Satversmes tiesa par atbilstošu Satversmei atzīst ierobežojumu saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstu, atrodoties atklāta tipa cietumā, nra.lv pavēstīja Satversmes tiesā.
Valsts sociālo pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas pirmais punkts noteic, ka regulāri izmaksājamo valsts sociālo pabalstu izmaksu pārtrauc uz laiku, kamēr pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, atrodas pilnā valsts apgādībā. Pieteikumu tiesā bija iesniedzis Andrejs Klišins, kuram bija piešķirts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (invaliditātes pabalstu viņam nevarēja piešķirt, jo darba stāžs nesasniedz vismaz trīs gadus), bet pabalsta izmaksa pārtraukta sakarā ar to, ka persona izcieš sodu atklātā tipa cietumā un ir uzskatāms, ka atrodas pilnā valsts apgādībā.
Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka normatīvajos aktos nav definēts jēdziens „pilna valsts apgādība”. Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta mērķis esot invaliditātes seku samazināšana, nevis personas pamatvajadzību (piemēram, ēdiens, apģērbs, mājoklis) apmierināšana. Ieslodzījuma vietu pārvaldei neesot līdzekļu invaliditātes seku mazināšanai, tāpēc ieslodzīto invalīdu vajadzības netiekot apmierinātas. Turklāt personas, kurām ir tiesības saņemt invaliditātes pensiju, nonākot pilnā valsts apgādībā, šīs tiesības nezaudē.
Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētā norma ir plaša un attiecas uz visiem regulāri izmaksājamo pabalstu saņēmējiem, tostarp uz sociāli neapdrošinātām personām ar invaliditāti, kurām piešķirts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Turklāt ar atrašanos pilnā valsts apgādībā tiek saprasta personu atrašanās gan ieslodzījuma vietā, gan arī citās institūcijās, piemēram, valsts ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.
Satversmes tiesa secināja, ka viena no personu ar invaliditāti pamatvajadzībām ir vajadzība saņemt tādus veselības aprūpes pakalpojumus, kas novērstu veselības stāvokļa pasliktināšanos un mazinātu invaliditātes sekas. Tādējādi personām ar invaliditāti nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu klāsts ir plašāks un ieslodzījuma vietā esoša persona ar invaliditāti atrodas pilnā valsts apgādībā tikai tad, ja var saņemt tieši tai nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus. Līdz ar to par personu ar invaliditāti pamatvajadzībām uzskatāmas arī tās vajadzības, kas saistītas ar šo personu īpašo veselības stāvokli, un šīm pamatvajadzībām jābūt nodrošinātām, ja personas ar invaliditāti atrodas pilnā valsts apgādībā.
Satversmes tiesa secināja, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos ir ieslodzījuma vietā esošās personas ar invaliditāti, kurām piešķirta invaliditātes pensija, un personas, kurām piešķirta atlīdzība par darbspēju zaudējumu. Taču šajā lietā Satversmes tiesa norādīja, ka atšķirībā no invaliditātes pensijas vai cita maksājuma sociālās apdrošināšanas ietvaros valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta piešķiršana un apmērs nav atkarīgs no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, to apmēra vai apdrošināšanas stāža, proti, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēji nav veidojuši uzkrājumu, veicot iemaksas sociālās apdrošināšanas budžetā.
Satversmes tiesa arī secināja, ka ieslodzījuma vietā esošās personas ar invaliditāti, kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa, un personas, kurām tiek izmaksāta invaliditātes pensija, nav vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
Satversmes tiesa norādīja, ka brīvībā esošām personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt dažāda veida sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus no valsts un pašvaldības. Taču brīvībā esošajām personām ar invaliditāti sociālā nodrošinājuma pabalsts un pašvaldības sniegtā sociālā palīdzība bieži vien ir vienīgais avots visu pamatvajadzību apmierināšanai, tostarp invaliditātes seku mazināšanai, bet ieslodzīto pamatvajadzības, tostarp mājoklis, apģērbs (nepieciešamības gadījumā arī atklātajos cietumos), uzturs, veselības aprūpe, vismaz minimālā līmenī tiek apmierinātas par valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to šīs personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
Principā ieslodzītie atrodas pilnā valsts apgādībā, norāda Satversmes tiesā. Taču tas nenozīmē, ka izņēmuma kārtā nevarētu secināt, ka atsevišķai personai kādā konkrētā situācijā tomēr nav nodrošināta pilna valsts apgādība, piemēram, valsts resursu trūkuma dēļ. Tādējādi personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu īstenojamas tiesību normu piemērošanas procesā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai un administratīvajām tiesām izvērtējot, vai konkrētais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējs, kurš nonācis ieslodzījuma vietā, faktiski atrodas pilnā valsts apgādībā, proti, vai tiek apmierinātas visas viņa pamatvajadzības, tostarp arī tās, kuras saistītas ar invaliditātes seku mazināšanu.