«Man ir prasījuši – kāpēc tu veido tādu muzeju? Atbildu – tas ir domāts latviešiem. Lai redz, ko viens cilvēks var izdarīt! Mums par to skaļāk jārunā, jo tas atsver Arāja devumu. Tas ir mans mesidžs, ko gribēju pateikt. Cilvēki tik daudz ko nezina,» saka uzņēmējs Māris Gailis, kurš ir viens no Žaņa Lipkes memoriāla idejas autoriem un īstenotājiem.
Kāpēc Lipke tā rīkojās?
Latvietis Lipke Jānis, saukts par Žani, kopā ar ģimeni un vairāk nekā 20 palīgiem Otrā pasaules kara gados izglāba dzīvību vismaz 55 cilvēkiem. Kad vēstures rats noripojis gadu desmitus un nonācis pavisam citā gadsimtā, bet pats varonis jau citā saulē, būtu sarežģīti apgalvot, kāpēc viens latviešu vīrs ar triju klašu izglītību rīkojās tik varonīgi. Vai varbūt – pārgalvīgi? Iespējams – naudas dēļ? «Saka – viņš to darīja par naudu. Muļķības! Kopā ar Hercu Franku to jautājām izglābtajiem un viņu pēctečiem. Visi noliedza. Lipkem tikai septiņdesmitajos gados [izglābtie] sāka sūtīt paciņas no ārzemēm,» saka M. Gailis.
Pagalmā aug neparasti izvijusies priede, izskatās kā īpaši veidota japāņu bonzai tehnikā. Tā ir soda priede, pie kuras bijis nolemts nošaut Lipkes meitu Ainu, Sarkanās armijas atbalstītāju. Viņu nenošāva, pameta pie priedes, bet notikušais, iespējams, veicināja Ž. Lipkes naidu pret vāciešiem. Tāpēc viņš glāba ebrejus, bet ne tikai viņus. Arī latviešus un abās frontes pusēs karojošos cilvēkus.
Raupjā estētika
Atbildes uz jautājumiem būs rodamas tikko kā pabeigtajā memoriālā. Ekspozīcija ir veidota neuzbāzīgi, telpas un satura atturīgā estētiskuma mērķis nav biedēt. Digitālās fotogrāfijas, mūzika, gaismas un tumsas mija, vēsturiskās patiesības atainojums un ēkas arhitektūras raupjā estētika padara memoriālu interesantu.
Centrālais objekts ir bunkurs, kuru var apskatīt no augšas un tikai nojaust, kāda dzīvošana bija tajā paslēptajiem bēgļiem. Virs tā atrodas sukka – pagaidu patvērums vai būda, kuras nozīme ir izskaidrota ebreju reliģijā. Tikai ieskatoties, koka konstrukcijā ar trauslajām papīra sienām var ieraudzīt vispirms mākoņus un tad arī dabas skatu. Ar roku apgleznotais un uz zīda uzlīmētais papīrs ir mākslinieka Kristapa Ģelža vairāku mēnešu darbs. Tālab baisā bedre atstāj gaistošu iespaidu.
Koncepta autors ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs, režisors Viktors Jansons. Informatīvajā bukletā M. Gailis atceras, ka muzejs abiem ar Augustu Sukutu, otru biedrības Žaņa Lipkes memoriāls dibinātāju, nāca lēni. Jau 1990. gadā kā Rīgas videocentra vadītāji viņi producēja režisora Herca Franka filmu Ebreju iela par Žaņa Lipkes izglābto likteņiem. Tāpēc tagad ir iespējams interaktīvajā ekspozīcijā iekļaut unikālas Žaņa sievas Johannas intervijas. Vācieši jau bija muļķi, viņa saka, krievi gan paslēptos ebrejus atrastu viens divi.
Pirms veidot memoriālu, V. Jansons brauca komandējumos, pētīja līdzīgus muzejus citās valstīs un arhīvus Latvijā. Tikmēr biedrības dibinātāji centās panākt atļauju būvēt memoriālu Ķīpsalā. 600 kvadrātmetru zemes gabalu Lipkes vedekla Ārija Lipke, arī viena no biedrības dibinātājām, ir iznomājusi memoriāla darbības nodrošināšanai uz 50 gadiem.
Rudenī atvērts visiem
Plānots, ka muzejs apmeklētājiem būs atvērts no septembra. Biļete varētu maksāt pusotru latu, bet atsevišķās dienās ieeja būs bez maksas, tiks piemērotas arī atlaides. Muzejam vajadzīgi līdzstrādnieki, jāiegādājas audiogida iekārtas, ar laiku jāiebūvē lifts, tas maksātu 15 000 latu, uzskaita M. Gailis. Viņš saka – ar premjeru un arī Rīgas domē ir runāts par finansējumu muzeja uzturēšanai. Atbalsts ir apsolīts, tagad jāpiedāvā izmaksas, lai var iekļaut nākamā gada budžetā. Šis būs privāts muzejs, līdzīgi kā Okupācijas muzejs.
Ir domāts par sadarbību ar Geto muzeju un Okupācijas muzeju, kuru tematika ir līdzīga. M. Gailis nav atteicies no ieceres uzrakstīt grāmatu par Žani Lipki, vērtējot no 21. gadsimta pozīcijām ar visu pagājušā laika neizbēgamo vēstures bagāžu. Viņš uzskata, ka ir būtiski akcentēt latviešu stāstu un nostāju. Turklāt ir gana neatbildētu jautājumu par Ž. Lipki, ko izvērst grāmatā. Rakstnieki jau esot padomā, uzņēmējs neslēpj nodomus.