Šonedēļ ir vismaz trešā reize pēdējos pāris gados, kad valdība skata ziņojumu par situāciju valsts sociālās aprūpes centros, tomēr līdz šim nekad nav piešķirti papildu līdzekļi konstatēto problēmu risināšanai. Vakar, izskatot kārtējo ziņojumu, valdība tomēr akceptējusi nepilnu 20 000 latu piešķiršanu Labklājības ministrijas (LM) iecerētajam pilotprojektam.
Tomēr to, vai sociālās aprūpes centros dzīvojošo cilvēku dzīves kvalitāte ir politiķiem svarīga, apliecinās nākamā gada budžeta projekta izstrāde, kur aprūpes centriem ministrija lūgs piešķirt papildus 3,7 miljonus latu.
Ziņojumā analizēta situācija valsts sociālās aprūpes centros, kur dzīvo cilvēki ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, kuriem praktiski visa mūža garumā ir nepieciešama aprūpe. Kopumā pašlaik šādos centros dzīvo 4545 cilvēki, tostarp 500 bērni. Ziņojumā konstatēti vairāki problēmjautājumi – sociālās aprūpes centros ir nepietiekams darbinieku skaits un zems atalgojums, darbiniekiem nav pietiekama kvalifikācija, nav sakārtota veselības aprūpe, it īpaši, klientiem ar hroniskām saslimšanām. Viens no iemesliem, kāpēc LM bija spiesta izstrādāt jaunu ziņojumu – šoreiz par stabilizāciju aprūpes centros – bija pagājušā gada notikums ar Viku – jaunu cilvēku, kurš gandrīz vienā no pansionātiem nomira. Galvenais ārstu, kuri glāba jaunieša dzīvību, secinājums toreiz bija, ka pansionātos nav kvalificētu speciālistu, kuri varētu novērot cilvēkus ar tik smagiem veselības traucējumiem.
«Tā ir nepamatoti bez uzmanības atstāta tēma,» pirms valdības sēdes atzina labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība). «Izskatās, ka šie vienmēr ir bijuši neredzamie cilvēki un problēmas arī neredzamas.» Tomēr nav taisnība, ka valdība nebūtu iepriekš informēta par situāciju, iepriekšējos gados vairākkārt izskatīti līdzīgi ziņojumi (tiesa, iepriekš tik ļoti nav akcentēti veselības aprūpes jautājumi), taču nekāda rīcība nesekoja. Tagadējā ministre paziņoja, ka LM atdod Valsts kancelejai 2010. gadā piešķirto efektīvas pārvaldes balvu par aprūpes centru veiksmīgo reorganizāciju (tajā gadā izveidoja piecus reģionālos centrus). Pirmais solis, ko spērusi nozares vadība, ir jauns klientu grupēšanas modelis un pakalpojumu organizēšana atbilstoši klientu vajadzībām. To, vai šāds modelis izmantojams praksē, LM noteiks pilotprojekta laikā šajā un nākamajā gadā. Tieši šim mērķim valdība piešķīrusi naudu. Nākamgad tam nepieciešami vēl ap 36 000 latu. Tomēr, lai risinātu citus aprūpes centru jautājumus, nākamā gada budžetā vajadzēs vēl papildus 3,7 miljonus (atalgojumam darbiniekiem, ēdināšanai u.c.). Kopējās centru izmaksas gadā ir 20 miljoni latu. Viens klients dienā izmaksā ap 12 latu neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa.
Kustības par neatkarīgu dzīvi vadītāja Inga Šķestere, kas pieaicināta kā neatkarīga eksperte, lai atsevišķos centros novērtētu dzīves kvalitāti, atzina, ka problēmas ir lielas un tās ir sistēmiskas: «Tā ir sabiedrības attieksme – mēs skatāmies uz šo cilvēku kā objektu; trūkst izpratnes, kāds atbalsts cilvēkam ir nepieciešams, un problēma ir arī formā, kā sniedzam pakalpojumu – līdz šim tas noticis, veidojot lielus bezpersoniskus centrus, kur vide degradē cilvēku."