomājies.
– Paņirgt gan visi gatavi. Cilvēki, kas Latvijai neko nav devuši, mēneša laikā, darbodamies bankas likvidācijā, saņems tādu naudu, kādu es neesmu saņēmis 20 gadu laikā. Par ko tas viss?
– Kas notiks ar Jauno vilni?
– Tas nomirs pats. Organizatori kaut ko mēģina darīt, bet… Vienīgais, ko var darīt, ir – iesaistīt jaunus spēkus. Bet tas konkurss jau maz kuru interesē. Visus interesē tikai tas, kas notiek ap šo konkursu, piemēram, kādu skandālu uztaisīs Pugačova. Sākotnēji tas tā nebija iecerēts. Arī tas nebija iecerēts, ka tik daudzi sacentīsies manis zākāšanā. Jaunā viļņa organizatori uzspiež mums savu stilu, bet mēs vienmēr esam atšķīrušies ar to, ka mums pašiem ir savs stils. Viņi iejaucas mūsu solistu repertuārā, koriģē tērpus. Viņiem ir viens mērķis – reitings. Uz visu pārējo viņiem ir nospļauties. Un tad sākas problēmas. Lai viņi pamēģina Eirovīzijā kādam aizrādīt par repertuāru – nekas nesanāks. Esmu viņiem jautājis: kāpēc jūs man liekat iet uz skatuves kopā ar kaut kādiem… špana? Es mierīgi varu noturēt koncertu viens pats vai kopā ar saviem muzikantiem! Man nav vajadzīgas ne fonogrammas, ne fona dejotāji. Bet televīzija visu laiku diktē savus noteikumus. Sēž tur kaut kāds redaktoriņš un visu nosaka. Protams, krieviem ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, taču viņu gaume visbiežāk nesakrīt ar mūsējo. Viņi gan šķaida miljonus, bet neesmu pārliecināts, ka tas ir eleganti. Taču arī pārmest mēs neko nevaram, jo tā ir viņu nauda. Viņiem ir tā nelaime, ka viņi neprot savus milzu līdzekļus izmantot citādi – daudz jēdzīgāk. Viņiem visbiežāk ir tā: vot, es jums tūlīt parādīšu, cik man ir naudas! Nē, Jaunajam vilnim nav perspektīvas.
– Kā vērtējat Valsts prezidenta Bērziņa pirmo gadu?
– Jāsaprot, ka tas amats nav viegls. Cilvēkam jābūt gudram un pat viltīgam attiecībās ar sabiedrību, ar māksliniekiem. Mums ir bijuši dažādi prezidenti… Ir, protams, priekšrocības, ja prezidents ir lektors, kas pārvalda vairākas valodas, tas ir tik jauki, ja var daudz ceļot pa pasauli. Bet pa retam vajadzētu atcerēties, ka Latvijā ir arī Zilupe. Paskats nomalēs ir traģisks. Tur nav cilvēku. Pats braucu uz saviem Līčiem pie Salacas – kopju to, cik varu, bet arī tur cilvēku ļoti maz. Lielākā daļa ir aizbraukuši. Zemnieku saimniecību ir maz, un mantojumā nekas vairs nepāriet: jaunie ir prom! Lūk, par to ir jādomā. Prezidentam – it īpaši.
– Jūs kā kultūras cilvēks droši vien sekojāt skandālam, kas notika Kultūras ministrijā, kad rakstniekiem uzmilza konflikts ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi Grendi.
– No vienas puses, tie rakstnieki tā kā būtu jāaizstāv. Bet no otras puses – nu, uzraksti taču, draudziņ, kaut ko. Ja būs uzrakstīta laba luga, to visos teātros spēlēs. Bet tur iet princips pa priekšu: tu man iedod naudu, tad skatīsimies, kas notiks. Manā dzīvē tā nekad nav bijis. Man samaksā pēc koncerta. Un kādreiz gadījies arī tā, ka nesamaksā. Manuprāt, jāatbalsta tikai izglītība. Pārējie – sitieties, kā mākat. Es, piemēram, nezinu, kas atbalsta manu māsu*. Absolūti neviens. Es piekrītu kultūras ministrei, viņa domā kā biznesa cilvēks. Es viņai piezvanīju un izteicu līdzjūtību, teikdams: es kā latvietis priecājos, ka jums iet slikti. Viņa saprata manu humoru. Es piebildu, ka tam esmu gājis cauri – ar visām teātru būšanām un tamlīdzīgi. Paskatīsimies uz šodienas teātriem: jēziņ, cik tur ir liekēžu! Nekur pasaulē neviens tā neatļautos: teātros netur liekus cilvēkus, nereti paši aktieri tirgo biļetes un dara citus darbus. Izrāde taču arī ir prece, kas pēc iespējas izdevīgāk jāpārdod. Bet mūsu ģēniji jau to vārdu nevar ciest. Ir tādi uzvedumi, kas pēc piektās izrādes jāņem nost – neiet! Kāds ģēnijs to ir radījis, iegāzta milzu nauda, bet – še tev!
– Vai no jaunajiem redzat kādus perspektīvus mūziķus?
– Jā, mums ir daudz labu instrumentālistu. Tāpēc jau es cenšos izveidot orķestri. Jaunie no City Jazz Big Band nupat lieliski nospēlēja koncertu. Ir jābūt pamatkolektīvam, uz kā var kaut ko būvēt. Bet pagaidām mums nav lielā, dzīvā orķestra. Lai nodibinātu orķestri, vajadzīgi aptuveni 250 000 latu. Tas valstij ir sīkums. Bet tas būtu liels ieguvums gan Latvijas mūziķiem, gan Latvijas klausītājiem. Tajā pašā laikā orķetris Kremerata Baltica tiek no valsts finansēts, tomēr Latvijā tas koncertē gana reti. Kāpēc tāda netaisnība?
* Domāta Raimonda Paula māsa – tekstilmāksliniece Edīte Pauls Vīgnere.