Vitolds Zahars: Cilvēki cietumā pārvēršas par zvēriem

Tiesību doktors, atvaļināts ģenerālis, Daugavpils universitātes profesors Vitolds Zahars intervijā Neatkarīgajai raksturo Latvijas kriminālpolitiku.

– Vai kriminālpolitika Latvijā ir efektīva?

– Man ir nācies dzirdēt dažādus absurdus viedokļus. Pat augsti stāvošas amatpersonas izteikušās, ka Latvijā kriminālpolitikas nav. Bet – ir.

– Normatīvo aktu līmenī?

– Ne tikai. Jā, ir attīstīta normatīvā bāze, ir politikas plānošanas dokumenti. Turklāt daudz darīts arī, lai tiesībsargājošo institūciju darbība būtu efektīva. Cik tas ir veiksmīgs stāsts, tā ir cita lieta.

– Politika ir efektīva tikai tad, ja tā ir veiksmīga.

– Redziet, visu var noliegt un visu var paskaidrot. Es šajā jomā gan praktiskā , gan akadēmiskā un zinātniskā līmenī strādāju jau ilgi. Tāpēc par to, kas saistīts ar kriminālpolitiku, varu droši teikt: Latvijā ir bijusi nepārprotama politiskā griba, lai taptu skaidri un konkrētai attīstības fāzei atbilstoši likumi, lai tie korespondētu ar mūsu starptautiskajām saistībām un lai tie kalpotu arī cilvēku drošībai un labklājībai. Visas darbības, kas ir bijušas, bijušas daudzmaz plānotas un koordinētas. Varu teikt, ka reti kurā valstī ir tik labi izstrādātas kriminālsodu politikas, ar brīvības atņemšanu notiesāto personu resocializācijas, viņu nodarbinātības koncepcijas. Varu teikt, ka Latviju pamatoti augstu vērtē starptautiskā sabiedrība, krimināltiesību jomas eksperti. Kaut vai par to, ko esam paveikuši tādu soda veidu kā piespiedu darbs ieviešanā, par valsts probācijas dienesta izveidi un sekmīgu darbību likumpārkāpēju integrācijā sabiedrībā. Mums varbūt ne tik spoži sokas ar implementāciju (sistēmas, algoritma, koncepcijas, likuma konkrēts īstenojums – V. A.). Te ir pārrāvums.

– Bet, es teikšu, ka to, ko jūs redzat savā profesionālajā vidē, es neredzu sabiedrībā. Nedomāju, ka kriminālpolitika ir veiksmīga, ja sabiedrība pārņem kriminālās subkultūras paradumus. Sākot ar saskarsmi, beidzot ar leksiku. Sabiedrībā saradies pārlieku daudz švaļu, kuru likumpārkāpumi vēl pirms paaudzes vai divām pat noziedznieku vidē tika uzskatīti par pretīgiem. Būt «mazliet kriminālam» tagad ir pat memmesdēliņu mode. Noziegumi tiek pastrādāti «slavai». Utt. Turklāt man liekas, ka sabiedrība arvien noraidoši, liekulīgi un vienaldzīgi izturas pret cilvēku, kurš izcietis sodu, bet noziegumu, kamēr pats nekļūsti tā upuris, sākusi uztvert viegli un pat ar prieku. Mana tēze: kriminālpolitika Latvijā varbūt ir pietiekama kā represīvs instruments, taču kriminālpolitika vai nu nespēj nobremzēt negatīvo morāles transformāciju sabiedrībā, vai it nekā nepiedalās šajā bremzēšanā. Kāda ir jūsu antitēze?

– Redziet, sabiedrības morālo, tikumisko transformāciju ar kriminālpolitiku vien nenobremzēt. Kriminālpolitika ir viens no instrumentiem. Pamatinstruments ir veiksmīga, atbildīga sociālā politika. Arī sabiedrības saliedētības faktors. Vienoti mērķi, vienoti uzskati. Tas būtu galvenais. Ar kriminālpolitiku dzēš lielākus vai mazākus ugunsgrēkus. Tad, kad ir jau parādījušies visi noziedzīga nodarījuma priekšvēstneši vai arī noziedzīgs nodarījums jau ir izdarīts. Tur ir kriminālpolitikas vieta un loma.

Man patīk vācu kriminologs Hanss Joahims Šnaiders. Viņš likumpārkāpējus iedala trīs lielās grupās. Pirmos, ja tie ir ko noziegušies, protams, vajag apcietināt vai kā citādi krimināltiesiski sodīt, bet viņu uzvedības pārveidošanā nav īpaši jāiejaucas. Viņi nav bīstami sabiedrībai un nekļūs par potenciāliem recidīvistiem. Ar otro grupu ir jāstrādā. Tie jau ir sevi apliecinājuši noziedznieki. Bet viņi vēl nav tiktāl degradējuši, lai būtu bezcerīgi. Trešā daļa diemžēl ir tādi, kuriem līdz tikai cietums, stingri ierobežojoši līdzekļi. Būtu naivi domāt, ka resocializācija tagad vai agrākos laikos spējusi pārveidot šo cilvēku domāšanas veidu, motivāciju, kriminālo uzvedību, vērtību skalu, dzīvesveidu…

– Es zinu, jūs esat rakstījis par to, ka pusaudžiem nebūtu jāsēž cietumā, par to, ka nepieciešami civilizēti risinājumi… Bet vai nav tā, ka Latvijā visām trim grupām galvenais «labošanas» līdzeklis ir cietums? Pārējie līdzekļi ir sekundāri.

– Pagaidām ir sekundāri. Un vēl kādu laiku tā turpināsies. Jo brīvības atņemšanai alternatīvie sodi – tas ir civilizēts veids, kā likumpārkāpējus neizslēgt no sabiedrības, bet, gluži otrādi, integrēt sabiedrībā. Taču šeit ar valsts institūcijām vien nepietiek. Šeit vajadzīgs arī tiešs sabiedrības atbalsts. Taču – Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Tā pa īstam nav arī pilsoniska. Tātad – ir jābūt spēcīgai pilsoniskai sabiedrībai, kas atbildētu par cilvēku ne tikai pa vertikālām līnijām, bet arī horizontāli. Bet, ja tā nebūs, tad alternatīvie sodi jeb sodi bez brīvības atņemšanas realizēsies ar lielām grūtībām.

– Sabiedrībai patlaban šķiet patīkamāk būt nozieguma upurim, nekā pretoties noziegumam. Pat, ja noziegums ir sīks.

– Es esmu, kā saka, sociāls cilvēks. Ļoti daudz pārvietojos kājām, braucu sabiedriskajā transportā. Redzu cilvēku vienaldzīgo, nihilistisko attieksmi pret pārkāpējiem. Es negribu teikt, ka tie vienmēr ir likumpārkāpēji. Bet, ja cilvēks izvairās, teiksim, no e-talona kompostrēšanas, ja tā kļūst gandrīz vai par masveida parādību, ja nevienam nav daļas gar to… Pamēģini to neizdarīt Dānijā vai Zviedrijā. Katrs līdzcilvēks uzskatīs par goda lietu tev aizrādīt. Neighbours watching tiek praktizēta visās demokrātijas valstīs. Tas nav slikti. Ja kāds nelietis dzīvo man blakām, kāpēc man būt apdraudētam? Tie cilvēki, kuri Latvijā izvaroja, nonāvēja meitenes, taču bija kādam kaimiņi. Kāds zināja viņu background, viņu pagātni. Bet visiem viņi bija vienaldzīgi. Līdz noziegumam.

Ja sabiedrība būtu orientēta uz kaut kādu pašattīrīšanos… Bet sabiedrība paļaujas, turklāt pārsteidzīgi paļaujas tikai uz valsts spēku. Taču mēs zinām, ka valsts cenšas atbrīvoties no ļoti daudzām funkcijām, deleģēt tās. Mēs nezinām, kam mēs tās deleģējam.

– Kāda ir jūsu attieksme pret nāvessodu?

– Kopš es par tādu sodu uzzināju, attieksme ir negatīva. Nāvessods, neatkarīgi no izpildes metodēm, nav kriminālsods, bet fiziska iznīcināšana. Tas neatrisina kriminalitātes problēmas.

– Jā, no noziedzības tas neatbrīvo, toties no noziedznieka – visai rezultatīvi.

Man tomēr tuvāka japāņu nostāja.

– Jā, tas likvidē noziedznieku. Bet japāņu nostāja ir interesanta. Viņi definējuši – kārām un kārsim. No japāņu kultūras, mentalitātes izriet, ka pat ilgstoša brīvības atņemšana ir pret japāņa dabu. Viņiem mūža ieslodzījums pārvērš cilvēku par putekli, par niecību. Tad labāk viņš izdarīs harakiri vai ies uz karātavām. Bet ne cietumā.

– Es noteiktu maksimālo ieslodzījuma termiņu trīs gadi. Bet – viennīcā.

– Jā, bet kādu dzīvnieku mēs no turienes izlaidīsim?

– Grāfs Monte-Kristo izturēja septiņpadsmit gadu.

– Nelsons Mandela arī izturēja divdesmit astoņus gadus un nenocietinājās. Taču – tie ir izņēmumi no kopsakarībām.

– Pamatmasa kļūs zvēri?

– Tiešām, zvēri. Jo penitenciārā, sociālā zinātne ir pierādījusi, ka cilvēks degradējas jau pēc pirmajām divām nedēļām. Tālu neiesim. Rīgas Centrālcietumā ir nodaļa, kurā izvietoti likumpārkāpēji ar iepriekšējo darba pieredzi tiesībsargājošās iestādēs. Saskaņā ar starptautiskajām normām viņi pieder pie t. s. īpašām ieslodzīto kategorijām, kurām nepieciešams savrups izvietojums, atbilstoša aprūpe (vēl šajā kategorijā tiek iekļauti nepilngadīgie, sievietes, ārvalstnieki, uz mūžu notiesātie, gados vecie, slimie notiesātie u. c.). Bet arī šeit var redzēt, ka jau pirmajā soda izciešanas gadā viņi degradējas, viņi pārmanto ieslodzīto subkultūras elementus, sāk atbilstoši ģērbties, uzvesties, lietot žargonu, prasīt neiespējamo… Noslēdzot šo domu – arī trīs gadi viennīcā neko nedos. Tikai pilnvērtīga cilvēka iesaiste resocializācijas programmās ar izglītības, nodarbinātības, socializācijas elementiem var dot efektu un cerības, ka cilvēkā noskanēs kaut kāds klikšķis.

– Skatoties dažādu nodarījumu raksturu un daudzumu – jājautā, cik lielā mērā noziedzība Latvijas sabiedrībai ir norma, cik lielā – izņēmums?

– Pastāv uzskati, ka katram ir predispozīcija uz noziegumu. Es to vienmēr esmu noliedzis. Jā, noziedzībai ir sociāls, zināmā mērā arī ekonomisks raksturs, bet noziedzības cēloņi pārsvarā slēpjas personībā, tās attīstības pakāpē. Noziegums tiek pastrādāts, pastāvot hipertrofētai tieksmei pozicionēt sevi sabiedrībai nepieņemamā veidā. Es gribētu teikt, ka galvenais noziedzības cēlonis pārsvarā ir infantilisms. Jo cilvēks nav veidojies, nav veidojis sevi kā personību, tātad viņam ir ļoti sašķobīti uzskati, vērtību neesamība… Tad viņš peld pa straumi un veic kriminālus darbus. Tad viņš nokļūst gan vainīgā, gan vienlaikus arī upura lomā. Un – vairo citus upurus. Pirmkārt, savus tuviniekus. Otrkārt, tos cilvēkus, kuri no viņa cieš.

– Jūs pieminējāt Centrālcietumu. Pirms desmit gadiem Centrālcietumam bija simts. Jums – sešdesmit. Jūs bijāt Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks. Vai joprojām sekojat cietumu stāvoklim?

– Nevaru nesekot. Ja jau es docēju ar kriminālsodiem un to izpildi saistītus priekšmetus, man ir jāzina, kas notiek. Tas kurss, ko mēs savulaik nospraudām, ir radikāli mainījies. Mainījies uz represīvo iestāžu pusi. Ir nepiedodama attieksme pret personālu. Personāla politikas veidošanā cietuma darbinieka, penitenciārā un probācijas dienesta darbinieka profesijas standarts mums ir tikai definēts, bet netiek realizēts īstenībā. Daudzos vadošos amatos ir tendence pieņemt bijušos policijas darbiniekus, kuriem ir pilnīgi citi uzskati, cita motivācija, citas vērtības.

– Manā uztverē, ja šis personāls, sevišķi cietumu personāls, kas manā uztverē pelnījis izcilu valsts uzmanību, tās vietā dabū attieksmi, kas kultivē ko līdzīgu nometņu vertuhajiem vai ieslodzīto pakalpiņiem, tad nez vai Latvijā ir laba kriminālpolitika.

– Jā, arī šādu attieksmi nevar nomest no svaru kausiem. Turklāt arī rezerves ir kļuvušas minimālas. Jo tad, kad Latvijas Policijas akadēmijā bija penitenciārā koledža, mēs gatavojām cilvēkus tieši darbam ieslodzījuma vietās. Liekot uzsvaru uz humānismu, cilvēku cieņas respektēšanu un cilvēktiesību ievērošanu. Tagad šī krātuve ir izbeigusies. Nav vairs to cilvēku. Tagad rezerves pārsvarā nāk no policijas. Un bieži nāk tādi, kas policijā nav sevi sevišķi labi apliecinājuši, kam bijušas problēmas. Personāla politika ir ārkārtīgi tendēta uz uzraugošā personāla attīstību, nevis uz resocializācijas vajadzībām un šā personāla kvalifikācijas celšanu.

– Tātad – jūs, kas reiz bijāt Latvijas Policijas akadēmijas rektors, joprojām uzskatāt, ka LPA likvidācija degradēja iekšlietu darbinieku izglītības izredzes?

– Nepārprotami. Es gribētu teikt atklāti – tas bija kaitējums Latvijas valstij, tās drošībai. Neviena valsts nav uzdrīkstējusies veikt šādu soli pat ekonomisko grūtību apstākļos. Jo drošība ir primārais, kam jābūt. LPA gatavoja ne tikai augsti kvalificētus speciālistus vismaz deviņos virzienos, bet gatavoja arī tiesībsargājošo iestāžu personālu ar stāju, gatavoja personības. Sen zināma patiesība, ka civilās augstskolas, lai cik kvalificēts būtu akadēmiskais, zinātniskais personāls, nevar darīt to, ko dara speciālās mācību iestādes, kurās ir atbilstošs personāls, kas izgājis vērtīgu dzīves skolu tieši šajās smagajās profesijās, kurās ir atbilstoša infrastruktūra, ir atbilstošs materiāli tehniskais nodrošinājums un kur galu galā ir atbilstoša vide, kas veido šo cilvēku. Jo cilvēku veido vide.

– Tolaik skanēja argumenti – policisti ar diplomu nav vajadzīgi. Tātad – toreizējām «augšām», ministrei LPA sagatavotie kadri bija, kā mēdz teikt, tumsoņi, «pārāk gudri»?

– Tas bija emocionāls, brutāls, cinisks, insinuācijām un apmelojumiem bagāts uzbrukums mūsu augstskolai, tās potenciālam bez racionālas argumentācijas. Bija mēģinājumi diskreditēt gan augstskolas programmu nozīmi, gan augstākās izglītības lomu policijā vispār, gan personālu (mani ieskaitot). Nežēlīga izrēķināšanās ar akadēmisko personālu neatstāja viņu dzīvi bez pēdām. Daži sevi ir atraduši, daži nav. Nestrādājot šajā jomā, sākas diskvalifikācija. Es domāju, ka tas ir kauna traips Latvijas vēsturē. Tā laika vadītājiem ministru posteņos nebija nekādu morālo, tikumisko priekšnosacījumu ieņemt šos amatus. Varbūt tāpēc tie darīja visu, lai iedvestu bailes par savu darba vietu pat tiesībsargājošo iestāžu ģenerāļiem. Nolūkā izslēgt tos no LPA pievērstā procesa. Bet tagad augsti stāvoši vadītāji, piemēram, SAB vadītājs Kažociņa kungs, ģenerālprokurors Kalnmeiera kungs, atklāti saka – trūkst kvalificēta personāla.

– Kādas vēl ir galvenās ar ieslodzījuma vietām saistītās problēmas, kuras nav atrisinātas, lai tauta tautā (arī jūs tā esat dēvējis ieslodzītos), kad nav aiz drātīm, būtu tautas daļa?

– Starp visiem resursiem noteicošais ir personāls. Otrs – šobrīd, finanšu optimizācijas apstākļos, nepietiekamais šo iestāžu finansējums. Ir jānodrošina, lai standarti un normas atbilst vismaz Eiropas cietumu noteikumiem. Trešais – resocializācijas trūkums de facto. Likuma normas un koncepcijas – tas vēl nav viss. Vēl ir vajadzīga infrastruktūra, elementāri resursi, tajā skaitā arī cilvēku resursi un lai ieslodzītie būtu pie darba. Lai viņi būtu klasēs, auditorijās, apgūtu profesiju. Lai būtu kaut kādi jēgpilni kursi. Jā, tie ir. Nevar noliegt. Publiskajos pārskatos par Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbību varam redzēt ļoti daudzšķautņainas programmas. Vairāk nekā trīsdesmit septiņas. Bet – tās ir fragmentāras. Nav sistēmiskuma, nav visaptverošā līmeņa.

Pēdējais faktors – iespēja integrēt šos likumpārkāpējus sabiedrībā. Es teicu, ka Valsts probācijas dienesta darbība ir diezgan optimistiska. Bet šis dienests ne tikai uzrauga likumpārkāpējus sabiedrībā. Dienesta uzdevums būtu arī integrēt bijušos ieslodzītos sabiedrībā. Pa tiešo, kā jau minēju, nav tādas iespējas. Jo pilsoniskā sabiedrība mums ir vāja. Ir aprobēts ceļš – caur sociālās rehabilitācijas centriem. Caur tā sauktajām pusceļa mājām. Deviņdesmito gadu beigās bija iecere tādus sociālās rehabilitācijas centrus saskaņā ar tā laika administratīvo iedalījumu atvērt katrā rajonā vismaz pa vienam. Tad tas reducējās uz deviņiem de facto esošajiem centriem. Tagad tas ir reducējies uz vienu sociālās rehabilitācijas centru ar deviņām vietām. Par kādu integrācijas modeli mēs varam runāt? Par kādu postpenitenciāro palīdzību? Par kādiem tiltiņiem uz sabiedrību varam runāt, ja integrācija sabiedrībā notiek ar tādu pašu smirdoņu kā kanalizācijas ūdenim, kas te nesen Duntes ielā integrējās telpā? Tas nav pieņemams ne bijušajam ieslodzītajam, ne sabiedrībai. Jo tad smird abi.

– Vai drošības krīze Latvijā var iestāties tāpēc, ka personāla motivācija attiecīgās struktūrās ir neadekvāta?

– Tas ir būtisks faktors, pret kuru ir jāizturas ļoti nopietni, jo visi pārējie procesi ir pakārtoti. Personāla rekrutēšana, karjeras plānošana, rotācijas, sociālais nodrošinājums policijas un citiem iekšlietu darbiniekiem. Tās ir ļoti svarīgas lietas, bet motivācija katra cilvēka dzīvē ir ārkārtīgi svarīgs faktors. Ja cilvēks ir nomākts ar sociālām lietām, ja viņš nevar nodrošināt eksistencei nepieciešamo minimumu, tad viņš vai nu strādā vaiga sviedros pāri saviem spēkiem, vai arī ir potenciāli manipulējams noziedzības aprindās. Diemžēl notiek arī tā, ka cilvēki pārdod dienesta, valsts intereses, pārdod savu cieņu un godu. Piemēram, Daugavpils spirta rūpnīca, kur pastāvēja nelegāla policijas un īpašnieka sasaiste. Un tomēr, lai arī nelieši bijuši visos laikos, dzīve balstās uz godīgiem cilvēkiem. Uz tiem, kas pirmām kārtām ciena paši sevi, ciena savu amatu, savus amata brāļus un vienkārši, godprātīgi dara savu darbu. Nevis uz neliešiem.

***

VITOLDA ZAHARA ATZIŅAS

Galvenais noziedzības cēlonis pārsvarā ir infantilisms. Jo cilvēks nav veidojies, nav veidojis sevi kā personību, tātad viņam ir ļoti sašķobīti uzskati, vērtību neesamība… Tad viņš peld pa straumi un veic kriminālus darbus

Neighbours watching tiek praktizēta visās demokrātijas valstīs. Tas nav slikti. Ja kāds nelietis dzīvo man blakām, kāpēc man būt apdraudētam?

Arī trīs gadi viennīcā neko nedos.

Tikai pilnvērtīga cilvēka iesaiste resocializācijas programmās ar izglītības, nodarbinātības, socializācijas elementiem var dot efektu un cerības, ka cilvēkā noskanēs kaut kāds klikšķis

Kad Latvijas Policijas akadēmijā bija penitenciārā koledža, mēs gatavojām cilvēkus tieši darbam ieslodzījuma vietās. Liekot uzsvaru uz humānismu, cilvēku cieņas respektēšanu un cilvēktiesību ievērošanu. Tagad šī krātuve ir izbeigusies. Nav vairs to cilvēku